Latvijā
Sabiedrība

Piebalgas Gavari. Desmit paaudžu mantojums 1

“Nu jau kā vecos laikos pie muižniekiem – bildē i cilvēki, i kustoņi!” Gavaru ģimenes dižfoto – “Kriemeļos” 2017. gada 8. jūlijā. Foto-Artūrs Nīmanis

Pēdiņa akmenī
Kopš dienas, kad Vecpiebalgas “Lībiešos” piedzima pirmais Gavars, vārdā Bērtulis, pagājuši trīssimt gadi un nomainījušās desmit paaudzes, ieaužot dzīparus ne vien Piebalgas, bet visas Latvijas strīpu deķī, jo, rau, tās sešas ģimenes, kuras pie vārdu došanas Vidzemē kļuvušas par Gavariem, nu mājo visā Latvijā un ārpus tās. Bet mēs tveicīgā jūlija pievakarē viesojamies Vecpiebalgas “Kriemeļos” pie Ata Gavara saimes.

“Re, kur manas pēdas nospiedums – biju drusku vecāks par gadu, tēvs lielajā istabā lēja betona grīdu,” vedinot pāri trīssimtgadīgās Kriemeļu mājas slieksnim, stāsta Atis Gavars. Makana, Vidzemei raksturīga lielmāja – ērta, vairākām paaudzēm piemērota, ar plašām istabām, bēniņiem un vairāktelpu pagrabu ar iebūvēto lopu virtuvi un pārtikas novietni. Bet virtuvē dižojas maizes krāsns, kurā sildās sakasnītis. Nesen cepta maize, gaisā vējo maigs siltums. Daudz ziedu un zaļumu. Augļu dārzs. Mājīga drošības saliņa trakajā pasaulē.

Dzimtas rosīšanās “Veckriemeļos” aizsākusies grāfa Šeremetjeva laikā, bet īpašumā Gavaru senči tās ieguvuši pagājušā gadsimta sākumā, par 2120 sudraba rubļiem izpērkot no Zemes bankas. Savulaik Brīvdabas muzeja eksperti ļoti vēlējušies to pārvest uz Rīgu, taču tad atklājuši Vēveru seno sētu, kas kļuvusi par muzeja filiāli Piebalgā. Bet “Kriemeļos” viss lēnām atdzimst – trīs Ata dēli, amatnieki, soli pa solim restaurē māju un būvē namiņu maizes krāsnij.

Zemes kumoss ir, traktors arī, paši darbīgi un kustīgi, pieci bērni, septiņi mazbērni – par ko raizēties? Kad sanāk kopā Ata saime, zem jumta ir deviņpadsmit galvu, bet, ja ciemos atbrauc divi Rīgas Gavari, sanāk acīte! (Kopā ar ārzemēs dzīvojošajiem un pa Latviju izkliedētajiem būtu pilna sēta.) Tad var nosmeķēt saimnieku cepto maizi un rabarberu plǣceni ar pienkafiju, pasmaidīt par piebaldzēnu silti platajiem ǣ un burvīgi melno (paši gan saka – pūkaini rožaino) humoru, šķetināt radu rakstus un sirdīties uz glupajiem birokrātiem, kuri dažādos laikos no viena uzvārda pamanījušies radīt visādas versijas.

Galerijas nosaukums

Šodienas “Kriemeļu” zara aizsācējam bijis Spricis vārdā, divas sievas, krietns pulciņš bērnu. Otrās sievas dēlam Pēterim piedzimis dēls Jānis un mazdēls Pēteris, Ata Gavara vecaistēvs. Pēterim bijuši vēl divi brāļi – Emīls un Ernests, kurus uz neatgriešanos paņēmusi cara armija. Arī Pēteris izkarojies Pirmajā pasaules karā un streļķu gaitās, Valmieras pulkā, tad mācītājs līdzējis pārtaisīt dokumentos dzimšanas gadu, lai būtu izdiena un varētu atgriezties mājās. Pēteris mudīgi apprecējis agrā jaunībā noskatīto un sirdī iekritušo Emīliju Prāvo, un 1921. gadā pasauli ieraudzījis Jānis Gavars (Ata tēvs).

