Piederības sajūta Latvijai. Kā sokas ar integrāciju uz papīra un dzīvē? 4
2,4 miljoni plus 1,4 miljoni eiro ir šogad no valsts budžeta tērējamā nauda, lai pildītu “Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu 2012. – 2018. gadam īstenošanas plānu laika periodam līdz 2016. gadam”. Plānu šonedēļ apstiprināja Ministru kabinetā. Paskaidrošu, ka 2 402 122 eiro ir summa, kas plāna realizēšanai jau piešķirta piecām ministrijām – Aizsardzības, Ārlietu, Izglītības un zinātnes, Kultūras ministrijai un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai un vēl divām institūcijām – Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un Sabiedrības integrācijas fondam (SIF). Savukārt 1 413 639 eiro ir “papildus piešķirtais finansējums, lai īstenotu sabiedrības integrācijas pasākumus”. Pērn 14. jūlijā, kad Kultūras ministrijā bija tapis šā plāna pirmais variants (to pēc tam ilgi saskaņoja un pieslīpēja plašajos valsts pārvaldes kabinetos), dokuments bija stipri lielākām finansējuma ambīcijām uzpūsts – jo kā papildus nepieciešamā prasīta teju astoņas (!) reizes lielāka summa, proti, 11 196 832 eiro (no kuras 8,7 miljonus dalīšanai vēlējās NEPLP).
Pagājušā gada nogalē Ministru prezidente Laimdota Straujuma (“Vienotība”) intervijā avīzei “Vesti segodņa” sacīja, ka viņai kategoriski nepatīk vārds “integrācija”, un ka “mums nevajag nevienu integrēt, mēs visi te dzīvojam”. Pēc premjeres vārdiem, nesen veiktā aptauja esot parādījusi, ka mazākumtautību pārstāvjiem rūp tās pašas problēmas, kas latviešiem, proti, labklājības, medicīniskās aprūpes, sociālo garantiju un izglītības jautājumi.
Jājautā, kā tad tā – valdības vadītāja viendien saka, ka nevienu nevajag integrēt, bet citdien paraksta rīkojumu par integrācijas politikas pamatnostādņu īstenošanas plānu un piekrīt, ka tam jātērē liela nauda?
“Jā, man nepatīk vārds “integrācija”,” L. Straujuma man atbildēja preses konferencē Ministru kabinetā. “Uzskatu, ka tas ir noiets etaps. Galvenais, lai cilvēkiem, kas šeit dzīvo, būtu piederības sajūta Latvijai. Šīs pamatnostādnes pieņemtas jau 2012. gadā, paredzētas līdz 2018. gadam, un rīcības plānā paredzētās izmaiņas tiek saistītas ar ģeopolitiskajiem procesiem. Te ir plašāki jautājumi.” Piederības sajūta Latvijai, iespējas mazākumtautību organizācijām piedalīties politikas veidošanā, mazākumtautību kultūras attīstība, diasporas attīstība – šīs jomas uzskaitīja Ministru prezidente, uzsverot: “Tas ir daudz plašāk, ne tikai kaut kāda integrācija. Ja tu esi Latvijas pilsonis, tad tu šeit dzīvo un tev jābūt piederības sajūtai un pienākuma apziņai pret savu valsti, un kāda gan šeit varētu būt integrācija.”
Tā nu sanāk, ka līdz 2018. gadam “integrācijas politikas” jēdziens jāpacieš, jo tas jau agrāk ierakstīts dokumentos. Saturs tagad būs cits.
