Foto-Valdis Semjonovs

Piederība savējiem – dārgums 1

“”3 x 3” ierosinātāja un ilggadēja vadītāja Līga Ruperte, sakopojot statistiku par katru “3 x 3″ pasaulē, ir saskaitījusi, ka piedalījušies ap 34 000 dalībnieku ASV, Austrālijā, Anglijā, Francijā, Īrijā un arī Latvijā,” tā nesen portālā www.laikraksts.com rakstīja politologs Uldis Ozoliņš. “Interesanti, ka “3 x 3″ ir eksporta prece uz Latviju, jo to iesāka ASV 1981. gadā, bet 1990. gadā ieviesa Latvijā.”

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām
Lasīt citas ziņas

Par “3 x 3” kustības “mammu” godātā Līga Ruperte ir pedagoģijas doktore no ASV. Līga ir dzimusi Latvijā. Otrā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās, piecus gadus pavadīja Vācijas bēgļu nometnēs un pēc tam aizbrauca uz ASV. Tur Līga Ruperte nodzīvoja visu mūžu, taču ir laimīga un pateicīga, ka jūtas arī piederīga Latvijai. Kopš 1990. gada uz Latviju ir braukusi katru vasaru, izņemot vienu, kad dzīvesbiedra Arnolda slimības dēļ palika ASV.

Līga priecājas, ka viņai “3 x 3” ir radies daudz draugu. Viņas un Māras Tupeses vadītajam ģimeņu semināram arī šogad Rūjienas “3 x 3” bija kupls interesentu pulks. Līgai vaicāju:

Kā savulaik jums radās ideja par “3 x 3”?

CITI ŠOBRĪD LASA

Līga Ruperte: Kad mani septiņdesmito gadu beigās ievēlēja Amerikas latviešu apvienības (ALA) kultūras biroja vadībā, bija jāizdomā, ko darīt. Man bija “2 x 2” nometņu pieredze. Tā ir nometne, kur sanāk jaunieši no 16 līdz 30 gadiem un apgūst latvietības pamatus un saprot, ka ir forši tā sanākt kopā. Biju ieinteresējusies sabiedrības procesos. Toreiz man visgrūtāk bija pārdzīvot to, ka tad, ja nedomāji tā kā “pareizie latvieši”, tad netiki uzskatīta par īstu latvieti. Atceros, latviešu sabiedriskajā centrā Garezerā redzētu epizodi, kur meita iebilda mammai, ka negrib dziedāt korī, bet mamma mēģināja viņu piespiest, sakot, ka visi īsti latvieši dzied korī, jo tā uzskata viņas ģimene! “Pareizie latvieši” atcerējās Ulmaņlaikus, bet, manuprāt, viņi dažreiz atcerējās tos daudz rožainākus, nekā tie patiesībā bijuši. Viņiem bija grūti pieņemt to, kas notika Latvijā okupācijas gados, bet ka tā tomēr ir vienīgā Latvija, kas mums ir. Par to es runāju arī šogad notikušajā sarunu festivālā “Lampa” – ka latvietība ir daudzveidīga un ka mums visiem nav jādzied korī.

Savulaik kā ALA kultūras nozares vadītāja satiku jaukus daiļamatniekus, kuri ierosināja sarīkot “2 x 2” kursus tieši viņiem. Garezerā divus gadus tādi notika, bija labi novērtēti. Daiļamatnieki man teica: bet mūsu sievām (vīriem) tādi neinteresē, taču viņi arī vēlētos piedalīties! Ko lai viņi dara? 1980. gadā bija latviskās kultūras nedēļa, ko rīkojām kā “3 x 3” izmēģinājumu, bet tā to nesaucām, jo bažījos – ja nu neveiksies, tad “sačakarēs” to vārdu. Bet veicās labi, un tā bija jau “3 x 3”. Biju pārliecināta, ka tur visi latvieši tiks gaidīti, uzklausīti un visi uzskati tiks pieņemti.

