Latvijā
Sabiedrība

Anda Līce: Par tēva lomu ģimenes un valsts dzīvē. Vai dzīvojam beztēva laikā?0


Anda Līce
Anda Līce
Foto: Valdis Ilzēns

Jādomā, daudzi Tēva dienā skatījās no Āgenskalna draudzes Latvijas televīzijas raidīto dievkalpojumu. Tas rosināja domāt par tēva lomu ģimenes un valsts dzīvē.

Palūkojoties apkārt, tā vien šķiet, ka pusei Latvijas iedzīvotāju un varbūt pat lielākajai daļai šī loma ir bijusi un varbūt joprojām ir ar mīnusa zīmi.

Miera laikā vīriešiem nevajadzētu būt tik apdraudētiem, kā tas ir kara apstākļos, kur viņi tiek sakropļoti un iet bojā fiziski.

Taču, izrādās, miera laikā pārsteidzoši daudzi iet bojā morālā ziņā, un ne viena vien tāda pa pasauli “klīstošā holandieša” sieva saka – būtu kritis karā, bērniem vismaz paliktu leģenda par varonīgo tēvu.

Tas cīnītāja gars, ar kādu vīrietis iet cauri juku laikiem, mierīgajos laikos bieži vien nerod savu piepildījumu, tad vislabāk jūtas gargabalnieki, sprinteri nezina, kur sevi likt.

Visi jau nenodarbojas ar alpīnismu un citiem ekstrēmiem gribas un spēka pārbaudījumu veidiem.

Vīrietim daudz grūtāk nākas pielāgoties šodienas apstākļiem, jo mūsdienu komfortablā dzīve neveicina vīriešu iniciāciju, līdz ar to daudzi augstos amatos nonāk nepieauguši un tā arī nespēj atmest gadsimtos izveidojušos stereotipus par dzimumu lomām un iespējām.

Jaunības vieglprātība pāraug brieduma bezatbildībā, no kuras cieš pilnīgi visi.

Ir slavējami vīriešu vakari un vīriešu kopas, kur notiek nevis dzeršana garāžās un dārza mājiņās, bet nopietnas sarunas par dzīves vērtībām un sava līdzšinējā ceļa pārskatīšanu. Tā sākas izkustēšanās no nāves punkta. Ģimene, kurā vīrieša nav, šo apburto loku nespēj pārraut.

Par laimi, šodien ir pieejama gudru psihologu un psihoterapeitu palīdzība, kas bieži vien gan vīrietim, gan sievietei ļauj piedzimt it kā no jauna.

Diemžēl daudziem to piedzīvot liedz viņu sasodītā lepnība un slinkums. Kaut arī visa dzīve ir nepārtraukta mācīšanās, daudzi pirmajā klasē sēž vai visu mūžu.

Tā nu dažādu apstākļu dēļ ir sanācis, ka dzīvojam, var teikt, beztēva laikā. Un tas nozīmē, ka uz sievietes pleciem gulstas milzīga slodze un atbildība. Viņai tiek izvirzītas augstas prasības visās jomās, turklāt viņa arī saņem lauvas daļu pārmetumu par šo nenormālo situāciju.

Saistītie raksti

Runa šajā gadījumā nav par sievietēm dzeguzēm, kurām mūsu bezgala humānie likumi ļauj dzīvot zaļi, jo viņu bērnus pa to laiku audzina un uztur valsts, tas ir, mēs ar saviem nodokļiem.

Tādas ačgārnības dēļ valsti turpina papildināt problēmu cilvēki, un tam neredz gala, taču apātiskā sabiedrība mīļā miera labad politkorekti klusē.

LA.lv