Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. maijs, 2015
Drukāt

Piedod, mazais, es tā negribēju! Par mātes mūžīgo vainas apziņu

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Mīloša, par bērna vēlmēm un vajadzībām daudz zinoša mamma bieži vien ir arī vainas apziņas nomākta: ir tik daudz pretrunu starp reālo dzīvi, viena cilvēka iespējām un ideālo modeli – paraugmāti. Bet vai bērnam patiešām nepieciešama perfekta mamma?

Jo mīlošāka māte, jo smagāka vainas apziņas nasta. Viņa grib būt perfekta, bet, tā kā šā jēdziena būtība ir izplūdusi, nespēj to sasniegt. Citam vienmēr būs vairāk naudas, ar ko lutināt savu mazuli, kādam – vairāk laika, ko veltīt bērniņam, vēl kādam – vairāk spēka… Vientuļās māmiņas jūtas vainīgas, ka nespēj bērnam nodrošināt tēva klātbūtni. Strādājošās sev pārmet, ka vakarā ir tik nogurušas, ka nespēj kvalitatīvi pievērsties bērnam. Mazuļu mammas dzīvo vainas apziņā, ka pārtraukušas zīdīt ar krūti. Arī tās, kas ar bērnu kopā ir diendienā, atrod, par ko sevi šaustīt. Turklāt, kā stāsta psiholoģe Līga Bernāte, kopējā vainas apziņa pret bērnu arvien palielinās, jo pieejams vairāk informācijas par labu audzināšanu. Sievietes, kurām ir nosliece vienmēr būt perfektām, informācijas gūzmā var viegli apjukt, jo viedokļu ir daudz un izpratne par to, kas ir vai nav pareizi, var būt atšķirīga.

Par daudz kliedzu

Kristīne ir trīs dēlu mamma. Vecākais ir pusaudzis, jaunākajam – pieci gadi. . “Man šķiet, ka mammai vienmēr jāsavaldās. Kad izeju no rāmjiem, uzreiz pēc tam ir ļoti liela vainas izjūta. Vienalga, vai manai reakcijai ir bijis iemesls vai ne, es tādējādi parādu savu vājumu. Vajadzētu citādi. Pasaukt bērnu un mierīgi izrunāties, ka tā nedrīkst. Visbiežāk slikti jūtos tad, ja sanāk iedot pa dibenu. Arī tad, kad kliedzu, reizēm pie sevis sāku domāt – ko es kliedzu kā tāda nenormālā?” viņa stāsta un piebilst, ka nepareizā reakcija nepaliek bez sekām. “Pēc tam pamanu, ka mani dēli savstarpējās problēmas risina tieši tādā pašā veidā. Kad viņi viens uz otru sāk kliegt, es tajā redzu sevi. Bērni no paskaidrojumiem un vārdiem maz mācās. Viņi mācās no piemēra, un es vainu izjūtu par to, vai tiešām esmu labs piemērs.”

Viņš sagrieza roku

Dailai ir divi bērni. Meitiņai nupat apritējis mēnesis, taču lielākā vainas izjūta ir par sešgadīgo Ernestu. “Jau kopš dēla dzimšanas brīža es ļoti reti viņu atstāju kādam pieskatīt un pat šajās retajās reizēs to darīju negribīgi. Ar bažām viņu laižu kaut kur kopā ar tēti, piemēram, uz laukiem, tad bieži zvanu un prasu, kā saģērbts, ko ēdis, kā aizmidzis. Ja kaut kas nav tā, uzreiz pārdzīvoju. Man patīk bērnus audzināt pašai, gribas visu kontrolēt. Nezinu, kāpēc,” atklāj Daila, sakot, ka ar dēlu ir ļoti dziļa saikne, ko grūti izskaidrot. Ar mazo māsiņu esot citādi, krietni mierīgāk. Daila kā spilgtāko vainas apziņas epizodi atceras brīdi pirms trim gadiem, kad Ernests ar papīra nazi sagrieza roku. “Mums nācās braukt uz slimnīcu griezumu sašūt. Tā bija mana vaina, jo es vienlaikus vārīju zupu, gludināju drēbes, nepievērsu viņam pienācīgu uzmanību.” Arī tagad viņa bieži sev pārmet, ka velta pārāk lielu vērību kārtībai mājās, ēdiena gatavošanai, bet ar lielāko bērnu nodarbojas par maz. Turklāt jārūpējas arī par mazo māsiņu, un Ernestam nākas pierast, ka uzmanība tiek dalīta.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+