Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. oktobris, 2016
Drukāt

Atceries mazo Idu no “Emīla nedarbiem”? Madaras stāsts par notikumiem pēc filmas (3)

Ekrānšāviņš no "youtube"/ un Timura Subhankulova fotoEkrānšāviņš no "youtube"/ un Timura Subhankulova foto

Ja svētdien nebijāt uz spēles īsfilmu seansu festivāla “Lielais Kristaps” programmmā un neredzējāt balvai nominēto Madaras Dišleres īsfilmu “Dārznieks”, tad nevar skaidri zināt, kad to uz lielā ekrāna būs iespējams noskatīties atkal. Pati jaunā režisore tieši latviešu filmu smago ceļu pie skatītājiem uzskata par vienu no lielākajiem kavēkļiem mūsu kino attīstībai. Atceroties padomju laikus, kad pirms katras pilnmetrāžas spēlfilmas rādīja kinožurnālu, Madara Dišlere velk paralēles un teic: kādēļ gan tagad nevarētu kino seansā pirms pilnmetrāžas filmas noskatīties pie mums veidotu īsfilmu – spēles, dokumentālo, vai ainmācijas? Tas latviešu skatītāju daudz vairāk informētu par pašmāju kino notiekošo, iesaistītu viņu procesā, un tad varbūt arī rastos lielāka interese par latviešu filmām kopumā. Citādi nereti gadās, ka filma piedzīvo klusu pirmizrādi, tad, iespējams, vēl tiek izrādīta televīzijā un nogulst plauktā… Jācer, tā nenotiks ar programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstītajiem projektiem, starp kuriem ir arī Madaras Dišleres daļēji autobiogrāfiskā kinolente “Paradīze ’89”.

– Kādu kino jums pašai patīk skatīties?

M. Dišlere: – Man patīk kino, pēc kura ilgāku laiku ir pēcgarša un kurš nelaiž uzreiz vaļā. Patīk ironisks kino, tāds, kas nedur kā ar pirkstu acīs, bet paironizē arī par nopietnām tēmām.

– Eiropas kino, citiem vārdiem sakot?

– Jā, tradīcija nāk no Eiropas, kaut gan ir arī šāda veida Dienvidamerikas filmas. Tā noteikti nav Holivuda.

– Zinu, ka jums jau apnicis šis jautājums, bet – cik lielā mērā tas, ka bērnībā spēlējāt mazo Idu Vara Braslas “Emīla nedarbos”, ietekmējis jūsu ceļu kino?

– Ziniet, tikai šogad pirmo reizi noskatījos “Emīla nedarbus”, vienkārši kā parasts pieaugušais, ne filmā iesaistīts bērns, un secināju – tiešām laba! Līdz šim es nekādi nevarēju to skatīties tā atsvešināti bez atmiņām par procesu, notikumiem, sajūtām, kādas bija, tajā piedaloties.

Tas, ka darbojos kino, noteikti ir sakarā ar “Emīla nedarbiem” – kad tev ir pieci gadi un nonāc sev pilnīgi nepazīstamā pasaulē, kur viss šķiet interesanti un arī nedaudz sarežģīti, tu tajā tiec ievilkts. Tālāk jau es ļāvos atkal tajā tikt ievilkta caur darbošanos dažādos departamentos kino iekšienē. Un tad lēnām pamazām tu ļoti loģiskā kārtā tur arī paliec.

– Kā izlēmāt studēt kino Latvijas Kultūras akadēmijā, nevis Tallinas Filmu skolā?

– Tallinas Filmu skolā, manuprāt, tanī laikā piedāvāja tikai maģistrantūras studijas režijā, bet, tā kā es gan biju iesākusi daudzas dažādas ar kino tiešā veidā nesaistītas izglītības, bet nebiju pabeigusi nevienu, tad devos uz LKA, kur bija bakalaura programma kino režijā. Akadēmija ir laba iespēja jaunam censonim izmēģināt savus spēkus, pamēģināt dažādus kino veidus, aptaustīt visu savām rokām – pārbaudīt visu praktiski, nevis tikai sapņot. Tālāk gan viss no paša atkarīgs. Es gan varbūt esmu gājusi no nepareizā gala – parasti beidz vidusskolu, akadēmijā iemācās teoriju un tad to izmēģina praksē. Es, redz, vispirms sāku strādāt kino, darīju to diezgan daudzus gadus visdažādākajās profesijās, kas vien kino iespējamas, un tad tikai aizgāju mācīties teoriju. Studijas akadēmijā man bija nepieciešamas tieši iekšējas sajūtas dēļ. Par režiju biju vienmēr sapņojusi un, stājoties akadēmijā, vēlējos saņemot atbildi: vai es varu ko izdarīt režijā vai ne. Ja mani neuzņemtu, tas nozīmētu – nē, man tādu spēju nav, un es turpinātu darboties tajā, ko daru. Bet, ja uzņemtu, tā būtu zīme, ka man kino režijā ir kaut kas jāizdara.

– Acīmredzot ko teikt ir, un tas jau novērtēts, jo pat pieredzējuši režisori palika aiz strīpas simtgades filmu programmā. Kā jums šķiet – vai tas, ka jūs atbalstīja, ir zīme, ka padarītais ticis pamanīts, vai arī zināms uzticības avanss?

– Uzticības avanss tajā arī, protams, ir, bet man gribētos ticēt, ka par iemeslu tam, ka filma tika atbalstīta, varētu būt stāsts mūsu filmas pamatā. Arī tas, ka par laiku, pirms atguvām neatkarību, neviens pašmāju kino īsti nav vēl runājis, un arī tāpēc, ka ar bērniem par šādām tēmām vispār runā reti.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. kadrā kā teātrī Atbildēt

    ir no “sociālistiskā reālisma” domāšanas…
    “Slavenās” Latvijas”mākslas filmas” ir tikai dokumentāli sižetu fiksējumi.
    Kādas attieksmes lauskas pazib tikai brīžam.
    Vai tiešām nav redzēts kaut franču “širpotrebs” no kā pamācīties ??

  2. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Pirms runāt par patriotismu – izlasiet Valda Freimantāla rakstu “Mosties celies, strādā!”

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+