Anda Buševica: Piederības sajūta 0
Spēcīgu pēcgaršu atstāja LTV nesen demonstrētā Dāvja Sīmaņa filma “Mūris”. Filma rādīja tepat blakus notiekošas dzīves kadrus, no kuriem ziņu sižeti parasti cenšas izvairīties, jo ar tiem nav ko iesākt – tie neatbilst iecerētam vēstījumam, tajos nav ziņas satura. Filmas “Mūris” skarbais brīdinājums atkārtoja jau dzirdēto, ka Trešais pasaules karš varētu sākties Latvijā vai jebkur citur pasaulē, kur koncentrēti cilvēki ar nenoteiktu identitāti. Mainoties valstu iekārtām, ideoloģijām, valdot viedokļu dažādībai interneta vietnēs un cilvēku galvā, parādās auglīga augsne, lai notiktu tas, ko filmas beigās Dāvis Sīmanis dēvē par vēstures atgriešanos, vai arī, filmējot 9. maija pasākumus Daugavpilī, vēl trāpīgāk nosauc par vēstures Disnejlendu. Vēsturē balstīti jaunlaiku mīti spēj cilvēkus vienot, iedvesmot dižiem ideāliem, un vienlaikus ir ierocis politiskām manipulācijām. Jāteic, ka arī veselīgu spriestspēju apveltīta prāta, kas spēj turēties pretim šīm mītu konstrukcijām, perspektīva nav neko cēla – režisors tās sauc par sapņa beigām.
Par saduļķoto identitāti lika aizdomāties arī jauna latviešu autora Alvila Berga debijas grāmata “Divi stāsti par Barsu”, abu garstāstu varoņi ir jauni vīrieši, divi no tiem aptuveni lēstajiem 200 000, kas atstājuši Latviju, lai dotos strādāt ārzemēs. Rakstnieka paša biogrāfija var kalpot kā tipiska pēcatmodas gadu latvieša etalons. Deviņdesmitajos izmēģinājis audzēt bioloģisku pārtiku, gandrīz desmit gadus spēlējis loteriju ar subsīdiju pieteikumiem, līdz, kā pats uzskata, diezgan paredzami bankrotējis. Tikpat paredzams seko brauciens uz Londonu. Šobrīd Alvils Bergs ir atgriezies Latvijā, dzīvo Jūrmalciemā, tajā pašā, no kura nāk Liepājas muzejā apskatāmo koka “dieviņu” autors Miķelis Pankoks. Šobrīd Alvils Bergs raksta grāmatu par iepriekšējā emigrācijas viļņa aiznesto kokgriezēju. Bet “Divi stāsti par Barsu” ir par šolaiku latvieti, par latvieti brīvības apjukumā. Lētās aviobiļetes visu padarījušas pieejamu, mūsdienu latvietis Vakareiropu iepazīst pa sētas durvīm un uzreiz līdz mielēm. Bet apjukums nepāriet. Abu stāstu varoņi sapņo aizbraukt uz Barsu – Barselonu, kur ir silts, kur tūristu pilnajā pilsētā cilvēki māk baudīt dzīvi. Bet sapņos rādās Latgales ezera krasts un kārkli, no kuriem vecāki vīri vēl māk pīt grozus. Tādas vienkāršas un pamatīgas dzīves sakarības.
Šo sajukumu laikā un telpā papildināšu ar vēl kādas grāmatas nosaukumu: Ināras Vērzemnieks “Starp dzīviem un mirušiem”. Ināra Vērzemnieks pieder trimdīšu trešajai paaudzei, grāmata ir stāsts par viņas vecmāmiņu Līviju, kas devās bēgļu gaitās uz ASV, kamēr viņas māsa Ausma palika Latvijā un tika izsūtīta uz Sibīriju, tās angļu izdevumu ar interviju un recenzijām pagodinājuši respektablie izdevumi “The Guardian” un “Washington Post”.
Mani dziļi aizkustināja šīs grāmatas tapšanas stāsts. Ināra Vērzemnieks ir žurnāliste. Laba, virzīta pat Pulicera prēmijai, un grāmatā ir iespēja pārliecināties par viņas izcilo valodu. Kļūt par rakstnieci viņa nolēma pēc 15 gadiem žurnālistikā, viņas gadījumā tas nozīmēja pamest ierasto darbu, māju, draugu loku un atsākt mācības maģistra studiju programmā. Ināra Vērzemnieks nedomāja un neplānoja, ka par viņas debijas grāmatas tēmu varētu kļūt stāsts par Latviju, tas vienmēr bija licies pārāk personiski un atrauti no apkārtējās realitātes. Uzrakstīt savas dzimtas stāstu viņu pamudināja pasniedzēji, pamanot, ka stāsti par Latviju, ko viņa līdz tam nebija nemaz redzējusi un pazina tikai no vecmāmiņas stāstiem, ir pilni neparasta spēka un siltuma. Vecmāmiņas stāsti bija tas, kas amerikānietei ar latviešu saknēm palīdzēja atrast savu “es”, savu vēstījumu pasaulei. Kļūt par rakstnieci.
Ļauties lieliem ideāliem, noticēt sabiedrības vienotībai kādu mērķu vārdā kļuvis bīstami, jo cēlu mērķu iedvesmotais kļūst par potenciālu preču pārdošanas vai politiskas kampaņas klientu. Sapņa beigas? Pasaule bez vēsturē ģenerētiem mītiem un vienojošiem ideāliem? Es to nevaru pat iedomāties. Šāda eksistence man šķiet kā iziešana atklātā kosmosā, kurā cilvēka organisms var uzturēties tikai ar līdzpaņemtu individuālo skābekļa balonu, no kura ik pa brīdim tomēr iekampt dižu ideju gaidas.
