Kultūra
Teātris un kino

Nevar izvairīties no vēstures. Saruna ar filmas “Spiegs, kurš mans tēvs” režisoru Gintu Grūbi1


Gints Grūbe
Gints Grūbe
Foto: Karīna Miezāja

Ceturtdien, 5. septembrī, Latvijas pirmizrādi piedzīvo dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”, kuras režisori ir Jāks Kilmi no Igaunijas un GINTS GRŪBE.

…1978. gadā, būdama jauna padomju studente, Ieva nevarēja paredzēt, ka brīvdienu brauciens pie tēva Imanta Lešinska, kas tolaik strādāja Ņujorkā, Apvienoto Nāciju Organizācijas padomju misijā, uz visiem laikiem pāršķels viņas mūžu divās daļās. Ierauta slepenā spiegošanas spēlē, Ieva Lešinska-Geibere, šodien – pazīstama tulkotāja, atdzejotāja un publiciste, bija spiesta atvadīties no savas līdzšinējās dzīves, samierināties ar domu, ka nekad vairs neredzēs savu māti vai dzimto zemi Latviju. Lai atrastu sevi un saprastu spēli, kurā bijusi iesaistīta pret pašas gribu, viņa dodas ceļojumā uz pagātni, kur sastopas ar ģimenes noslēpumiem, meliem un nodevību.

Imants Lešinskis dzimis 1931. gadā Rīgā. Pēc Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta beigšanas 1956. gadā strādājis kā žurnālists, laikraksta “Dzimtenes Balss” redaktors, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KSK) prezidija priekšsēdētājs, bijis padomju okupācijas režīmam šķietami uzticams cilvēks.

Liels bija padomju varas šoks, kad 1978. gadā, būdams ANO ierēdnis Ņujorkā, Lešinskis kopā ar otro sievu Rasmu un meitu no pirmās laulības Ievu lūdza politisko patvērumu ASV. Kopš šī brīža amerikāņu sabiedrībā viņš kļuva pazīstams kā Pīters Frīdrihs Dorns, vācu izcelsmes vēsturnieks.

Tomēr Imants Lešinskis nekur nebija pazudis, latviešu trimdas sabiedrībā par sensāciju kļuva ar šo vārdu parakstītās publikācijas, kurās viņš atmaskoja padomju režīmu un KSK, aiz kuras slēpās Valsts Drošības komiteja.

Tikai pēc Lešinska nāves plašākai sabiedrībai kļuva zināms, ka ar Rietumu izlūkdienestiem viņš sadarbojies jau kopš 1960. gada.

Imants Lešinskis jeb Pīters Frīdrihs Dorns mira 1985. gadā un tika apglabāts Fērfaksā Virdžīnijā, ASV.

– Gint, kā nonācāt līdz Ievai un Imantam Lešinskim veltītai filmai?

G. Grūbe: – Ieva Lešinska tikko bija atgriezusies Latvijā pēc daudziem gadiem Amerikā un Eiropā, viņas stāsti likās kaut kas absolūti neticams, pa pusei jokojot, salīdzināju Ievas dzīves stāstu un visu Imanta Lešinska dubultaģenta dzīvi ar īstu Holivudas trilleri. Teicu Ievai – raksti grāmatu, tas ir romāns!

– Un grāmata aizpērn iznāca.

– “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti” vairāk sastāv no Imanta Lešinska rakstiem. Kad Ievas iedvesmošana rakstīt romānu man tik labi nevedās, sapratu, ka jāīsteno kino idejas, ar kurām ļoti ilgi esmu staigājis un par kurām domājis.

Ideja par Ievu un viņas tēvu Imantu Lešinski kino dzima 2010. gadā, kad Amsterdamā dokumentālā filmu festivālā satiku savu draugu igauņu režisoru Jāku Kilmi, kurš toreiz bija pabeidzis filmu “Disko un atombumba”, ar labu humoru atskatīdamies uz savu bērnību padomju Igaunijā. Izstāstīju Ievas dzīvesstāstu, likās – kaut kas varētu sanākt!

