Pieci kriminālprocesi beigušies ar izlīgumu 0
“Latvijas Avīzes” publikācijā “Ziemassvētku jampadracis Varakļānos” (š. g. 21. janvāra nr.) rakstījām par kautiņu Varakļānos, kur no vienas puses iesaistījās aptuveni 30 jauni cilvēki, no otras – apmēram desmit cilvēku grupa, no kuriem divi bija piegādājuši pirmajai grupai nelegālu alkoholu. Kautiņš beidzās ar traumām (ne smagām), policijas iesaistīšanos.
Ziņas par to izskanēja pa visu Latviju, un policija sāka izmeklēšanu, kas tagad ir pabeigta. Pēc policijas pārstāves vēstītā iznāk, ka notikums neesot bijis tik dramatisks. Taču iesaistītās personas “LA” atzīst, ka izlīguši tāpēc, ka ne finansiāli, ne psiholoģiski nav bijuši gatavi garām tiesvedībām.
Lūk, kādu vēstuli redakcija saņēmusi no Vidzemes reģiona pārvaldes kārtības policijas biroja prevencijas grupas vecākās inspektores Daces Jukāmas: “(..) Sensācija, kas plašsaziņas līdzekļu telpā izskanēja kā beisbola nūjām un kastetēm bruņojušos laupītāju ielaušanās nevainīgu jauniešu Ziemassvētku svinību pasākumā, divu bērnu mātes piekaušana un vēsturiska villošanās ar 50 cilvēku iesaistīšanos, izčākstējusi kā sniegs pavasara saulē. Policijā par notikušo tika uzsākti pieci kriminālprocesi (divi par tīšu svešas mantas iznīcināšanu un bojāšanu, trīs pēc Krimināllikuma 13. nodaļas par miesas bojājumu nodarīšanu). Persona, kas vienā kriminālprocesā tika atzīta par cietušo, citā jau bija “persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess”. Izmeklēšanā tika ieguldīts milzīgs darbs, un tās laikā noskaidrojās patiesie notikuma apstākļi – izrādās, neviens nav ar galvu pret trotuāru triekts, neviens ar nūju nav sists, asinis nav pludojušas un policijas klātbūtne ne toreiz, ne tagad nav bijusi nepieciešama! Divi no cietušajiem labi audzinātajiem Varakļānu “zelta jaunatnes” pārstāvjiem paši noslēdza izlīgumus par viņiem nodarītiem viegliem miesas bojājumiem, arī pārējās savstarpējā konfliktā iesaistītās personas pēc savas iniciatīvas devušās uz Valsts probācijas dienestu un slēgušas izlīgumu, savstarpēji vienojoties par nodarītā kaitējuma segšanu. Pamatojoties uz noslēgto izlīgumu, visi kriminālprocesi izbeigti. Izmeklēšanas laikā arī noskaidrots, ka ar Ziemassvētkiem visai šai jezgai nav nekādas saistības, jaunieši sapulcējušies uz visparastāko pēcballītes iedzeršanu un vēlāk atzinuši, ka “uzbrucēju” atgriešanos paši izprovocējuši, traucējot viņus ar neskaitāmiem telefona zvaniem, kuros izteikti nievājoši, kareivīgam sētas gailēnam raksturīgi epiteti. Sieviete, kas “vairākas reizes triekta ar galvu pret asfaltu”, esot tikai “nejauši pagrūsta”, bet “asiņojošais jaunietis pats uzprasījies”. Arī pārmetumi, kas izteikti par policijas gauso reaģēšanu, neiztur kritiku – pirmais zvans policijai atskanējis agrā rīta stundā, kad jandāliņš bija beidzies, “ļaundari” sen devušies prom un tik ārkārtīgi nepieciešamā policijas operatīvā iejaukšanās nevienam vairs nebija vajadzīga (..)”
Pēc šīs vēstules saņemšanas sazinājos ar viena jaunieša māti Margaritu, kura lūdza uzvārdu neminēt un esot bijusi viena no tām, kas meklēja palīdzību arī “Latvijas Avīzē”, jo uzskatīja, ka policija nav tikusi galā ar saviem pienākumiem. Vaicāju – vai tiešām situācija sākotnēji iztēlota pārspīlēta?
“Lai ilgstoši cīnītos par taisnību, ir vajadzīga liela nauda, ko maksāt advokātiem, laiks un arī izturība. Ja kāda no šiem faktoriem nav, lietas arī beidzas. Vairāk neko es negribu teikt,” atbild Margarita.
Neoficiāli man arī zināms, ka ir policisti, kas par savu darbu Varakļānu lietā ir saņēmuši rājienu, ka divu bērnu māmiņa tomēr nav noliegusi, ka triekta ar galvu pret zemi, taču nevēlas un nevar finansiāli atļauties tiesvedību, psiholoģiski salūzusi un tāpēc ar vainīgajiem izlīgusi. Kāda cita jaunieša tēvs ir uzņēmējs un sākumā bijis gatavs iet tiesvedībā līdz galam, tomēr izšķīries par savu nervu saudzēšanu un izvairīšanos no otras iesaistītās puses atriebības. Un paši jaunieši nolēmuši visus spēkus veltīt studijām un savas dzīves iekārtošanai, ne garām tiesvedībām ar vietējām ielas autoritātēm.
