LIĀNA LANGA: Piedāvājums vai pieprasījums? 28

Man ļoti patīk apmeklēt Latvijas lauku un pilsētu bibliotēkas, augstu vērtēju sarunas ar tur satikto publiku neatkarīgi no tā, vai atnākušie ir skaitā liels vai neliels pulks, jaunieši vai mūsu Latvijas zelts – seniori.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Nesen ciemojos vienā no mūsu bibliotēkām. Tā kā strādāju literatūras žurnālā “Latvju Teksti”, tad saprotama ir mana vēlēšanās žurnāla jaunāko numuru atrast kādā no lasītavas plauktiem. Šīs situācijas un sarunas ap tām parasti ir tik līdzīgas, ka piedāvāju sarunu kvintesenci. Lieki teikt, ka Latvijas kultūras prese parasti atrodas acīm nesasniedzamā vietā, un pie tās var tikt, vien speciāli palūdzot bibliotekārei. Savukārt sēnalprese visbiežāk izvietota periodikas nodaļas centrā.

‒ Kur, lūdzu, atrodas “Latvju Teksti”? Vai jūsu bibliotēka to abonē?

CITI ŠOBRĪD LASA

‒ Jā, mums ir, tūlīt atradīšu. Nē, neabonējam, šo žurnālu eksemplārus mums uzdāvina LNB.

‒ Kāpēc tad neabonējat pagaidām vienīgo literatūras žurnālu?

‒ Kā jau teicu, mums to uzdāvina…

‒ Bet dzelteno presi abonējat?

‒ Jā, jo pēc tās ir liels pieprasījums.

‒ Kā jūs domājat, kāpēc?

‒ Cilvēki grib zināt…

‒ Grib zināt tieši ko, lūdzu?

‒ Cilvēkiem ir tiesības zināt, kurš ar kuru precas, piemēram.

‒ Kāpēc viņiem tas būtu jāzina, ko šīs zināšanas lasītājam dod?

‒ …. …. ….. (parasti parādās šķelmīgs smaids bibliotekāres sejā)

‒ Vai uzskatāt, ka sēnalprese izglīto bibliotēkas apmeklētāju?

‒ Nē, bet mums ir jāseko pieprasījumam.

‒ Un kāda ir jūsu atbildība?

‒ Ja cilvēki prasa, mēs nevaram viņiem liegt šo iespēju.

‒ Iznāk, ka jūs ar nodokļu maksātāju naudu atbalstāt bulvārpreses biznesu, bet neatbalstāt valsts dotētu kultūras presi?

‒ Kāpēc lai mēs abonētu to, ko mums tāpat uzdāvina? Pieprasījums pēc iknedēļas tabloīdiem ir lielāks nekā pēc kultūras žurnāliem.

No pēdējā teikuma nākas secināt, ka svarīga bibliotēkas funkcija ir apmierināt patērētāja vajadzības, un tas, ko viņš pieprasa, arī ir vērtīgs. Ja jūs pavaicātu par “vērtīgās” sēnalpreses satura kvalitātēm un tās pienesumu ļaužu prātiem, jums to nevarēs pamatoti izskaidrot. Būtībā tiek apmierināta prasta ziņkāre, vēlēšanās paskatīties bagātu vai slavenu ļaužu skapjos vai bufetēs.

Katra Latvijas bibliotēka ir Gaismas pils satelīts. Bez šaubām, mūsu bibliotēkās varam atrast daudz vērtīgu, izcilu grāmatu. Demokrātiskās valstīs “no augšas” neviens nevar norādīt, ko mūsu mazajām Gaismas pilīm abonēt, ko iepirkt, un šī institucionālā brīvība ir nostiprināta arī likumā par bibliotēkām. Norādes “no augšas” liecinātu par totalitārismu, ko atceramies no padomjlaikiem Glavļita izpildījumā.

Reklāma
Reklāma

Līdz nākamajām vēlēšanām Saeima visdrīzāk pieņems Satversmes preambulu, kurā būs norādīts uz nacionālo kultūru kā būtisku mūsu valsts identitātes veidotāju. Tā uzliks atbildību arī bibliotēku vadītājiem, mudinot izvērtēt, kas latviešu tautai ir svarīgāks – pieprasītā dzeltenā prese vai kvalitatīvi kultūras izdevumi.

Ja visas Latvijas bibliotēkas abonētu visus vietējos kultūras preses izdevumus – “Kino Rakstus”, “Teātra Vēstnesi”, “Studiju”, “Rīgas Laiku”, “Veto Magazine”, “Mūzikas Sauli”, “Latvju Tekstus” un “Tīrrakstu”, ko gaidām iznākam martā, tas būtu milzīgs finansiāls stimuls šo izdevumu attīstībai un izplatībai, jo radītu lielāku stabilitātes sajūtu, ļautu ieguldīt kultūras periodikas mārketinga aktivitātēs, un šie izdevumi iznāktu reizi mēnesī.

Citādi iznāk, ka valstī nav kopēja, atbildīgās institūcijās saskaņota redzējuma par kultūras periodikas nozīmību – no vienas puses valsts tos dotē, bet mūsu bibliotēkas, tos neabonējot, – gremdē. Toties par nodokļu maksātāju naudu atbalsta dzeltenās preses izdevēju privāto biznesu.

Protams, es šeit nerunāju par tām lieliskajām Latvijas bibliotēkām, kas kultūrai veltītus izdevumus abonē, atbildīgi nodrošinot tās pieejamību saviem lasītājiem. Ja kādam ļoti, ļoti vajag tās dzeltenās tenkas – lai taču atpogā pats savu maciņu. Nešaubos, ka Latvijā atnāks tie laiki, kad kultūras prese bibliotēkās būs goda vietā.