Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
15. marts, 2016
Drukāt

Pieci gadi kopš Sīrijā karš. Inas Strazdiņas reportāža no robežvalsts Libānas (5)

Sīrijas bēgļu ģimene Beirūtas ielās. Foto - Ina StrazdiņaSīrijas bēgļu ģimene Beirūtas ielās. Foto - Ina Strazdiņa
Uzziņa

Libāna

Parlamentāra Republika

Galvaspilsēta – Beirūta

Platība – 10 452 (kv. km)

Pēc pēdējām ziņām (Libānā ilgstoši nav bijusi tautas skaitīšana, ko mēdz saistīt ar politiskiem iemesliem) – 4,5 miljoni iedzīvotāju.

Valsts valoda – arābu

Robežojas ar Sīriju un Izraēlu, rietumos – Vidusjūra

Marts ir laiks, kad silti iesaka apmeklēt Libānu. Un vārds “silti” ir vietā. Mazliet lijis, gaisa temperatūra ap divdesmit grādu virs nulles un par Tuvo Austrumu Parīzi dēvētā Libānas galvaspilsēta Beirūta neslīgst vasaras tveices smogā, ko dāsni saražo automašīnu pilnās ielas.

Esmu Beirūtā tikai četras dienas pēc tam, kad ASV un Krievija pasludinājušas pamieru Sīrijā pēc piecu gadu ilga, nepārtraukta kara. Šīs ziņas te uztver ārkārtīgi piesardzīgi un ar visai labi manāmu skepsi. Kā vēlāk pārliecinos, viesojoties dažādās mājās Libānā, reti kurā miteklī stūrī nebubina televizors ar jaunākajām ziņām par notiekošo un visvairāk pie valsts robežām, kur koncentrējas sīriešu bēgļu apmetnes. “To, ka Sīrijā patiešām ir iestājies pamiers un apklususi uguns, jutīsim vien tad, kad bēgļi sāks atgriezties mājās,” tā sarunā sacīs Latvijas goda konsuls Libānā Žerārs Renno.

Traģēdijas vēstnesis

Par Latviju sešas reizes mazākajai Libānai ir divas ārvalstu robežas: garākā – ziemeļos un austrumos ar Sīriju, bet dienvidos – ar Izraēlu. Taču ar pēdējo jebkādas diplomātiskās saites ir pārrautas, un šo robežu, kā dzirdu Beirūtā, libānieši pat neatzīst par eksistējošu.

Sīrija Libānai ir neparasts kaimiņš – teju divdesmit reižu lielāks, kurš ilgstoši Libānu uzskatījis par daļu no savas teritorijas. Tikai 2008. gadā Sīrijas prezidents Bašars al Asads izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru tika iedibinātas diplomātiskās saites ar Libānu, un tādējādi tika atzīta tās neatkarība. Libāna ir pieredzējusi Sīrijas okupāciju, militārus uzbrukumus, īpaši pēdējā pilsoņu kara laikā, kas ilga 15 gadu, no 1975. līdz 1990. gadam, taču pēdējā laikā attiecības bija normalizējušās, attīstījās ekonomiskās saiknes, tirdzniecība, libānieši un sīrieši regulāri šķērsoja robežu, lai dotos darīšanās uz Damasku vai Beirūtu, no Sīrijas daudzi ieradās strādāt Libānas celtniecības sektorā vai citos darbos, veidojās jauktas ģimenes. Taču, sākoties Sīrijas karam, kas no “Arābu pavasara” iedvesmotas tautas sacelšanās pret prezidenta Bašara al Asada režīmu izvērtās par starptautiska mēroga konfliktu ar 250 tūkstošiem upuru, kā vēsta ANO dati, un teju 10 miljoniem bēgļu no 19 miljoniem valstī dzīvojošajiem kopumā, arī kaimiņos situācija un attiecību saiknes ir strauji mainījušās.

To, kā Damaskā vai ne­tālajos reģionos krīt bumbas, beirūtieši nedzirdot. Sprādzienus un šaušanu ir dzirdējuši un jutuši citos valsts pierobežas rajonos, bet Sīrijas traģēdijas galvenais vēstnesis šajā zemē ir milzīgās bēgļu straumes. Libāna kopā ar otru Sīrijas robežvalsti Jordāniju šajā ziņā ir rekordistes. Abas ir atvērušas durvis tik lielam bēgļu daudzumam, kas būtiski ir mainījis pašu valstu iedzīvotāju sastāvu. Libāna ar aptuveni 4,5 miljoniem iedzīvotāju ir uzņēmusi 1,5 miljonus sīriešu bēgļu, tikpat daudz arī Jordānija, kurā mīt 6,5 miljoni pilsoņu.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Latviešiem patīk dažkārt lietas nosaukt ,pa svojam’. Sākās ar Horvātiju, ko pasaulē sauc par Kroātiju. Tagad Libāna, kas citur ir Lebanona.

    • Horvāti paši dēvē Horvātiju par Horvātiju. Tāpat ar Libānu. Tas kāpēc citi dēvē šīs valstis savādāk ir saistīts ar to, ka viņiem vienkārši nav tādas fonētiskās iespējas, kādas ir latviešiem.

    • esmu latviete jau 40 gadus, bet kas tas tāds ‘pa svojam’? varbūt no sākuma latviešu valoda jāiemācās?

      • ‘pa svojam’ ir ironija par slāviskošanu.
        Apmierināta ?

        • Horvāti ir slāvi. Nesaprotu ar ko ir labāks angliskots valsts nosaukuma lietojums no oriģinālā… īpaši ja latviešiem nav sava speciālā nosaukuma zemei, kā tas ir, piemēram, attiecībā uz Igauniju.

          Ir pilnīgi vienalga kādā vārdā jūs dēvējiet Dalmāciju vai Feniķiju. Tās visas ir nebūtiskas tēmas. Autore diezgan viegli pieskārusies tēmai par Libānas piederību Sīrijai un vēl interesanti, ka viņas apkārtējie cilvēki ar kuriem izvēlējusies kontaktēties ir musulmaņi. Kad valsts tika dibināta(ap to pašu laiku, kad Latvija), tā bija kristiešu vairākuma valsts. Mūsdienās tā ir musulmaņu valsts un ne tikai no musulmaņu viedokļa tā ir Sīrijas sastāvdaļa vai drīzāk otrādi – Sīrija ir Libānas sastāvdaļa.

          Ak vēl – dēļ reliģiskajiem konfliktiem ļoti daudz libāniešu ir emigrējuši un dzīvo ārpus valsts. Šī ir ļoti būtiska tēma par šo valsti – cerams, ka kaut kas tiks pieminēts šajā sakarā, bet neizskatās – kārtējā latviešu virspusējā žurnālistika – cik viss jauki un saulaini un jāglābj bēgļi…

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+