Bet tajā brīdī aukstais karš, kā mēdza jokot, izskatījās kaut kas līdzīgs viduslaikiem.

Un tikai pēdējos gados, “pateicoties” notikumiem Ukrainā un Krievijas politikai, sāka runāt par jēdzienu “jaunais aukstais karš”. Atkal sazinājāmies ar Jāku, nu bijām pārliecināti, ka ir īstais brīdis atgriezties pie Ievas Lešinskas stāsta. Un, protams, pērnā gada marta notikums ar mēģinājumu Anglijā noindēt bijušo Krievijas diplomātu Skripaļu filmai piešķīra vēl kādu citu, jaunu fonu.

Daudzu uztverē izveidojušies stereotipi, ka dokumentālais kino ir vai nu ļoti poētiski vispārinošs, balstīts izteiktā Latvijas poētiskā kino tradīcijā, vai arī sociāli margināls par sociālām tēmām. Taču dokumentālais kino žanriski ir ļoti plašs.

Un kāpēc lai tas nevarētu būt arī dokumentāls spiegu trilleris?

Filmā mēģinājām noskaidrot daudzus jautājumus par Imantu Lešinski. Vai viņš bija dubultaģents? Varbūt trīskāršs? Vai viņu nogalināja? Vai viņš nomira dabīgā nāvē? Vai patiešām sadarbojies ar amerikāņu Centrālo Izlūkošanas pārvaldi (CIP) jau no 1960. gada? Vai viņu mēģināja vairākkārt nogalināt? Vai pēc pārbēgšanas 1978. gadā uz Ameriku PSRS viņam piesprieda nāves sodu? Vai to mēģināja izpildīt? Vai tas attiecās arī uz ģimenes locekļiem? Daudzi jautājumi, kas pieļauj daudzas versijas. Viena no spekulācijām ar viņa nogalināšanu bija ļoti pamatota.

– Imants Lešinskis šķīrās no dzīves piecdesmit četru gadu vecumā…

– Neesmu sazvērestību teoriju piekritējs, bet ir samērā tipiski, ka spiegiem vai ar pretizlūkošanu saistītiem cilvēkiem reti kad bijusi gara dzīve. Meklējot Imanta Lešinska laikabiedrus, dažreiz bija sajūta, ka esam mazliet par vēlu, jo viņi visi jau bija miruši, tādā pilnbriedā, ap sešdesmit.

Skaidrs, ka Imantu Lešinski mēģināja nogalināt,

viņa izvēle atmaskot VDK darbības metodes, runāt par tām, gan publiski uzstājoties radio, gan ceļojot pa Eiropu un tiekoties ar trimdas kopienām, lika viņu izsekot. Viss noslēdzās Kopenhāgenas tribunālā 1985. gadā, kad tur sabrauca ļoti daudzi PSRS totalitārā režīma noziegumu liecinieki, to skaitā arī Imants Lešinskis.

Kino arhīva materiālos var redzēt Krievijas TASS žurnālistu, kurš, iespējams, nodarbojās ar pavisam ko citu. Kad 1977. gadā Imantu Lešinski gatavoja aizceļošanai no PSRS un darbam diplomātiskajā dienestā, it kā kāds tobrīd Kopenhāgenas zālē esošs VDK darbinieks bija viņam teicis – ja jūs kādreiz pārbēgsiet un mēģināsiet kaut ko darīt pret Padomju Savienību, tas jums beigsies slikti. Un dažus mēnešus pēc Kopenhāgenas Lešinskis mira. Ir versija, ka tur Kopenhāgenā Lešinskis zālē varbūt redzēja savu potenciālo slepkavu…

– Interesanti, kādēļ filmā ir aina, kas atgādina kadru no aizkulisēm – Imants Lešinskis kāpj zārkā un, piemiedzis aci, publikai saka – ceru, ka man tas nebūs jādara vairākkārt… Vai šis joks domāts skatītājiem, kuri vēl nav aptvēruši, ka Imantu Lešinski spēlē aktieris un režisors Jānis Kaijaks?

