Piedodiet… par ko? 0
Pelēks sestdienas rīts, bet lietus nelīst, un nav auksts. Ejam uz vietējo zaļo tirdziņu! Redzēsim, kādi gardumi sanesti. Nav drūzmas, nav arī parasto tirgotāju, bet daži ir, un tiem pircēju netrūkst.
Vēl arvien man atmiņā skan meitenes balss. ”Piedodiet… piedodiet… piedodiet…” Par ko viņa, nabadzīte, īsti atvainojās? Par to, ka šie cilvēki atņem viņai valodu? Atņem valodu viņai, man, tev, mums… Atņem valodu visai Latvijas valstij. Un vai atņems valodu vien? Atņems visu… pat Ziedoņa Visumu atņems. Un vietā atstās publisko transportu par brīvu… Varbūt…
Rindās gaidot, nevar neievērot, cik bieži pircēji izvēlas ar pārdevēju runāt krievu valodā. Vecākas dāmas, jaunākas dāmas, pārīši – visi izmanto tikai savu krievu valodu. It kā tirdziņš būtu Maskavā. Žēl. Ļoti. Tad dusmas, un savā ziņā žēl arī to krievu. Ne viņi zina, ne saprot, ne grib zināt un saprast, cik viņu uzvedība pret latviešiem ir aizvainojoša… Vispār tik nekulturāla.
Pienāca brīdis, kad sirds pilnīgi sažņaudzās, un kaut kur dziļi iesēdās tāda nejauka nojauta, tāds kā izmisums. Pie jaunas, jaukas pārdevējas gaidījām pirkt maizi un smalkmaizītes. Priekšā lēnām un ar baudu iepirkās jauns pāris. Viņi runāja krieviski, bet jaunā pārdevēja, laipni smaidīdama, atbildēja latviski. Laikam krievu valodu viņa saprata, bet ne īpaši labi. Pircēja kaut ko jautāja, meitene nesaprata un apmulsa. Pircēja necentās lietot latviešu valodu, tikai neizteiksmīgi skatījās uz meiteni. Meitene pajautāja pārdevējai pie blakus galdiņa… un beidzot saprata. ”Ak tā! Ar ķimenēm maizīti gribēsiet!” Pircēja, ne vārdu neteikdama, blenza savu piekrišanu. Jaunā pārdevēja atvainojās. “Piedodiet,” viņa sacīja, “piedodiet…”