Drīz vien ASV Rietumkrastā arī notika “3 x 3”. 1981. gadā mani uzaicināja uz kultūras dienām Austrālijā referēt, un, protams, tur stāstīju par savu jauno lolojumu. Radās domubiedri, un arī Austrālijā pavisam drīz sākās “3 x 3” kustība. Tāpat citur: Anglijā astoņdesmito gadu vidū, pēc tam Zviedrijā, arī Francijā, kur bija latviešu kopīpašums, saukts par “Abreni”.

Mani ārkārtīgi sajūsmina, ka tā joprojām ir dzīva kustība, jo nāk arvien klāt jaunas nometnes. Tās ir katra ar savu seju, nav divu vienādu nometņu. Bet visām ir tie paši mērķi un vadlīnijas. Savulaik izvirzītie mērķi joprojām darbojas visā pasaulē un visām paaudzēm, un cilvēki tos pieņem. Piemēram, tagad Īrijā ir “3 x 3”, šogad tā notiek jau piekto reizi. Lielbritānijā pirmā nometne tika sarīkota Almēlijā, un drīz vien pēc tam “Straumēnos”, kopā ar tiem ģimenes locekļiem, kuri nerunāja latviski. Jo uz Angliju kā kara bēgļi savulaik aizbrauca daudzi vīrieši vieninieki, bijušie leģionāri, kuri vēlāk apprecējās ar anglietēm. Biju baltā sajūsmā, lasot avīzē vienas sievas rakstu, kurā viņa stāstīja, ka jau gadiem ilgi darbojusies latviešu sabiedrībā – gatavojusi maizītes, mazgājusi traukus, taču nekad nav jutusies īsti pieņemta, jo viņa nerunā latviski. Un šī nometne bijusi pirmā, kad viņa jutusies labi latviešu sabiedrībā. “Straumēnu” nometne turpinājās, bet tā otra, kurā runāja tikai latviski, iznīka, jo ar laiku nebija vairs dalībnieku, turklāt latvieši Almēlijas īpašumu pārdeva.

Reklāma
Reklāma

Tagad “3 x 3″ saieti atsākās atkal ar jauniebraucēju pieplūdumu. Ar tiem pašiem mērķiem, un tie ir: latvisko zināšanu paplašināšana, iepazīšanās ar visu latvisko, ģimeņu stiprināšana, latviskās draudzības sekmēšana un kopības saturēšana. Nākamgad būs pirmais”3 x 3” saiets Vācijā, Freiburgā.

Savulaik manu vecāku paaudze ārzemēs pieņēma par pašsaprotamu, ka mēs paliksim latvieši, un par to īpaši nerūpējās. Neuzstāja, lai eju latviešu sabiedrībā utml. Jo laiks bija jāvelta galvenokārt mācībām. Kurpretī mēs savus bērnus gluži vai nešus nesām uz latviešu skoliņām un maksājām bargu naudu, lai viņi paliktu latvieši. Tas nav joks! Citā zemē bērnus audzināt par latviešiem – tas ir dārgi un nav viegli, jo bērni dažkārt saceļas. Paaugoties, izveidojot draugu pulku latviešos, tiekot vasaras vidusskolā Garezerā, viņi sāk novērtēt to, ko iegūst no piederības latviešu sabiedrībai, bet sākotnēji viņi bieži negribēja iet skolā sešas dienas nedēļā, jo draugi to nedara, un negribēja pildīt vēl papildu mājasdarbus. Viņi negribēja runāt latviski, jo otrā valodā ir daudz lielāks vārdu krājums. Es vēlējos, lai šiem cilvēkiem, kam aug bērni, ir atbalsta sistēma; lai viņi var izsūdzēt citiem savas bēdas un iegūt citu pieredzi, saņemot atbildi uz jautājumu: “Kā tu to paveici?” Kā tu spēj izturēt–būt divās kultūrās, divās valodās, kaut gan tu pats un arī bērni augu dienu pavada amerikāņu kultūrā, angļu valodā. Tev viņiem ir jāiedveš entuziasms par latvietību, ka dzīve divās kultūrās var būt divkārt interesantāka, ka divvalodība attīsta smadzenes, dod daudz ko vairāk nekā spēju sarunāties divās valodās.