Te jāpiebilst – visi Gavari (meitas, dēli, znoti un vedeklas) ir liela auguma, braši, stipri ļaudis, ar kārtīgu lāča kampienu un atklātu valodu. Pētera laulības rinķis vien ko vērts – Atim uz īkšķa, i tad vēl par lielu! Citādāk jau nevarētu nedz saaust linu baķus, nedz cepamos maizes kukuļus izcilāt, nedz par iekrāto naudiņu uzņemt “Kriemeļus”, kuru saimnieks tobrīd maksātnespējas dēļ gājis uz ūtrupi. Saimnieks Pēterim teicis – kur skriesi pasaulē, pašu cilvēks, ņem mājas, dod man mūža maizi un dzīvojiet veseli! Tā kopš 1936. gada “Kriemeļi” pieder Gavariem.

“Toreiz vectēvam bija četrdesmit hektāri un kārtīga saimniecība, iekopts ābeļdārzs. Varbūt tāpēc, ka pats no strādniekiem nācis, ceļu nevienam nebija pārgājis, nebija ieskaitīts budžos un 40. – 41. gads mūsu dzimtu neskāra,” stāsta Atis. Vēlākie laiki, jā, tie uzspieduši zīmogu – lai četrdesmit devītajā netiktu izsūtīti, “brīvprātīgi” stājušies kolhozā, citādi uzliktas neizpildāmas nodevas – graudi vēl negatavi, bet jānodod, mājinieki izmisumā kaltējuši krāsnī, lai būtu kaut cik sausi. Kolhoza “vienas dienas saimnieki” sabeiguši arī labi meliorētos laukus.

Ata tēvs Jānis ar mammu Austru (abi vienīgie bērni) 1942. gadā sapazinušies turpat Piebalgā, kur viņa Rozēnu mājās strādājusi par vasaras kalponi. Saskatījušies, sacerējušies, tad Jānis iesaukts vērmahtā, pabijis gan vācu armijā, gan krievu gūstā. Šķiroties norunājuši – ja paliks dzīvi, tad satiksies, ja kāda vairs nebūs, otrs pieminēs. Jānis lūdzis, lai saderētā pieskata mammu, kura palikusi pavisam viena, tā nu kara un pēckara gadus vēl nenoprecētā vedekla dzīvojusi pie vīramātes Emīlijas, līdz dēls 1947. gadā atgriezies. Satikušas labi, tik Gavarmātei bijis uzskats, ka ar preci un bērniem nav jāsteidzas, vispirms jāpadzīvo sev un jāiekārtojas. Kāzas nosvinējuši 1952. gadā, pēc diviem gadiem piedzimusi meita Astra, vēl pēc desmit – Atis.

“Mēs ar sievu Zaigu gan agrā jaunībā sešos gados uzrāvām piecus, un labi! Bērni jātaisa jaunībā, tad var visi kopā dzīvot, strādāt un priecāties!” tā Atis, pēc mirkļa klusuma piebilstot – cik daudz ļauna Latvijas ļaudīm nodarījis pagājušais gadsimts, cik dzīvju un sapņu iznīcināts. Vecmāmiņa Austra pat – bijusi ļoti apdāvināta, skolojusies Rīgā, dzīvojusi pie medicīnas profesora Baidiņa, palīdzējusi viņa meitai, gribējusi mācīties medicīnu, taču sācies karš. Bet vēlāk pašas taisnprātīgais raksturs licis nevietā un nelaikā atvērt muti pret padomju varu, līdz ar to arī medicīnai bijis krusts pāri, atlikuši lauki un lopiņi. Taču Austra nekad nav sūdzējusies vai gremzusies – gan mājinieki, gan apkaimes ļaudis viņu atminas kā īstu enerģijas kamolu, kompānijas dvēseli, lielu jokotāju un smējēju. Savējiem vecmāmiņa arvien mācījusi novērtēt labo, kas apkārt, un neturēt ļaunu, jo dzīve ir tik īsa un ātri skrien…

Gaišs un jokpilns skats uz dzīvi bijis arī pārējiem. Vecā Gavarmāte Emīlija mīļojusi ar draudzenēm iebaudīt liķierīti, lai tad, ap galdu sēžot, prātotu, “kuru puķi tad nāvīte pirmo plūks?”, bet Ata tēvs Jānis, no cūku bērēm nākdams un cūku dūča tarbiņā brilles meklēdams, nejauši pāršņāpis pirkstu, nozieķējis seju un mājās teju piebiedējis sievai sirdstrieku…

Stāmerienas zars

Gavaru ciltskokā cita līnija no pirmtēva Bērtuļa caur Jāni – Sprici – Andžu – Eduardu – Valdi Voldemāru – Mārtiņu ved līdz šobrīd Rīgā dzīvojošajam Valdim Gavaram no Stāmerienas zara.

