Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
18. februāris, 2014
Drukāt

LIĀNA LANGA: Piedāvājums vai pieprasījums? (28)

Langa_2

Man ļoti patīk apmeklēt Latvijas lauku un pilsētu bibliotēkas, augstu vērtēju sarunas ar tur satikto publiku neatkarīgi no tā, vai atnākušie ir skaitā liels vai neliels pulks, jaunieši vai mūsu Latvijas zelts – seniori.

Nesen ciemojos vienā no mūsu bibliotēkām. Tā kā strādāju literatūras žurnālā “Latvju Teksti”, tad saprotama ir mana vēlēšanās žurnāla jaunāko numuru atrast kādā no lasītavas plauktiem. Šīs situācijas un sarunas ap tām parasti ir tik līdzīgas, ka piedāvāju sarunu kvintesenci. Lieki teikt, ka Latvijas kultūras prese parasti atrodas acīm nesasniedzamā vietā, un pie tās var tikt, vien speciāli palūdzot bibliotekārei. Savukārt sēnalprese visbiežāk izvietota periodikas nodaļas centrā.

‒ Kur, lūdzu, atrodas “Latvju Teksti”? Vai jūsu bibliotēka to abonē?

‒ Jā, mums ir, tūlīt atradīšu. Nē, neabonējam, šo žurnālu eksemplārus mums uzdāvina LNB.

‒ Kāpēc tad neabonējat pagaidām vienīgo literatūras žurnālu?

‒ Kā jau teicu, mums to uzdāvina…

‒ Bet dzelteno presi abonējat?

‒ Jā, jo pēc tās ir liels pieprasījums.

‒ Kā jūs domājat, kāpēc?

‒ Cilvēki grib zināt…

‒ Grib zināt tieši ko, lūdzu?

‒ Cilvēkiem ir tiesības zināt, kurš ar kuru precas, piemēram.

‒ Kāpēc viņiem tas būtu jāzina, ko šīs zināšanas lasītājam dod?

‒ …. …. ….. (parasti parādās šķelmīgs smaids bibliotekāres sejā)

‒ Vai uzskatāt, ka sēnalprese izglīto bibliotēkas apmeklētāju?

‒ Nē, bet mums ir jāseko pieprasījumam.

‒ Un kāda ir jūsu atbildība?

‒ Ja cilvēki prasa, mēs nevaram viņiem liegt šo iespēju.

‒ Iznāk, ka jūs ar nodokļu maksātāju naudu atbalstāt bulvārpreses biznesu, bet neatbalstāt valsts dotētu kultūras presi?

‒ Kāpēc lai mēs abonētu to, ko mums tāpat uzdāvina? Pieprasījums pēc iknedēļas tabloīdiem ir lielāks nekā pēc kultūras žurnāliem.

No pēdējā teikuma nākas secināt, ka svarīga bibliotēkas funkcija ir apmierināt patērētāja vajadzības, un tas, ko viņš pieprasa, arī ir vērtīgs. Ja jūs pavaicātu par “vērtīgās” sēnalpreses satura kvalitātēm un tās pienesumu ļaužu prātiem, jums to nevarēs pamatoti izskaidrot. Būtībā tiek apmierināta prasta ziņkāre, vēlēšanās paskatīties bagātu vai slavenu ļaužu skapjos vai bufetēs.

Katra Latvijas bibliotēka ir Gaismas pils satelīts. Bez šaubām, mūsu bibliotēkās varam atrast daudz vērtīgu, izcilu grāmatu. Demokrātiskās valstīs “no augšas” neviens nevar norādīt, ko mūsu mazajām Gaismas pilīm abonēt, ko iepirkt, un šī institucionālā brīvība ir nostiprināta arī likumā par bibliotēkām. Norādes “no augšas” liecinātu par totalitārismu, ko atceramies no padomjlaikiem Glavļita izpildījumā.

