Mobilā versija
+15.1°C
Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
Ceturtdiena, 29. jūnijs, 2017
20. maijs, 2015
Drukāt

Uldis Šmits: 9. maija atskaņas – ­dažādās pasaules uztveres būs grūti apvienot (3)

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms gada tika publiskots Latvijas valdības pasūtītais “mazākumtautībām” veltītais un visnotaļ rožaini cerīgi uztvertais pētījums “Piederības sajūta Latvijai”. Nupat (12. maijā) franču avīze “Le Monde” publicēja nelielu reportāžu par “9. maija plaisām Latvijā”. Materiāla apakšvirsraksts – “Rīgas krievvalodīgie ar entuziasmu izrādīja savu pieķeršanos Maskavai”. Autors norāda, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs, kurš vada arī galveno “ar Vladimira Putina partiju saistīto” opozīcijas veidojumu “Saskaņa”, esot lielījies: “Pat Maskavā 9. maija svētki netiek atzīmēti tik vērienīgi kā Rīgā.” Protams, nepalika nepamanīti Putina noģīmji uz svinētāju krekliem un visa pārējā atribūtika pie pieminekļa Pārdaugavā. Rakstā citēts arī Ivara Ījaba secinājums, ka “Latvijas krievvalodīgie ir lielāki putinisti un “krievu nacionālās atjaunotnes” piekritēji nekā Igaunijas krievvalodīgie”, lai gan “tas absolūti nenozīmē, ka viņi vēlas šeit Ukrainas situāciju”.

Arī nacisma sagrāves atzīmēšanas datuma izraudzīšanās – bez visa cita – ir gluži simbolisks piederības apliecinājums. Kā zināms, nacistiskās Vācijas kapitulācijas akts tika parakstīts 7. maijā, bet kapitulācija stājās spēkā nākamajā dienā pulksten 23.01 pēc Viduseiropas laika, savukārt Staļina izlemtā parakstīšana Karlshorstē notika, kad Padomju Savienībā bija iestājies devītais maijs. Lai gan šodien, protams, jautājums nav par laika joslām, bet par piederību tai vai citai politiskajai telpai.

Demokrātiskā Eiropa vienmēr atzīmējusi nacisma sagrāvi un pieminējusi kara upurus 8. maijā, un tur pieņemts uzskatīt, ka tieši upuru – visu upuru – piemiņa ir galvenais. Latvija, kura piedzīvoja trīskāršu – padomju, vācu, vēlreiz padomju – okupāciju, kļuva par šo karu izraisījušo totalitāro režīmu upuri. Pēc totalitāro režīmu nomaiņas kara beigās represiju upuru straume nemitējās, turklāt tā ierāva pārliecinātus demokrātus, tai skaitā čekas nagos nonākušos nacionālās pretestības organizācijas “Latvijas Centrālā Padome” atlikušos dalībniekus. Polijā līdz pat šai dienai atrod apslēptus NKVD apšauto Polijas “Tēvzemes armijas” dalībnieku apbedījumus. Viņiem nebija vietas pie uzvarētāju galda. Jo saskaņā ar staļinisko vēstures versiju, kā ironiski raksta Timotijs Snaiders, Austrumeiropā “visu pretošanos fašismam pēc definīcijas vadījuši komunisti; ja komunisti to nav vadījuši, tad tā nav bijusi nekāda pretošanās”. Uzvarētāju galda galā uz visaugstākā krēsla bija jāsēž Staļinam. Vēlāk, kad 9. maiju pēc ilgāka pārtraukuma atkal noteica par brīvdienu (1965. gadā), uzsvaru drusku pārbīdīja un galvenie nopelni tika piedēvēti PSRS politiskajai sistēmai, kurai uzvaras lauri kļuva jo nepieciešamāki, jo pat vientieši saprata, ka PSKP 22. kongresā (1961) solītajā komunismā nedzīvos ne “pašreizējā padomju cilvēku paaudze”, ne nākamās. Zīmīgi, ka Uzvaras parks Rīgā vairākus gadus saucās PSKP 22. kongresa parks, bet impērijas norietā tur uzslēja pieminekli, kurš arī pēc PSRS sabrukuma 9. maijā kalpo par dekorāciju politiskajiem pasākumiem. Šī sava veida politiskā platforma, protams, tika radīta ne jau tāpēc, lai izsvērtu kara traģiskos aspektus un idejas, ko vēl padomju laikos izvirzīja drosmīgākie vēsturnieki un rakstnieki, īpaši Viktors Astafjevs, kurš ir uzdevis pazīstamo, bet joprojām neatbildēto jautājumu – vai kara pārbaudījumus izturējušie krievi spēs arī “izturēt visu patiesību par karu”. Daudzi nespēj, un Krievijā viņa piesauktā patiesība pat tiek pasludināta ārpus likuma vai cenzēta. Daudzas tagadējās norises nevilšus atgādina par totalitāro režīmu gara radniecību un pētnieku izteikto atziņu, ka Staļins izsenis gatavoja Padomju Savienību plašam iekarošanas karam, kura galamērķis bija ne jau nacistiskās Vācijas sagraušana, bet Eiropas sagrābšana. Tā ir, rakstnieka Astafjeva vārdiem runājot, “patiesība par karu”, kuru nemēdz pieminēt Uzvaras parkā Rīgā, bet kura iezīmē robežu starp divām pasaules uztverēm.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Bērni ir sajaukuši gadu. 1940.gada 17.jūnijs. Padomju Savienība okupēja Latvijas valsti.

