Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
6. jūnijs, 2016
Drukāt

Copmaņu prieki lietainajā Zviedrijā: foreles, pārlijas un rekordiste alata (1)

Foto no Alda Sāviča personīgā arhīvaFoto no Alda Sāviča personīgā arhīva

Imanta Krūmiņa loms Zviedrijas lietainajā dienā.

Pārkāpt noteikumus Zviedrijā nav ieteicams – atļautajai zivju normai seko inspektori, kuri regulāri apciemo kaislīgos makšķerniekus.

Klāt divdesmitais maijs – datums, kad mūsu, sešu cilvēku kompānijai, rezervētas biļetes uz prāmja Rīga–Stokholma. Brauciens ar kuģi, kā vienmēr, aizrit ātri, Stokholmas ostā formalitātes gan velkas nedaudz ilgāk, robiņi pārbauda katru mašīnu un braucēju dokumentus. Bet stundas laikā tiekam prāvajai rindai cauri, un Dainis uz maģistrāles jau ripina raiti jo raiti. Stokholma zied un smaržo, kokiem jau prāvas lapas, bet mēs dodamies uz ziemeļiem, un jau pavisam drīz daba krāsojas arvien bālāk zaļāka un bērzu lapas raujas mazumā, gluži kā peļu actiņas pirms miega. Netālu no galamērķa, mūsu Zviedrijas drauga Laura mājām, redzams, ka pavasaris vēl tikai nāk un tā īpaši nemaz ne­steidzas. Gar ceļu tekalē rubeņu vistas, cilpo zaķi, un mūsu auto skrējienā, garās ausis kustinādami, rāmi noraugās aļņi.

Pēc sirsnīgas sasveicināšanās ar Lauri, viņa kundzi Ilzi un dēlu Matīsu kāri metamies uz saimnieku sarūpētajām foreļmaizēm, kuras tiek apslacītas ar konjaka lāsi, un kaļam plānus piecām dienām, kuras esam nolēmuši veltīt copei. Arī Lauris apliecina, ka pavasaris iesācies ļoti vēlu, kalnu virsotnes pilnas ar sniegu, kura kušanas ūdeņi pārvērš upes trakojošās straumēs, bet augstāk kalnos skopā pavasara saule vēl ezeriem nav atvērusi ledus vāku. Lai arī ceļš līdz Storumana ezeram patāls, labi saprotam, ka mums īsti citu variantu nav, un nolemjam nākamās dienas copes laimi kalt tieši tur.

Nākamajā rītā kraujam piekabē divas laivas, mašīnā motorus un inventāru un dodamies ceļā. Kalnainajā braucienā aizrit pāris stundas, nonākuši galamērķī, iegādājamies licences un dodamies uz ezeru. Ezera ūdeņus šaurumā kuļ sešas laivas, bet krasta josla tukša, nolemjam makšķerēt no tās. Aprīkojam copenes ar vienpadsmit gramus smagām džiggalvām, uz āķiem spraužam sarkanīgi oranžas ēdamgumijas. Jau trešajā metienā Dainis no ezera dzīlēm izvilina glītu pāliju pusotra kilograma vērtē, pēc brīža velk Roberts, tad zivs piekožas Imantam un Arnim Z., beidzot arī es un Arnis V. sagaida copi, bet Lauris jau darbojas gluži kā ložmetējs, un krastā viena pēc otras lido pālijas, Roberts ar Daini viņam braši tur līdzi, izmēri gan varēja būt labāki. Kad līdz atļautajai normai (desmit zivis uz vienu licenci) paliek nedaudz vairāk kā desmit zivis, paēdam pusdienas, bet, kā par nelaimi, cope pārtrūkst. Te vietā pieminēt, ka pārkāpt noteikumus Zviedrijā nav ieteicams, mūs šajā vietā divas reizes apciemo inspektore.

Dodamies atceļā. Pa ceļam skumjām acīm noskatāmies uz vietām ezerā, kurš atrodas ne pārāk tālu no Laura mājām, te pirms gada vilkām izcilus lomus, bet zviedri rūpēs par ezera bagātību šeit līdz 23. jūnijam noteikuši liegumu. Galīgi bezcerīgs gan ezers nav, papētot sīkāk ezera karti, secinām, ka te vēl ir daudz vietu, kuras pieejamas copmaņiem, problēma tikai ar licenču iegādi.