Līdz nākamajām vēlēšanām Saeima visdrīzāk pieņems Satversmes preambulu, kurā būs norādīts uz nacionālo kultūru kā būtisku mūsu valsts identitātes veidotāju. Tā uzliks atbildību arī bibliotēku vadītājiem, mudinot izvērtēt, kas latviešu tautai ir svarīgāks – pieprasītā dzeltenā prese vai kvalitatīvi kultūras izdevumi.

Ja visas Latvijas bibliotēkas abonētu visus vietējos kultūras preses izdevumus – “Kino Rakstus”, “Teātra Vēstnesi”, “Studiju”, “Rīgas Laiku”, “Veto Magazine”, “Mūzikas Sauli”, “Latvju Tekstus” un “Tīrrakstu”, ko gaidām iznākam martā, tas būtu milzīgs finansiāls stimuls šo izdevumu attīstībai un izplatībai, jo radītu lielāku stabilitātes sajūtu, ļautu ieguldīt kultūras periodikas mārketinga aktivitātēs, un šie izdevumi iznāktu reizi mēnesī.

Citādi iznāk, ka valstī nav kopēja, atbildīgās institūcijās saskaņota redzējuma par kultūras periodikas nozīmību – no vienas puses valsts tos dotē, bet mūsu bibliotēkas, tos neabonējot, – gremdē. Toties par nodokļu maksātāju naudu atbalsta dzeltenās preses izdevēju privāto biznesu.

Protams, es šeit nerunāju par tām lieliskajām Latvijas bibliotēkām, kas kultūrai veltītus izdevumus abonē, atbildīgi nodrošinot tās pieejamību saviem lasītājiem. Ja kādam ļoti, ļoti vajag tās dzeltenās tenkas – lai taču atpogā pats savu maciņu. Nešaubos, ka Latvijā atnāks tie laiki, kad kultūras prese bibliotēkās būs goda vietā.

Pievienot komentāru

Komentāri (28)

  1. Ja žurnāls ir tik vērtīgs, un šeit tiek runāts par publiskajām bibliotēkām – pagastu un pilsētu, kāpēc piemirstas vispārizglītojošo skolu bibliotēkas? Vai pamatskolās un vidusskolās tiek abonēti “Latvju Teksti”? Tur aug jaunā lasītāju un rakstītāju paaudze, viens no pasniegtajiem mācību priekšmetiem ir latviešu lietratūra. Bet – vai skolu bibliotēkās LT ir?

  2. patiešām ir tāda, ja vēlamās grāmatas uz vietas nav, jāpierakstās rindā. Cik saprotu, tās tiek pasūtītas arī, ja bibliotekā konkrētā nosaukuma nav. Tikko grāmata parādās, bibliotekāres piezvana, aicinot to saņemt.
    Jaunākajos laikos biblioteku sūtība ir mainījusies, tās ir kā kultūras saliņas. Par algām būtu jārunā, par to, kā palīdzēt.

    • bibliotekā ir žurnāls LT (kā dāvinājums), tad diez vai vajadzētu tērēt naudu vēl vienam eksemplāram. Žurnālu jau var lasīt arī uz vietas lasītavā.

      • Vispār rakstā ir augstprātīgais – es te biju…
        Grāmatu ķēdē arī bija Latvijas jaunatne, arī Latvijas seniori, visa gadagājuma cilvēki, viņu vidū arī bibliotekāri un katrs no šiem cilvēkiem ar savu viedokli, vērtējumu par norisēm. Bet tālu no centra, no lielpilsētām atrauto sabiedrības kopienu, kas tomēr ir lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa, interesē ne tikai tā saucamā sēnalu literatūra, arī politika, pasaulē lasītākās grāmatas, labs latviešu autordarbs. Latvijas presi var atrast katrs lasītājs, ja apmeklē bibliotēku, neviens nav dumjš. Un nereti priekšplānā, kā to redzam arī grāmatu veikalu plauktos, atrodas topa literatūra, tostarp arī latviešu autoru grāmatas, ja tās ir lieliski uzrakstītas. Un visnotaļ necienīgi teikt, ka kultūras prese neatrodas goda vietā. Problēma ir pavisam citur – liberālisms un vērtību ārdīšana, kas strauji ienāk un nostiprinās sabiedrības apziņā.
        Labs bibliotekārs orientējas visā, kas notiek viņa saimniecībā. Piedāvā to, kas ir kultūras kontekstā kvalitatīvs. Ko vēlas lasītājs katrā valsts novadā vai pilsētā. Protams, dzeltenā prese ir pārmākusi ne tikai bibliotēkas, tā pārmākusi arī internetu, TV un augstākā līmeņa sabiedrību. Taču bibliotēkas to skar vismazāk. Bibliotēkas strādā un dara savu darbu bez psiholoģiska spiediena no centra, jo tās ir tautas veidotas kultūras saliņas.