Minēti jau zviedru laika vaku grāmatās, rados ar Kaudzīšu Reini un Matīsu, akmeņu dīdītāju Liedskalniņu, Gavari visos laikos bijuši čakli, uzņēmīgi un apsviedīgi – sendienās nav plēsušies par sīkumiem, viens brālis otram atvēlējis zemi, lai vairāk, bet pats pievērsies amatniecībai.

Dzimtas atmiņa glabā gan amatniekus, šuvējus, dreimaņus, zirdziniekus, spirta brūžu turētājus, veikalniekus un tirgotājus (“Tajos laikos Pēterburga bija tuvāk nekā Rīga!”), gan par loterijas laimestu iegādātu divstāvu namu Rīgā, gan vēl kādu īpatnību – šī zara Gavari bieži darbojušies vēlētos amatos. Harijs Gavars bijis Gulbenes mērs (arestēts četrdesmitā gada 18. jūnijā četros no rīta), Valdis Gavars (dzimtā ļoti izplatīts vārds) – Rēzeknes galvenais dakteris (1939. gadā apbalvots ar Viestura ordeni, 1941. – nošauts), Valda tēvocis strādājis Salaspils atomreaktorā, arī pats Valdis visnotaļ aktīvs – ilgstoši darbojies namīpašumu apsaimniekošanas jomā, pēdējos astoņus gadus bijis Rīgas domnieks. Savulaik ņēmies ar puķēm, gurķiem un tomātiem, taču tobrīd nav spējis izkonkurēt ar lēto importa preci. “Tikai tagad mēs beidzot sākam mācīties novērtēt pašu zemē izaudzēto un saražoto!”

Runājamies par izskata un likteņu pārmantošanu vienas dzimtas ietvaros. Jā, tā tiešām esot, Gavari apstiprina. Tieši tāpēc tik svarīgi, lai dzimtas locekļi informatīvi tiktu turēti kopā, viens par otru zinātu un, ja nepieciešams, varētu palīdzēt. Tā bijis kara laikā, kad, pateicoties radu atbalstam, izglābta Šīraka atraitne ar diviem bērniem – katrs pa mazumiņam, un dabūjuši viņu prom uz Rīgu; arī vēlāk cits citu glābuši no nacionalizācijas un izsūtīšanām. Un interesanti – par tuvinieku labajiem darbiem pārējie uzzinājuši pavisam nesen un arī tad nejauši.

“Kas tā par zvērību – jau vairākus gadus iepriekš, pētot tautsaimniecības gadagrāmatas, izplānot, ka represijas jāveic pret apmēram desmit procentiem iedzīvotāju! Paveicās tiem, kas bija nomainījuši uzvārdus vai dzīvesvietu, kam iepriekš bija informācija. Bet normālam vietējam latvietim nebija saprotams, ka tā var rīkoties ar cilvēkiem!” Valdis dusmojas. Atis rūgti piebilst: “Ja amerikānis nebūtu uzbrucis japānim, visiem vācu un krievu gūstekņiem būtu viens ceļš – lielgabalu gaļā. Vispār – zosāda metas, ka mēs nedrīkstam pieprasīt atklāt un sodīt tos neliešus, kas pastrādāja noziegumus pret mūsu tautu, jo viņiem esot tiesības, ka tik kādu neaizvaino… Cilvēkus šāva dēļ tautības, dēļ aroda… Vienā dienā izveda tik, cik soļo lielajā Dziesmu svētku gājienā… Mirušos – vecīšus, pieaugušos, zīdaiņus – kā koka gabalus meta laukā no braucošiem vilcieniem, un neviens nezina, kur viņi apbedīti… Cilvēki mēnešiem, gadiem dzīvoja bailēs, uz sakravātiem čemodāniem. Vislielākais noziegums ir vienas tautas ietvaros sarīdīt brāli pret brāli, draugu pret draugu. Ļaudis pēc kara un izsūtījumiem nevarēja atgriezties, vajadzēja kādu, kas par viņiem galvotu. Un tas mums būtu jāaizmirst? Tad jāvaicā – kur mēs dzīvojam?”