– Metodi, kā šo stāstu stāstīt, izdomāja Jāks Kilmi, un to savā ziņā var saukt par tādu drāmas terapiju, kad ar atbilstošu aktieru spēli mēģina dziedēt brūces un sāpi. Un tas sakrita ar filmas vizuālo stilu. Tāpēc arī Ieva jau no paša sākuma tika iesaistīta gan aktieru izvēlē, gan ainu filmēšanā. Turklāt ainas, kas filmā tika rekonstruētas kā fotomontāža, nav izdomātas, bet balstītas Ievas personīgajā dienasgrāmatā.

Tādā ziņā viņa varbūt nav laba spiega meita (pasmaida), jo savās dienasgrāmatās visu tik precīzi aprakstījusi, ka pēc tām varētu ātri notvert un izskaitļot, kas ir kas. Un vēl Ievai bija ļoti labs un detalizēts fotoalbums par to posmu, kas notika pēc pārbēgšanas 1978. gadā uz Ameriku ar skaistām septiņdesmito gadu bildēm.

– Filmēta arī pati Ieva Lešinska.

– Šis piegājiens dzima vēlāk, jau filmas montāžā. Mums bija ļoti izcils montāžas konsultants no Vācijas Stefans Krumhīgels, kurš pērn saņēma balvu kā Vācijas kino labākais montāžas režisors. Stefans daudz palīdzēja stāsta strukturizēšanā. No vienas puses, manai paaudzei daudz kas varētu šķist pašsaprotami, bet jaunajiem, kuriem aukstais karš ir kaut kas līdzīgs viduslaikiem, vispār varētu nebūt saprotams, kas toreiz notika. Un tas liek izstāstīt stāstu gan saprotami, gan aptveroši, bet ne virspusēji un vienkāršoti.

Meklējām gan Kultūras sakaru komitejas bijušos darbiniekus Latvijā, gan bijušos VDK darbiniekus, kuri bija saistīti ar kultūras sakariem un trimdu. Mums nemaz neveicās viegli, daudzi negribēja runāt, jo ir zināms, ka Imants Lešinskis pēc pārbēgšanas identificēja daudzus no vēstniecību atašejiem, kuri patiesībā nodarbojās ar spiegošanu attiecīgajā valstī trimdas kopienā. Un pēc tam šie cilvēki tika izraidīti.

Šī identificēšana brutāli ietekmēja viņu dzīvi un karjeru.

Arī daļa ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes darbinieku sākumā bija it kā atsaucīgi, bet, kad bija jāsāk filmēšana, pazuda no mūsu redzesloka, kaut gan trīsdesmit gadu laiks ir pietiekami ilgs, lai noslēpumu plīvuri tiktu atklāti. Šajā izpētē Ievu iesaistījām kā filmas varoni, kas palīdz stāstīt stāstu un noskaidrot, kas īstenībā notika un vai vispār iespējams tikt pie patiesības pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem.

– Viena no emocionālākajām filmas epizodēm ir Ievas mātes Martas stāsts par to, kā laikrakstā “Dzimtenes Balss” parādījās it kā viņas rakstīta vēstule meitai Ievai uz Ameriku.

– Nebija jau tikai viena vēstule! Pēc Lešinska ģimenes pārbēgšanas čeka organizēja veselu rakstu sēriju. Vēstules rakstīja Imanta Lešinska otrās sievas Rasmas Latvijā palikusī meita Alda, kuras vārdā patiesībā darbojās “Dzimtenes Balss” žurnālists Markss, caur šo avīzi komjaunieši rakstīja vēstules Ievai uz Ameriku, aicinot viņu atpakaļ. Vēl vairākās publikācijās bija apgalvots, ka CIP Ievu nolaupījis.

Ievas māte Marta mums stāstīja, ka bijušie Lešinska kolēģi Kultūras sakaru komitejā, viņu ieraugot, pārgājuši ielas otrā pusē, lai nebūtu jāsveicinās.

– Izlasot filmas nosaukumu “Spiegs, kurš mans tēvs”, gribas vaicāt, kādēļ tas tik ļoti uzbūves ziņā līdzinās jūsu producētās filmas “Mans tēvs baņķieris” nosaukumam?

