Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. maijs, 2016
Drukāt

Piederu sapņotāju cunftei!

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Elmārs A. Rumba: "Tiem, kas zūdās, es teiktu: dari! Piedalies procesos, veido!"

Tukuma Goda pilsonis, vēsturnieks, publicists un dzejnieks Elmārs Augusts Rumba martā atzīmēja 85. jubileju.

Dzimis Jaunpils pagastā saimnieka ģimenē, beidzis Kauņas speciālo milicijas skolu, strādājis par milicijas operatīvo darbinieku, audzinātāju Irlavas bērnunamā un skolotāju Džūkstē. Pēc vēsturnieka diploma saņemšanas – Tukuma novadpētniecības muzeja vecākais zinātniskais līdzstrādnieks un fondu glabātājs, vēlāk – direktors. 1959. gadā sāka publicēties par vēstures, sabiedriskās dzīves, literatūras un kultūras jautājumiem. Ir vairāku grāmatu līdzautors. 2008. gadā iznāca dzejoļu krājums “Puikas sirds un mūža zīmes”, bet 2012. gadā – dzejoļu krājums “Saulava”. Dzīvo saskanīgā laulībā ar dzejnieka Pētera Jurciņa māsu Annu, trīs gadus bija svaiņa dibinātās Tukuma Literātu apvienības vadītājs.

– Jums ir pieredze izmeklētāja, pedagoga, vēsturnieka, direktora un pat zemnieka amatos. Kurai cunftei visvairāk piederīgs jūtaties, un kā tās veidojuši dzejnieku?

E. A. Rumba: – Piederu sapņotāju cunftei! No agras bērnības līdz sirmas bārdas laikam dzīvoju divās pasaulēs – iztēles un fantāziju plašajā valstībā un reālās dzīves iežogā –, kas tomēr dažādu iespēju bagāts. Katra īstenotā iespēja devusi arī kādu skarbāku vai maigāku dzejas rindu. Dzejnieku radīja mana paralēlā pasaule.

– Esat piedzīvojis trīs valsts iekārtas maiņas, redzējis karu, sagaidījis atmodu. Ko jūs atbildētu tiem, kas šodien zūdās par grūtu dzīvi?

– Jā, mani gadi liek pašam justies vismaz kā vēstures lappusei. Esmu pieredzējis Staļina pielūgšanu un viņa radītās briesmas, dzirdējis leģionārus dziedam aizliegtās dziesmas, esmu bijis frontes puika, kad kaujas notika manā dzimtajā Jaunpilī. Šodien ir miera laiks, jumts virs galvas, maizes šķēle un man arī papīrlapa rokās. Tiem, kas zūdās, es teiktu: “Dari! Piedalies procesos, veido!” Bet viņi nedara – gaida, kad citi nokārtos dzīvi viņu vietā.

– Kādu redzat šābrīža ainu Latvijas literatūras vidē?

– Priecē literārais dzīvīgums, kas atdzimis, dodas dziļumos un plašumos. Skumdina, ka piedzimušie literārie preses izdevumi ātri nomirst. Šķiet, vainīga gan virsotņu, gan ikdienišķo ļaužu ierobežotā interese. Interesanti ir jauno formu meklējumi dzejā un prozā, taču iezogas pārcentība; rodas domas un tēlu mudžeklis, kurā pazūd vēstījums. Būtu vēlama plašāka informācija plašsaziņas līdzekļos par literāro darbību provincē. Vai mēs Tukumā zinām, kas notiek Limbažos un Gulbenē? Vai Rīgu tas interesē? Netīk dažkārt dzirdamais uzskats, ka provincē lielākoties darbojas diletanti un grafomāni; tam nevēlos piekrist, jo nozīmīgi kultūras procesi noris ne tikai Rīgā un izcili autori dzīvo ne tikai galvaspilsētā. Kop­aina ir svarīga.

 

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam vēl nepublicētu E. A. Rumbas dzeju.

 

Smagi snieg

Smaga, palsa debess gaismu māna,

smagas kupenas pie mājas stūra

smagām, aukstām sienām krājas.

Vārnas sabozušās gauži gremžas

smagi piesnigušā pīlādzī, kas plika

sadrupuša trotuāra malā skumji snauž.

Tikmēr saule tālumā aiz padebešiem

gaiši zaļus pavasara sapņus viegli

viegli glauž, starp nākamības asniem tie

jūtas liegi tā kā pirmie sniegi.

Viegli! Viegli!

Smagi snieg…

 

Zibšņi

Tik strauji aizplūst dienu straume,

ka sēkļi iznirst negaidot

un tuksneši aug bezauglīgi.

Tik strauji aizplūst dienu straume,

ka stundas kļūst kā soļi sīki,

vien rīta rasā spēku rod.

Tik strauji aizplūst dienu straume,

ka uzzib laime, negaidot.

 

Vīziju šovs

Pa durvju stenderi

Melns runcis rāpjas.

Es ieraugu pats sevi,

nesot viņam kāpnes.

 

***

Stāv tuksnesis

un tukši gaisi apkārt,

nav tik, cik

platmali kur pakārt.

 

***

Pa Durbes pili

klejo neredzamais Rainis.

Es iedziedos

kā nedzirdamais gailis.

Par brīnumvistām dziedu

un par zelta olām, ko visi laiki

visu laiku sola.

 

Vai zināms?

Cik zemi augstu lido

ļaužu domu vārnas,

kas pasauli uz praktisku

un pelēkmelnu pusi

nerimus un aicinoši ķērc.

 

Tām saulainums

tik pārmēr žilbinošs,

ka ēnu tumšums redzams

atklāti un neciešami asi.

 

Sauli piesaukt

garīgi un galīgi nav vērts.

Izdevīgi samaļas viss

velna miltos –

biznesā tik siltos.

 

Vai nemācīt pasauli vari,

pats sevī vai pasauli dari?

Vien dzejolī, dzejolī

pasauli radu un rādu!

Kādu?

Nez. Labs jautājums!

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+