Atis atminas mātes stāstītu atgadījumu – kara laikā “Kriemeļos” slēpusies čigānu ģimene ar maziem bērniņiem, kārtīgi ļaudis. Gavariem bijis mazs dārziņš. Kādu dienu vecmāmiņa redz – čigānmeitēns, zemu pieliecies, tup vagas galā. Iet turp. “Ko tu, bērns, te dari?” “Nedusmojies, tante, nesaki tētim, ka es iegāju tavā dārzā. Dikti gribēju zināt, kā tas garšo.” Izrādās, bērns nekad nebija redzējis bietīti, un, lai nebūtu jārauj laukā no zemes, tātad – jāņem, tāpat no augošas nokodis gabaliņu… “Man vēl tagad kamols kaklā, to stāstot,” Atis norūc.

Piebaldzēnu funktieris

Katrā kārtīgā Piebalgas mājā bijušas vismaz vienas stelles vai galdnieka darbnīca, jo ar pliku lauksaimniecību un lopkopību vien turīgs nekļūsi. Auduši, darinājuši, uz tirgiem braukuši…

“No Piebalgas nāk daudz dižu ļaužu – par to paldies kustībai, ko aizsāka hernhūtieši ar brāļu draudzēm, dodot izglītību un paverot plašāku pasauli,” līdz ausīm ieracies dzimtas papīros, ierunājas Indriķis Putniņš, Ata znots, dramaturga Paula Putniņa un aktrises Līgas Liepiņas dēls. Viņš ir īstens piebaldzēns – kopā ar sievu Zani un trim dēliem – Rūdi, Paulu un Justu – no Rīgas pārcēlies uz tēva mājām – Inešu “Reinkaļviem”, kur Putniņi saimnieko septiņās paaudzēs (kopš 1826. gada). Par Piebalgas gaišumu viņam sava ziņa – teorija par zemes tektoniskajām plātnēm un enerģētiskajiem punktiem.

“Kriemeļu” ļaudis tā vai citādi arvien bijuši tuvu zemei – Ata vecvecāki Pēteris un Emīlija kopuši mājas, auduši un veduši lina baķus uz tirgu; tēvs Jānis gribējis būt agronoms, bet, nodibinoties kolhoziem, izskolojies par virpotāju un strādājis vietējā MTS, bijis labi ieredzēts; māte Austra vienubrīd strādājusi par lietvedi Gaujienā, vēlāk par lopkopi tepat Vecpiebalgā.

Ata māsa Astra līdz 11. klasei mācījusies Vecpiebalgā, tad devusies studēt veterināriju, padomju laikā strādājusi Siguldas zinātniskajā institūtā, šobrīd – uzņēmumā “Kentaurs”. Vīrs Roberts – pensionēts LLA mācībspēks. Abi ik pavasari kā gājputni atgriežas “Kriemeļos”.

Pats Atis kolhoza laikā taisījis mēbeļu līstes galdniecībā, vēlākos gados sanācis darboties gan ar kokiem, gan pienu, gan veikaliem. Sieva Zaiga tikmēr pa māju audzinājusi piecas atvasītes. Tagad abi ar sievu cep maizi un brauc uz gadatirgiem. “Sākumā jutos šausmīgi – nu, kā maizi pārdosi, maizīti drīkst tikai dot un dāvināt, bet nē – ļaudīm garšo, viņi pērk, un tā tirgošana mums laikam gēnos.” Brīdi prātojis, Atis noteic: “Ja visai ES atņemtu subsīdijas, mūsu zemnieki būtu vinnētāji, jo tā, kā strādā mūsējie, no mazumiņa panākot lielisku rezultātu, citi neprot. Tas tāpēc, ka mēs, piebaldzēni, esam sīksti un protam turēties kopā. Mūs nedrīkst šķelt un nodalīt, un noziedzīga ir runāšana, ka laukos nav ne dzīves, ne skolu, ne slimnīcu. Mēs nekā neprasām – mums nevajag ielas slaucīt, tikai reizi mēnesi nogreiderēt vai nošķūrēt ceļu, pārējo izdarīsim paši! Jā, agrāk saimes bija lielākas, ģimenēs bērnu vairāk, katram savs darbiņš, viss raitāk gāja uz priekšu, taču es ticu – būs abi un viss nāks atpakaļ!”

