Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. marts, 2013
Drukāt

Piecelt kājās vispirms sevi

Foto - LETAFoto - LETA

Eirovīzijas konkurss un Lielās mūzikas balvas pasniegšana šogad iekrita gandrīz vienā laikā. Var, protams, teikt, ka abas lietas nav salīdzināmas. Un tomēr – laika, radošo spēku un gribas ieguldījuma atšķirība ir milzīga. Un arī darba augļi.

 

Ja Eirovīzijai visi dzied tikai angliski, anglisko savu vārdu, uzvārdu un grupu nosaukumus, visā kopē popzvaigznes, kālabad tad to saukt par nacionālo atlasi? Kas liecina, ka viņi nāk no Latvijas?

Pasaulē droši var doties tie, kam ir stipras saknes. Mūzikas balvai nominētie, pirms darbs viņus uznesa publikas cieņas un mīlestības augstumos, nav skaitījuši darba stundas, nedēļas un mēnešus, viņu ceļš ir brīvs no privātās dzīves skandāliem, uguņošanām un pašreklāmām. Viņi ir piecēluši kājās vispirms sevi, tikai pēc tam klausītājus Latvijā un pēc laika arī Eiropā un pasaulē. Muzikālā pasaule izrādījusies tik plaša un bagāta ar izcilām personībām, ka ir nācies mainīt sākotnējo priekšstatu gan par sevi, gan savu darbības lauku. Neviens no viņiem nav talantu fabrikas produkts, viņi, ja tā var teikt, ir individuālais Dieva un lielisku skolotāju roku darbs.

Imanta Ziedoņa autorvakaros nekad nav bijis fona dejotāju, pulsējošu gaismu, dūmu un fonogrammu. Viņš vienmēr bija pats. Iedams savu ceļu, viņš nonāca pie dievatziņas, kas ne katram radošajam garam ir lemts. Un Visums atvērās. Mūziķi Dita Krenberga, Aina Kalnciema un Vestards Šimkus kļuva par sarunu biedriem, un Dzejniekam veltītajā sarīkojumā piedalījās kā dzejas vārda turpinātāji skaņu pasaulē. Viņi nesacentās un neviens no viņiem nejutās lielāks par otru.

Ar savu talantu godināt Dzejnieku – tā bija privilēģija. Gara un dvēseles debesis, kuras visos laikos tik daudzi vai nu mēģina pievilkt sev klāt un lietot kā tādu batuta tīklu, vai savā augstprātībā izliekas neredzam, Ziedonis atkal un atkal cēla un joprojām ceļ tur, kur tām jābūt.

Lai, neskatoties ne uz kādām krīzēm, mums ir spēks pacelt galvu, kad to esam liekuši varas un naudas priekšā vai kaunā par savu gļēvumu. Lai vieglāk skaidrību atgūt, kad melots 
sev un citiem. Un lai bez debesīm nepaliek mūsu bērni un bērnu bērni.

Cik daudz spēj viens cilvēks, kad viņš visu mūžu seko savai zvaigznei! Tad notiek brīnums – viņš pats kļūst par zvaigzni. Pat viņa aiziešana mūžībā tad ir kā bezvārda aicinājums palicējiem piecelt sevi kājās un it visā saglabāt cilvēka cienīgu stāju. Ar trim smilšu saujām taču nekas nebeidzas, sēras nomaina pateicība par vēl vienu īpaši svētīgu mūžu un apziņa, ka mēs ikviens esam aicināti nevis apraudāt sevi kā bāreņus, bet savu spēju robežās mūsu kopējās debesis nenolaist zemāk. Jo tikai tad aizmirstībai pār mums nebūs varas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+