– Nu nē, nosaukums “Spiegs, kurš mans tēvs” dzima pilnīgi citādi! Vairāk saistībā ar Džeimsa Bonda filmām un dziesmu “Spiegs, kurš mīlēja mani”. Bet, tā kā šis brīnišķīgais nosaukums jau bija aizņemts, mēģinot attīstīt latviešu valodu, arī radās nosaukums “piegs, kurš mans tēvs”.

Jo filmas pamatjautājums ir – ko nozīmē piedzimt spiega ģimenē un vai iespējams aizbēgt no tiem notikumiem?

Vai tajos nav ielikta zināma fatalitāte? Lai kā mēs gribētu, iekšēji nav iespējams tikt vaļā no vēsturiskiem notikumiem, kuros esam bijuši iesaistīti. Tāpēc jau veidojam filmas par deportācijām, holokaustu. Vienkārši nevaram izvairīties no tā, kas ar mums noticis. Ko nozīmē, ja meitenei divdesmit gadu vecumā, kāda bija Ieva, ir jāmaina identitāte?

Tev liek atteikties no tavas pagātnes, liek būvēt dzīvi no jauna. Kādu iespaidu un sekas tas viss atstāj? Tas ir pietiekami liels jautājums, uz kuru nevar atbildēt, uzņemot ne tikai vienu, bet arī vairākas filmas.

– Ievai izvēle bija grūta – tēvs vai māte, draugi, dzimtene…

– Vai Ievai vispār bija izvēle? Manuprāt, nē.

Cik lielā mērā varam būt brīvi tādos likteņa pagrieziena brīžos?

Kādu iespaidu vēsturiskie notikumi atstāj uz cilvēku likteņiem? Vai par kaut kādu izvēli te vispār var runāt?

Bet studijā smejamies, ka pēc Ievas Osipovas stāsta par savu tēvu baņķieri un nu Ievas Lešinskas stāsta jāmeklē trešais Ievas stāsts – lai būtu triloģija par trim dažādām Ievām un viņu tēviem.

– Filmas pasaules pirmizrāde notika jūnija sākumā Šefīldā Anglijā, vienā no lielākajiem britu dokumentālo filmu festivāliem, tad – Igaunijas pirmizrāde, un nule kā lente pirmizrādi piedzīvoja Dienvidkorejā. Kā filmu uztvēra?

– Nevienā no minētajām filmas pirmizrādēm ne no vienas paaudzes skatītājiem nedzirdēju jautājumu – kas tā par valsti, kur un kāpēc tas viss notika? Savā ziņā tas ir gandarījums, ka stāsts ir uztverts pasaulē saprotami. Filmu noskatījās Tomass Hendrihs Ilvess, kurš uzrakstīja mums pēc tam brīnišķīgu vēstuli, ka filma ļauj abstrahēties no sabiedrībā ierastajiem priekšstatiem par spiegu pasauli, kurā darbojas tādi vīri kā Džeimss Bonds un kino valda dažādi trillera elementi.

Bet īstenībā spiegu pasaulē ir arī iekšējā, neredzamā daļa, ļoti personīga un traģiska.

Pirms Lešinska pārbēgšanas trīs mēnešus iepriekš tādu pašu soli spēra Arkādijs Ševčenko, PSRS misijas vadītājs ANO, un arī viņam, līdzīgi kā Lešinskim, pēc pārbēgšanas bija problēmas ar alkoholu.

Saistītie raksti

Tikko kā izlasīju grāmatu par Oļegu Gordijevski, vienu no ilgstošākajiem aukstā kara dubultaģentiem, kurš strādāja Lielbritānijas labā un kuru atklāja tajā pašā 1984. gadā, kad Amerikā arestēja Oldridžu Eimsu, CIP darbinieku, kurš strādāja padomju labā.

Spiegu stāstos ir tā sliktā bezgalība, ka, strādājot pie vienas filmas, vari savākt materiālu divām vai trim citām.

LA.lv