  3. Ja mazā bibliotēkā cilvēkiem vajag žurnālu, konkrētu, tad taču var to arī pasūtīt no centra? Varbūt kļūdos, bet tā es domāju. Valsti par Latvju Tekstu neiegādāšanos vainot nevar. Bibliotēka vispār ir lieliska kultūras institūcija, vienu uzslavēt vai pelt, nav gudri, jo bibliotēkas apmeklētāji arī nosaka to, ko lasa. Ko tik īpašu var piedāvāt Latvju Teksti? Lasu, jā, bet lai būtu tāds, ko noteikti jālasa visās bibliotēkās, tas ir diskutējams jautājums.

    • Interesants ir literārais žurnāls “Satori”, arī tā elektroniskā versija un “Vārds” (izdod Liepājā). Žēl, ka vairs neiznāk “Karogs”, tur bija ko lasīt! Arī es dažreiz ieskatos LT, bet …

  4. Saruna pasniegta dialogos. Cik autentiski ir šie vārdi? Vai tā ir interpretācija, par labu raksta autorei, tā teikt, taisām furoru? Cik zināms, tekstu var veidot sev par labu. Neticu, ka dialogs ir patiess. Cienu Langas kundzi kā autori. Cienu arī bibliotekārus, jo esmu sastapusi patiesi augsti izglītotus un zinošus šīs nozares speciālistus, kuri paši raksta savas gramatas, publikācijas, orientējas literatūras tendencēs. Viss nav tik viennozīmīgi, ka šeit pasniegts. Kāpēc tik maz pozitīvisma pret bibliotekāriem?

  5. Nupat viena rakstniekcaca jau uzbruka bibliotekāriem par grafomānijas veicināšanu, tagad otra tāda pati parādījusies! Bibliotekāri viņām ir visa ļaunuma sakne un muļķības simbols!!! Kaunu un godu taukmaizē apēdušas ! Fui!

  6. Bēdu ieleja tā Liāna Langa:(

  7. Izskatās, ka visa raksta būtība ir šajā teikumā: “Ja visas Latvijas bibliotēkas abonētu visus vietējos kultūras preses izdevumus – “Kino Rakstus”, “Teātra Vēstnesi”, “Studiju”, “Rīgas Laiku”, “Veto Magazine”, “Mūzikas Sauli”, “Latvju Tekstus” un “Tīrrakstu”, ko gaidām iznākam martā, tas būtu milzīgs finansiāls stimuls šo izdevumu attīstībai un izplatībai…” Pieņemu, ka daudzās nelielās bibliotēkās naudiņa preses abonēšanai atvēlēta tikai tik daudz, lai spētu pasūtīt dažus izdevumus. Ko pasūtīt no milzīgā piedāvājuma, lai visi būtu apmierināti? Ja bibliotēka regulāri saņem šos izdevumus dāvinājumu ceļā, vai otrs eksemplārs būtu jāabonē misijas apziņas vadītam?

  8. atceros kādu interviju ar L.Langu, kurai balts suns pie kājām, un balti, ekskluzīvi interjeri privātmājā :).
    Vai tik tie nebija kādā sēnalliteratūrā.