Nākamā diena sola traku lietu, meklējam sausākos variantus, interneta vietnē izdodas nopirkt licences uz kāroto ezeru pie upes ietekas. Vispār jau licenču iegāde ir diezgan sarežģīta, un nākas krietni nopūlēties, lai saprastu, vai ūdeņi, kuros vēlamies makšķerēt, ir kādas komūnas apsaimniekošanā vai publiskie. Pirmajā variantā licences tirgo kādā konkrētā vietā, otrajā tās jāmeklē internetā.

Nolemjam sākt lietaino dienu ar diviem nelieliem meža ezeriņiem un, ja stipri nelīs, pēcpusdienā doties pie upes ietekas ezerā. Vakarā sagatavoju darbam jauno “Lucky Jon” kātu “One Sensorik” ar testu 6 – 18, garums 225 cm. Varbūt kādā ezeriņā izdodas iztvičot kādu strauteni.

Agri no rīta esam pie ezera, līst, debesis pelēkas, pelēkas, bet nav jau sliktu laikapstākļu, ir nepiemērotas drēbes. Metu, mainu mānekļus, atkal metu, nekā. Imants, kājas sāpju mocīts, piesēdis uz akmens, no samērā tuvas distances piemāna vienu, pēc brīža otru pāliju, man nekā. Draugi, kuri darbojas citā ezeriņā, arī tikuši pie dažām zivtiņām, bet Robertam no āķa nomucis kaut kas nopietns.

Pēcpusdienā lietus mitējas, un mēs dodamies uz ezeru pie upes ietekas. Lauris jau pirmajos metienos izceļ divas varavīksnes foreles un glītu alatu – foreles maisā, alata atpakaļ ūdenī. Paeju nostāk no draugiem uz nelielu sērīti ezera krastā un raidu uz straumes robežas mikrodžigu, dziļums nepilni trīs metri. Trešajā metienā glītajā spininga kāta koka rokturī sajūtu pamatīgu maucienu, kura atbalss iziet caur roku. Pēc pāris sekundēm no ūdens izšaujas un ar plato asti uz tā virsmas nostājas glīta varavīksnene. Kāts līkumā, spole kauc, jūsmoju par kāta darbību prāvās zivs izvadīšanas laikā – tiešām augstākā klase. Atdipina Imants ar uztveramo tīkliņu, un trīs kilogramus smagā forele rātni ieguļas tajā, uzgavilēju. Nomainu mānekli uz “Sherry Blood” vobleru sarkanīgos toņos, un atkal mauciens. Zivs nav liela, bet skrien kā negudra, vēl minūte cīņas, un izvadu krastā glītu strauta foreli.

Draugi ķer un atlaiž alatas, trāpās pa kādai varavīksnenei, bet ātri tuvojas spēka krājumu izsīkums un dodamies mājup. Nolemjam uz šo vietu atbraukt ar laivām.

Nākamajā dienā dodamies uz upi, kur lieliskus lomus guvām pirms diviem gadiem, ir ienākusi informācija, ka tur atkal viss notiek. Nobraucam simts kilometrus, sporta veikalā iegādājamies licences, vēl pārdesmit kilometri, un esam pie upes, bet, ak vai, jau no pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, ka garais ceļš veikts velti, lieguma zona ap groziem pagarināta, grozos tukšums un varavīksnenes paklīdušas. Pa visu dienu tiekam pie trīs zivīm, no kurām divas pālijas, un uz bāzi. Ap desmitiem no rīta esam ezerā pie upes ietekas, draugi ielaiž ūdenī laivas, visa diena paiet intensīvā darbā, bet atļauto normu (5 zivis) tā arī nesasniedzam. Roberts tiek pie lieliskas alatas, domāju, ka Latvijas rekords (1,02 kg) tika pārspēts.

Brauciena pēdējo dienu atkal veltām Storumanam, bet diemžēl atkal neveiksmīgi. Pālijas ķeras velcētājiem, kuri darbojas ar pāliju sistēmām, vīri laivās ar ziemas makšķerītēm arī laiku pa laikam velk zivis, bet sarkanīgo ēdamgumiju šīs dižciltes vairs negrib, un mēs sakasām knapi viena cilvēka normu. Nekas, būs uz ko tiekties nākamgad.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Virsrakstā “pārlijas” jāizlabo. Latvijās presi lasot, rodas iespaids, ka Zviedrijā ir tikai viens ezers, un tas ir Storuman. Reklāmas kampaņa?

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -1.4
Alūksne -7.0
Daugavpils -3
Saldus -2
Liepāja -1.3
Jelgava -1
Ventspils -1.6
Limbaži -5
Madona -4
Rēzekne -5
Draugiem Facebook Twitter Google+