“3 x 3” mēs nemācījāmies tikai no ieviržu vadītājiem un lektoriem, bet mācījāmies cits no cita. Un vienojāmies, ka latvietība pieder mums visiem: tā ir tava un mana, tās ir tavas un manas saknes.

Ārzemēs dzīvojošo latviešu skaits pēdējā laikā arvien palielinās. Vai var salīdzināt tās problēmas, kādas savulaik bija jārisina Otrā pasaules kara bēgļiem un viņu pēcnācējiem, lai saglabātu latvietību, ar tām, kādas ir jauniebraucējiem tagad?

Jā, tās ir tādas pašas. Es biju uz pirmo Īrijā rīkoto “3 x 3” nometni. Tur pulcējās tie, kuri dzīvo Īrijā salīdzinoši nesen, bet viņu bērni jau samēra bieži runāja angliski. Tur ieviesa principu, ka “3 x 3” nometnē katrs aizrāda bērniem – ne vien savējiem, bet arī citiem –, ka ir jāmācās latviešu valoda. Un valodas mācība ir obligāta.

Pirms sākām “3 x 3” kustību, es veicu pētījumu. Psiholoģiski mums visiem gribas piederības sajūtu. Psihologi apgalvo, ka tiem cilvēkiem, kuriem ir stabila, pozitīva piederības grupa, klājas daudz labāk un viņi ir apmierinātāki ar dzīvi salīdzinājumā ar citiem, kam tādas nav. Cilvēks nav viens, jo viņam ir saikne ar apkārtējiem un viņš jūtas kā daļa no veseluma. Ceru, ka mēs, diasporas sabiedrība, pratīsim uzturēt latvietību pozitīvā veidā un nesalaidīsim kaut ko dēlī ar savu atraidīšanu, dogmatismu, šķelšanu, kas latviešiem diemžēl dažkārt ir raksturīgi. Ja būsim atvērti, toleranti un zināsim, ko uzsvērt – tā ir latviešu kultūra un mūsu saknes –, tad latvietība diasporā var pastāvēt diezgan ilgi.

Nevar cilvēkiem pārmest, ka viņi grib braukt projām no Latvijas. Sākumā vecā trimda bija diezgan kritiski noskaņota pret to. Bet es spriedu – ko tur pļāpāt, ja tu domā, ka Latvijai vajag latviešus, tad brauc pats atpakaļ!

Ko jūs no savas pieredzes iesakāt tām ģimenēm, kas pašlaik audzina bērnus Īrijā, Lielbritānijā un citās valstīs?

Lai viņi dara to labāko, ko spēj, un apzinās, ka latvieši ir viņu piederības grupa un ka tai piederēt ir vērts. Katrs no mums ir atbildīgs par to grupu, tāpat kā katrs no mums ir atbildīgs par valsti.

Novēlu atcerēties – tā ir privilēģija, ka mums ir tāda piederība. Lielākajai daļai izbraucēju uz citām valstīm tādas piederības nav. Lielākajai daļai tautību nav tādas aktīvas sabiedriskās dzīves, organizāciju, skolu. Mums tas viss ir, tas mums palīdz turēties kopā un palikt latviešiem. Tas mums dod stabilitāti un apziņu, kas mēs esam.

Jūnija beigās “Tedx Riga 2017” konferencē es stāstīju par “3 x 3” kustību angļu valodā, un šis referāts būs ievietots “Yuotube”. Pirms tam man konferences rīkotāji jautāja, kam šī mana pieredze varētu noderēt. Teicu, ka tagad pasaulē vairāk nekā jebkad ir tādu cilvēku, kuri devušies prom no savām mājām un dzīvo citās valstīs. Savu runu es adresēju tieši viņiem – lai apzinās, ka varam turēties kopā ar savējiem, un šī piederība dod spēku tāpat kā apziņa par savu etnisko identitāti.

