Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
5. maijs, 2015
Drukāt

Piecas ainas renesanses pasaulē (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Vokālā grupa "Ars Antiqua Rīga" jau daudz paveikusi, lai Latvijas publikai atgādinātu par mūziku, kas parasti pie mums neskan.

Vokālā grupa “Ars Antiqua Rīga” diriģenta un vokālista Pētera Vaickovska vadībā kopš tās nesenās izveidošanas 2013. gadā jau ir daudz paveikusi, lai Latvijas publikai atgādinātu par mūziku, kas parasti pie mums neskan.

Konsekventi pievēršoties viduslaiku un renesanses skaņumākslai, mūziķu uzmanības lokā nokļuvuši gan Tjūdoru laika komponistu, gan Parīzes Dievmātes katedrāles skolas pārstāvju, gan arī citu mūzikas vēsturē nozīmīgu autoru darbi. Tagad tiem pievienojies ap 1500. gadu tapušais manuskripts “Ītonas kora grāmata”, precīzāk, piecas atskaņotāju izvēlētas partitūras no šī apjomīgā krājuma. Atšķirība no iepriekšējām koncertprogrammām vienīgi tā, ka Perotīna, Gijoma de Mašo, Tomasa Luisa de Viktorijas, Tomasa Tallisa un vairāku citu ģēniju vārdi Latvijā tomēr nav pavisam sveši, savukārt Roberta Vilkinsona, Viljama Korniša, Džona Braunija un Viljama Horvuda daiļrade uzskatāma par īstu jaunatklājumu. Arī tāpēc koncerts Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā piektdien, 1. maijā, saistīja pietiekami daudzus.

Visnotaļ komplicētā programma koncerta gaitā izskanēja gana kontrastainā veidolā, radot iespaidu, ka hronoloģiski jaunākais no pārstāvētajiem komponistiem – Roberts Vilkinsons – bijis arī visnovatoriskāk domājošais. Viljama Korniša daiļrade savukārt vēsta par patiesi harmonisku jūtu un domu pasauli, bet abās Džona Braunija partitūrās līdzvērtīgās proporcijās rodama gan dramatiski spriega, gan kontemplatīvi izlīdzināta izteiksme. Turpretī Viljama Horvuda Magnifikātu koncerta izskaņā varēja uzlūkot kā opusu, kura estētiskie rakursi un kompozicionālie risinājumi devuši impulsus viņa sekotāju mākslinieciskajai darbībai. Šis skaņdarbs arī uzskatāmi atklāja, cik meistarīgi un plastiski komponists apvienojis tradīcijās balstītu liturģiskā teksta lasījumu ar emocionāli piepildītu un individualizētu saturu. Tikpat veiksmīgi “Ars Antiqua Rīga” bija izveidojusi arī koncerta muzikālās dramaturģijas pretstatījumus – izvērstajai un kontrastu caurvītajai Roberta Vilkinsona “Salve Regina” sekoja lakoniskā un saliedētā Viljama Korniša “Ave Maria mater Dei”. Tālāk pēc šāda paša principa mijās Džona Braunija “O Maria salvatoris mater” un “O mater venerabilis”, Viljama Horvuda Magnifikātam arī no šī skatpunkta ieņemot skaista vispārinājuma lomu. Un, visticamāk, nav arī nejaušība, ka apjomā plašākās un saturā daudzšķautņainākās partitūras paredzētas lielākam balsu skaitam – “Salve Regina” rakstīta deviņām, bet “O Maria salvatoris mater” – astoņām balsīm, bet citkārt komponistiem pieticis ar četru un piecu vīru dziedājumu. Un Horvuda Magnifikāts atkal liecināja par citu principu, atskaņojumā iesaistoties visiem desmit ansambļa mūziķiem.

Par Pētera Vaickovska vadītās vokālās grupas interpretācijas labākajām kvalitātēm saucams stilistiski izkopts sniegums, intonatīva tīrība un noslīpēts temporitma plūdums. Līdztekus tam mākslinieki pievērsa uzmanību skaņdarbu dinamiskai virzībai, diriģentam vērīgi pārraugot vēlamo interpretācijas formveidi un vienlaikus panākot partitūras lasījuma līdzsvarotību un precizitāti. Šīs priekšnesuma vērtības tad arī bija pamatā Vilkinsona un Braunija motešu daudzplānu dramaturģijas prasmīgajam izklāstam, kur vienlīdz skaidri varēja uztvert mūzikas tematisko un emocionālo attīstību gan kompozicionālajā ritējumā, gan harmonisko vertikāļu maiņās. Un šī paša iemesla dēļ Korniša motetes un Horvuda Magnifikāta atskaņojums ieguva izteiksmīgu un viengabalainu raksturu, sevišķi pārliecinoši atspoguļojot komponistu pārstāvēto estētiku, pasaules redzējumu un mūzikā ietverto reliģisko vēstījumu. “Ars Antiqua Rīga” uzstāšanās tembrālais piepildījums raksturojams kā neviendabīgāks, visai trauslas un saspringtas aprises gūstot īpaši tur, kur skaņraksta audums izretinājās līdz divām vai trim balsīm. Un, iepazīstot visu priekšnesumu mainīgo faktūru – no monodijām līdz pat desmit dziedātāju kopskaņai, koncerta gaitā radās priekšstats, ka ansambļa skanīgākās un vokāli piesātinātākās izpausmes balstās uz trim mūziķiem – Ivetas Romancānes soprānu, Rūdolfa Bērtiņa kontrtenoru un Jāņa Kurševa baritonu. Ideālā variantā, protams, katram no ansambļa dalībniekiem būtu vienlīdz spilgta un neaizstājama loma.

“Ars Antiqua Rīga” pēdējais koncerts attiecībā uz aizgājušo laikmetu mākslas apguvi atkal aizpildījis vienu no līdz šim trūkstošajiem laukumiem Latvijas kultūras dzīvē, kur salīdzinājumā ar daudzām citām civilizētām valstīm būtiskas pagātnes mantojuma daļas vienkārši iztrūkst. Tāpat kā latviski vēl aizvien nav tulkoti Džona Miltona, Torkvāto Taso, Šotas Rustaveli, Akvīnas Toma darbi, arī Džona Dansteibla, Adāna de la Hala, Frančesko Landīni partitūras joprojām atrodas vienīgi arhīvu un bibliotēku atvilktnēs – un jācer, ka Pētera Vaickovska un viņa domubiedru piemēram sekos arī citi.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ko nu te muldās… bija pagaudeni un diezgan garlaicīgi. Jūtams, ka puišiem trūkst izpratnes galvās par Pitagora intervālu intonāciju un stingrā stila polifoniju. Tieši tāpat, kā recenzijas autoram, kura neko neizsakošās frāzes par temporitma plūdumu ??? (WTF) un par intonatīvu tīribu /sic!/ (pēc klavierēm vai? jeb 19.gs.ērģelēm?) ??? etc etc etc izraisa nožēlu, ka ar šādu muldonību tiek smērēts LA papīrs, aizņemta vieta internetā… Mācīties,Mācīties un vēlreiz mācīties – arī kritiķim!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+