Jaunie atgriežas

“Traki – 33 gadus ar vienu sievu un tiem pašiem bērniem!” Atis smej. “Bet, no otras puses, pie šāda bērnu un mazbērnu skaita būs gan zārka un krusta nesējs, gan futbolkomanda!”

Ar sievu Zaigu abi saskatījušies jau devītajā klasē, divdesmit gados apprecējušies. Un nu viņiem ir trīs dēli – Guntis, Lauris un Jānis. Visi trīs strādājuši pie Dambergiem un tagad arī paši nodibinājuši savu, kopīgu amatnieku uzņēmumu – darina mēbeles, būvē mājas, cits citu atbalsta, papildina, brīvos brīžos palīdz vecākiem būvēties un atjaunot māju, cik iespējams, saglabājot senatnes elpu un senču pieskārienu klātbūtni.

Gunta sieva Monta pēc izglītības skolotāja, šobrīd bērna kopšanas atvaļinājumā (ģimenē aug Klāvs un Kārlis), no pilsētas pārnākusi uz laukiem, rudenī sāks strādāt Vecpiebalgas vidusskolā. Lauris – juridiski brīvs cilvēks. Dēls Jānis strādā Norvēģijā, viņam ir draudzene Klinta, ar kuru beidzot jāsakārto papīri; Gavars vecākais bubina – lai būtu īsta ģimene, visam jābūt kārtībā!

Vēl Atim un Zaigai ir divas meitas. Aivai (beigusi pedagoģijas vadību) vīrs Jānis un divi dēli ar piebaldzēnu vārdiem – Jānis un Andžs. Zanei vezumā Putniņu dzimta, vīrs un trīs dēli (deviņi, četrarpus gadi un četri mēneši), kuriem viņa (skaista, bet stingra!) – visīstākais ģenerālis.

Dzīves atziņas

Pie apaļā galda sēžot, runas rit nesteidzīgi – par padomijas ģenerālsekretāriem un “Gulbju ezeru”, par maizes cepšanas un zāles pļaušanas smalkajiem knifiem, par kvalitātes latiņām, ko nevar nolaist, par dzimtu stāstu nozīmi tautas apziņā, par “Kriemeļu” svētku tradīcijām Jāņos, Ziemsvētkos un Lieldienās, par Piebalgas fenomenu – tur nav tukšu un pamestu māju, jo visas izpērk rīdzinieki, un par savas zemes vērtību, ko nedrīkst izmainīt nekādā naudā.

Prom braucot, Aiva mums iedod dažas omes Austras rakstītas lapiņas – materiālu atsevišķam stāstam, varbūt pat romānam. Nobeigumam – neliels kumosiņš:

Saistītie raksti

“Es vēlētu tai paaudzei, kas aiz manis aug un augs, – lai Liktenis, Dievs un Prāts viņus vadītu. Lai veicas viņu dzīves ceļos, ja tie rit citā gultnē. Citāds ir viņu ceļa mērķis un citādam tam jābūt, jo dzīve nestāv uz vietas. Nekas nav mūžīgs, lai kā mēs vēlētos kaut ko paturēt. Šodienas bezgala vērtīgais, mīļais, skaistais, kuru tā domājam iemūžināt, paies. Arī pieminekļi, pie kuriem tagad nākam, jo tajos ir cilvēka garīgais spēks, domas un talants ielikts, – viss zudīs. Kur nu vēl mūsu, mazo cilvēku, domas un darbi.

Tāpēc būtu labi, ka cilvēki vēl savā dzīves gājumā, spēka gados cits citam kaut ar vienu ziediņu no lauka vai mīļu vārdu pateiktu, cik tie vajadzīgi. Nevajag vērtības, bet patiesu sirsnību, kuras tieši mūsu laikmetā nav.

Dzīve steidzas. Kas nokavēts, tā vēlāk žēl. Bet atsaucams nav nekas.”

LA.lv