  2. 9.maijs krieviem ir pamatīgi propagandēta un viltota diena. Sekoja kara laika sekas. PSRS nemācijās no kļūdām. Viņiem taču vajadzēja nojaust kad pēc šīs dienas PSRS sabiedriskā un ekonomiskā attīstība slīdēja uz neatgriešanos. Eventuāli PSRS sabruka kāmēr vācieši, bijušie nacisti, laboja savas politiskās kļūdas un tad plauka un ziedēja kā sakarīgi atjaunota valsts. Krievu vēsturnieks Viktors Astafjevs to saprata un tamdēļ jautājums krieviem: ”vai krievi spēs izturēt patiesību par karu”? Kā mēs redzam un nojaušam, Krievijai šajās dienās neveicās labāk kā PSRS savā laikā jo viņi dievojās un seko Putinam. Putins Krieviju jau ir izlaupijis.

  3. Neliela atkāpe par kara lūzuma momentu 2. pasaules karā. Krievijā un Austrumeiropā visi, arī vēsturnieki stāsta, ka tā bijusi Staļingradas kauja un Paulusa armijas sagrāve. Tā ir tikai puspatiesība, jo fakti runā ko citu. Vēl 1943. gadā jūnijā Molotovs slepeni un bez Sabiedroto ziņas tiekas ar Ribentropu, lai apspriestu ar viņu jautājumu par kara izbeigšanu. Tas nozīmē, ka nekāda lūzuma vēl nebija, lai arī Ukrainas stepēs vācieši bija atspiesti līdz Kurskai, tomēr Austrumu frontē 1943. gadā bija iestājusies paritāte! Staļins bija nobijies un norūpējies par Hitlera gatavoto kauju Kurskas lokā. Un tikai Sabiedroto desants Sicīlijā izjauca šos Hitlera plānus, atslogojot vāciešu Kurskas kampaņu, jo tam sekoja Musolīni režīma krišana Itālijā, kas arī lielā mērā nosvēra spēku samēru un vēlāk svaru kausus Sabiedroto un SA pusē.

Māris Antonevičs: Pirmais eksāmens KNAB vadītājam. Pagaidām teorētisks... (12)Par "oligarhu sarunām" vairāk taisnošanās nekā pārliecības par rīcību.
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Vai izdosies atņemt bagātajiem un atdot nabagiem?

Valdošā koalīcija pirmdien nāca klajā ar jaunu ideju nodokļu reformā – esot panākta vienošanās diferencēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi – ienākumiem līdz 20 000 eiro gadā IIN likme būtu 20%, no 20 001 eiro līdz 55 000 eiro – 23%, bet virs 55 000 eiro – 31%. Ministru prezidents Māris Kučinskis teica, ka šis modelis rīt tiks prezentēts Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomes sēdē. Tas satracinājis turīgo ļaužu lobijus un uzņēmumu pārstāvjus. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera paziņoja, ka atsauc savu atbalstu vidēja termiņa nodokļu stratēģijai, kamēr valdība neatgriezīšoties pie Ministru kabinetā apstiprinātajām valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm, arī Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) šodien pulcējas ārkārtas sēdē, lai lemtu par savu attieksmi. LDDK līdz šim bijusi noskaņota pret lielāku IIN likmes progresivitāti.

Vai iedzīvotāju ienākuma nodoklim jānosaka lielāka progresivitāte?
Juris Jansons: Valodu lielu dara cilvēki (4)Man ir patiess gods būt starp tiem dažiem miljoniem, kuri var domāt, runāt un klausīties latviešu valodā.
Juris Lorencs: Globālo sasilšanu gaidot (8)Cīņā par zaļajām idejām aktīvi līdzdarbojas arī dažādu interešu lobiji
Draugiem Facebook Twitter Google+