  9. Tā pati bibliotekāre Atbildēt

    Ļoti cienījamā Langas kundze nepamanīja , ka plauktā atrodas tādi preses izdevumi kā “Kapitāls”, “Izglītība un kultūra”, “Annas psiholoģija”, “Forbes”, “Geo” un citi. Vai tos visus pieskaitīsim pie “sēnalu preses”? Ja vienu eksemplāru “Latvju tekstus” saņemam kā dāvinājumu, nav nepieciešamības abonēt vēl otru, tik ļoti pieprasīts šis preses izdevums diemžēl nav. “Latvju teksti” nebija nobāzti kādā stūrī, bet alfabēta kārtībā novietoti plauktā. Šāds sarunas atšifrējums ir nedaudz aizskarošs un neprecīzs.

  10. Un bibliotekārs, kurš nelasa kultūras presi, diez vai ir profesionāls sava darba darītājs.

    Ļoti augstu vērtēju bibliotekāru darbu. It sevišķi laukos. Ieinteresētai personai, kas nesaprot kā savu preci iemānīt lasītājam, nevajadzētu pazemot godprātīgus darba darītājus. Bibliotekās bez LT izplatīšanas problēmām ir ļoti daudz ko darīt. Piemēram, palīdzība un konsultācijas darbā ar datoru, bet L.Langai jau tas neinteresē, ka bibliotekas aptvērušas daudz plašāku darbu apjomu saskarē ar iedzīvotājiem. Iedziļināties bibliotekāru problēmās L.Langai nenāk prātā. Galvenais uzbrukt. Agresivitāte. Kā jau notika ar uzbrukumu Kultūras ministrei.
    Starp citu dzelteno presi visai bieži izmantojuši paši rakstnieki/ces, lai reklamētu savu ģimenes dzīvi, bet to jau L.Langa izliekas neredzam. Tāpat kā reklamējot savus ārzemju braucienus un dzīvošanu lepnās privātmājās. Uz kurieni dzejniece brauks tuvākajā laikā? Uz Ūmeo? Pastāstiet par to kādā žurnālā. Rīgas kultūras galvaspilsētas koncertā Arēnā Rīga tieši L.Langas dzeja izraisīja pietiekami daudz pārmetumu.
    Diez vai L.Langai to saprast, kā jūtas cilvēki pēc darba dienas Maximās u.c….

  11. Ir jau ir tev Liāna taisnība, bet…es nelasu Privāto dzīvi pat tad, ja viņa man pieejama – nu neinteresē man tās tenkas, ne arī tā saucamās slavenības, kas sevi tādejādi reklamē. Laukos šur tur ir mietpilsoniska vide un dzīves laikā esmu ievērojusi, ka aptenkošana vai pārrunas kas ar ko un kāpēc, un kas mugurā ir dzīves stils, ko laucinieki nemaz nepamana. Un tādēļ arī lielā piekrišana visām dzeltenā bulvāra avīzītēm.

  12. Tas ir skumji,ka ieejot mazpilsētas bibliotēkā,nav iespējams atrast Latvju Tekstus vai Teātra Vēstnesi. Tā nu esmu spiest iegādāties šos žurnālus pats.

  13. Liāna Langa raksta tikai un vienīgi par to, ka bibliotēkās jābūt kultūras periodikai – tieši tāpēc, ka ne visi cilvēki to var atļauties iegādāties. Un bibliotekārs, kurš nelasa kultūras presi, diez vai ir profesionāls sava darba darītājs.

  14. Paldies, ka pagasta biblotēkā varu lasīt “Privāto Dzīvi”. Dārzs – māja – kūts. Tāds maršruts visu gadu. Uz teātriem netieku, tālu, par dārgu, elektrību taupu, pārvietojos ar velosipēdu. Vismaz lasot PDz, redzu, ka cilvēki var dzīvot savadāk – iet uz pieņemšanām, teātriem, braukt ceļojumos, skaisti ģērbties. Paldies, ka lasot PDz varu būt kā Pelnrušķīte ballē, citādi nekā priecīga jau nav, ja neskaita pavasara tuvošanos. Paldies, ka redzu, ir taču laimīgie, kuri dzīvo savādāk. Un labi, ka ir žurnāls PDz, ko abonē bibliotēka, jo savu sapni abonēt nevaru atļauties.