Ja atzīstam, ka mēs kaut kur piederam, tad mums ir jāieliek sava artava, lai tas turpina pastāvēt un lai tas būtu mūsu bērniem. Šī piederība ir privilēģija un dārgums.

Pirms diviem gadiem, pirmo reizi viesojoties Amerikā, es daudz domāju par to, ka diasporā latvieši ir kopiena, bet šeit jūt piederību valstij.

Tautai šajos laikos ir dota valsts, un mēs katrs par to esam atbildīgi.

Vairākas reizes esmu piedalījusies “3 x 3” saietos Latvijā un priecājos, ka jūs un citi ASV latvieši ideju par tādu nometņu rīkošanu esat Latvijai uzdāvinājuši.

Es neteiktu, ka tā ir uzdāvināta. Manuprāt, varam uzskatīt par lielu privilēģiju, ka mūs šeit pieņēma. Jo ieguvēji nebija tikai Latvijas latvieši. Ieguvēji bijām arī mēs, jo varējām veidot tiltu ar Latviju. “3 x 3” deva man vietu un piederību Latvijā.

Atceros, toreiz, kad “3 x 3” sākām Garezerā, mēs abi ar vīru pirmajā vakarā bijām ļoti laimīgi, ka viss izdevies ļoti labi un ka mūsu ieceres ir piepildījušās. Vienīgi sapņojām, kā būtu, ja nu kādreiz “3 x 3” varētu būt Latvijā. Protams, 1981. gadā tas nešķita iespējams.

Tagad dzirdam secinājumus, ka “3 x 3” ārzemēs palīdzēja latvietību saglabāt un šeit – latvietību novērtēt.

“3 x 3” nometnes var izdoties tik interesantas un ģimenēm cenas ziņā pieejamas tāpēc, ka nometņu un ieviržu vadītāji, lektori atalgojumu nesaņem, viņiem vienīgā atlīdzība ir iespēja pašam piedalīties un izbaudīt saieta norises – dančus, kopīgo dziedāšanu vakaros jeb “nīkšanu”, daudzinājuma rituālu – un iegūt jaunus draugus.

Mēs vienmēr atzīstam, ka mūsu atalgojums ir gandarījums. Ieviržu vadītājiem un lektoriem jau ir viegli, viņu ieguldījums ir vadīt nodarbības un dalīties zināšanās vienu nedēļu. Protams, pa to laiku viņi savu algas darbu nestrādā, un “3 x 3” neko citu nedabū kā morālo gandarījumu un jaunas zināšanas. Bet nometņu vadītāji, kas tāpat strādā par velti, saieta sagatavošanu sāk divus un trīs gadus iepriekš. Ir jāatrod vieta, ir jāsāk veidot kontaktus ar pašvaldībām, skolu un kultūras namu, jādomā, kā dalībniekus izguldināsi un paēdināsi. Ārzemēs ir vieglāk – nometnes ir mazākas, turklāt tās arvien notiek Garezerā un Katskiļos ASV, “Straumēnos” Anglijā, arī Īrijā jau trešo reizi vienā un tajā pašā vietā. Austrālijā nometnes vieta mainās. Garezerā pagājušogad bija 165 dalībnieki, kuru vidū bija 53 bērni.

Priecājos, ka ir uzrakstītas divas grāmatas par “3 x 3” – viena par ārzemju, otra – par Latvijas saietu, interesenti var uzzināt par šīs kustības vēsturi un daudzveidīgajām norisēm. Grāmatas ir pieejamas “3 x 3” mājas lapā www.3×3.lv. Tur ir atrodamas arī nometņu avīzes un informācija par bijušajām un nākamajām nometnēm. Sagatavošanā ir dokumentāla lfilma par “3 x 3” kustību pasaulē.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.