  15. Nu lasa Langu, Teātra Vēstnesi, Rīgas Laiku, kādreiz Karogu – es un saujiņa citu viņai pašai līdzīgo. Ne visiem, kuri kaut ko saprot no kultūras, pa kabatai tādus abonēt. Bibliotēkās tiem ir jābūt. Bet “tautai” vajag alu un semuškas jeb elkus, seriālus un privātās dzīves. Lai taču viņiem arī tas nav liegts.

  16. Langas kundze, liekas, dzīvo tālu no realitātes, savā dzejdaru pasaulē. Uz bibliotēku iet cilvēki ar dažādām interesēm, nepiespiedīsim visus lasīt “Latvju tekstus” lai kā censtos un tas nepavisam nav vajadzīgs. Ja “Latvju tekstus” maz lasa, tā nav bibliotēkas un bibliotekāra vaina, meklējiet problēmu citur. Tas nu galīgi nav korekti no Jūsu puses vainot bibliotekārus un “Privāto Dzīvi” lai lasa, ja interesē.

  17. Bulvārpresei atbilstošs, tendenciozs raksts bez precīza situācijas raksturojuma. It kā bibliotekāru teiktā pārstāsts. Ierakstīts diktafonā?

  18. diskusijās KD augstprātīgi smīkņāja, ka lasītāji ir apstājušies pie I.Ziedoņa un O.Vācieša. Ko teikt par viņu kultūras līmeni.

  19. Nu, nelasa – nu un ko – vai bibliotekārs var piespiest “mīlēt Raini”?! (Un Raini jau vēl varbūt varēja… ko nevar teikt par pašreizējiem daudziem tā sauktajiem rakstniekiem ) – Nē, tikai panākt, ka bibliotēkas būs tukšas un nelasīs vispār vairs neko! Un kāpēc nelasa – pajautājiet to paši sev, augstprātībā grimstošie rakstieki! Kāda ir šo kultūras izdevumu kvalitāte? Kopš kultūras žurnāli sākuši piedāvāt tādus atkritumus kā Draguna Dieva zaimošanu u.tml., es arī vairs nelasu!

  20. Šajā rakstā no pašas L.Langas nāk žultainums. Pietiek palasīt L.Langas blogus, kur viņa nicīgi izsakās par lasītājiem, lai secinātu, ka noniecināt tos, kas neizvēlas “viņas produktu”, ir samērā stulbi.
    Bet tie jau ir tie paši, kas dodas uz Dziesmu svētkiem, kas iet uz A.Hermaņa izrādēm, kas iet uz LNO, uz koncertiem…. Kāpēc viņi nelasa un nemeklē L.Langu un LT?

  21. Es gan lasu kā Latvju Tekstus, tā privātās dzīves žurnālus. Katram sava gaume, tāpēc bibliotēkām jāapmierina visu iedzīvotāju vajadzības. Sava daļ finansējuma jāatvēl arī kultūras izdevumiem, tur nav nekas iebilstams. No komentāriem jūtams, ka tie, kas iztiek bez kultūras preses, ir žultaini un īgni ļaudis. Aicinu pievērsties kultūrai.

  22. nu nelasa tos LT, saprotiet – NE-LA-SA

  23. Neticu Langai

  24. Jā, gan. Bibliotēkām ir jāapmierina vajadzības. Jo ne jau visiem vajadzīga sēnalu literatūra, ka izgrābta no čekas maisiem. Cilvēki grib paskatīties, kas mugurā salveniem cilvēkiem, ar ko kurš precēsies, kāds kuram suns. Bet tas, kuram vajadzīgi Langas teksti, tas to atradīs – ja piekārs lustru un izlustrēsies.

  25. Jūsu patrons A.Bērziņš kā latviešu rakstniecības aizbildnis var pasūtīt Latvijas bibliotēkām vismaz Latvju tekstus, ja ne visus preses izdevumus?

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+