Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
17. februāris, 2012
Drukāt

Piedzīvojums un ekspedīcija


valoda_52

20. gadsimta sākumā mans tēvs Somijas Lielkņazistes skolā mācījās jeb “mācījās” obligāto krievu valodu. Gan skolotāji, gan inspektori uzskatīja, ka skolēnu valodas prasme bija ploho (slikti) vai očeņ ploho (ļoti slikti), un tas nebija nekāds brīnums. Zēnu (un varbūt arī meiteņu) goda lieta, patriotisks pienākums bija boikotēt nīsto un nievāto krievu valodu.

 

Tēvs krieviski neprata ne vārda, lai gan vēlāk, kad viņa firma pārdeva Padomju Savienībai papīru un celulozi, šī valoda būtu noderējusi.

Savā ziņā vēsture atkārtojās pusgadsimtu vēlāk. Man nācās obligāti apgūt zviedru valodu, un Vidussomijas mazpilsētas skolā nebija nekādas iespējas mācīties krievu valodu. Obligātā valoda likās rūgta kā vērmeles, un vēl pēc septiņu gadu mācīšanās nespēju iepirkties zviedru veikalā vai pasūtīt restorānā ēdienu.

Tikai tad, kad pieaugu, tiku pāri saviem aizspriedumiem un aptvēru svešvalodu nozīmi un bagātību. Tajā pašā laikā, protams, mīlu savu dzimto valodu un nespētu dzīvot, ja nevarētu somu valodā runāt, to klausīties un lasīt.
 Esmu aizrāvies ar valodām. Vienmēr, kad nonāku kādā svešā zemē, gribu vismaz kaut cik saprast un runāt vietējā valodā. Es neizprotu tos Baltijas valstu iedzīvotājus, kuri nemāk pateikt ne vārda kaimiņu valodā. (..) Es brīnos arī par tām mātēm, kuras, aizbraukušas projām no dzimtenes, neiemāca saviem mazajiem bērniem dzimto valodu, vienīgo valodu, kuru viņas tiešām prot. Amerikas somi jau aizmirsuši savu valodu, arī latviešu emigrantu valoda droši vien drīz pazudīs.

 

Tāpat brīnos par cilvēkiem, kuri nav ar mieru mācīties tās valsts valodu, kurā viņi dzīvo. Mana paziņa bija sākusi raudāt, kad viņas kaimiņš Olaines daudzstāvu namā paziņojis, ka “nekad nemācīšos tādu suņu valodu kā jūsu latviešu valoda”.

 

Bieži domāju, cik grūta ir šādu cilvēku dzīve. Kāda sajūta ir dzīvot tādas kultūras vidū, ko pats nīst un zaimo?
 Nevienu tautu nevar pilnīgi izprast, neiepazīstoties ar valodu, ko tā runā. Manuprāt, cilvēks tā pa īstam prot vienīgi dzimto valodu, tomēr varu teikt, ka runāju un saprotu kādas desmit valodas. Valodas zināšanas, protams, nav pašmērķis. Atceros, ka somu rakstnieks Lauri Vīta ironiski rakstīja: “Ko, viņš runā piecās valodās? Bet vai viņam bija arī kas sakāms?”

Mācīties valodas man palīdzēja Somijas televīzija, kas – pretēji Latvijas TV – kalpo skatītājiem, raidot visas ārzemju programmas un filmas oriģinālvalodā ar somu subtitriem. Maza tauta nevar izdzīvot, neprotot citas valodas.
 Iepazīšanos ar jaunu valodu saprotu kā piedzīvojumu un ekspedīciju. 2001. gadā pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Latviešu valodai Somijā ir eksotiskas un grūtas valodas slava. Savu piedzīvojumu ceļojumu sāku, lasīdams bērnu grāmatas. (..) Drīz pamanīju, ka ir daudz pazīstamu, tuvu vārdu, kas man atgādina somu vārdus. Ar tiem baltu valodas un Baltijas jūras somu valodas laiku gaitā mijušās. Ikviens, kas prot šīs valodas, zina vārdu pārus: somu maksaa – latviešu maksāt, airo – airis, laiva (kuģis) – laiva, kutina – kutināt, poika – puika, herne – zirnis, pihlaja – pīlādzis, jäärä – jērs, keli – ceļš…

Gandrīz katru dienu pamanīju tādus vārdus, kas modināja jautājumu, vai arī tie ir radnieciski. Aika – laiks? Metsä – mežs? Terva – darva? Kiipeli – ķibele? Kappale – gabaliņš? Selkä – selga? Heimo – saime? Nuija – nūja? Nuora – šņore? Kannel – kokle? Keltainen – dzeltens? (..)
 Vārdi kustas, ceļo laikā un telpā, tie pazūd un parādās no jauna, izmainās. Diezin vai tie jebkad pazūd, neatstādami nekādas pēdas. Kā teikusi kāda lingviste, vārdi ir mazi arheoloģijas pieminekļi. Tos pētot, var izzināt valodas vēsturi. Uzzinot to, ko teica vakar, varam labāk izprast šodienu.

 

Krievijas klātbūtnes simbols

Plašs 2010. gadā publicēts E. G. Pelnēna pētījums liecina, cik spēcīgs un mūsdienās vēl spēcīgāks ir krievu kultūras, galvenokārt populārās kultūras, iespaids Latvijā. Piemēram, visos TV kanālos labākajā skatīšanās laikā ik dienu var redzēt krievu programmas un dzirdēt krievu valodu, jo krievu valoda ir vienīgā svešvaloda, ko dzird Latvijas televīzijā. Gan latviešu kanāli, gan visi kabeļtelevīzijas kanāli piedāvā plašu krievu filmu, seriālu, šovu un humora programmu klāstu. Vecās filmas ir pilnas ar padomju nostalģiju, jaunākās programmas rāda kā vienkāršu “bezrūpīgu izklaidi”.

Daudzas galvaspilsētas Rīgas raidstacijas raida krievu mūziku, tā uzbāžas visur – tirgū, restorānos un mikroautobusos. Visus divdesmit atjaunotās neatkarības gadus Latvijā pārdod un var pasūtīt Krievijas avīzes un žurnālus, bet, piemēram, igauņu un lietuviešu avīzes nav iespējams nopirkt.
Latvijas krievi samērā maz lasa avīzes un samērā daudz skatās televīziju. Krievi un nepilsoņi visai maz uzticas Latvijas televīzijai un daudz vairāk Krievijas TV kanāliem, kam viņi seko daudz biežāk. Viņi ir atkarīgi no Krievijas ziņu un komentāru raidījumiem.

 

Zinot to, ka Krievijas valdība kontrolē praktiski visus valsts TV kanālus, jāatzīst, ka runa ir par ietekmīgu propagandas līdzekli, kas atstāj iespaidu uz Latvijas iekšējām lietām un uztur naidu pret Latviju.

 

Zinātnieki uzskata, ka šis laiks nesekmē sabiedrības integrāciju Latvijā, jo Krievijas TV kanāli balsta vērtības, ko nevar pieņemt uz Rietumiem virzītā latviešu sabiedrība. 
Iepriekš minētais pētījums vēsta, ka “Krievijas klātbūtnes simbols ir krievu valoda, kas padara iespējamu izplatīt Latvijā krievu kultūru un mediju informāciju”.

Krievu valoda ir arī visvairāk lietotā valoda Latvijā, jo tajā spēj sazināties 95% no valsts iedzīvotājiem, bet latviešu valodā – tikai 90%. (..) 
Krieviski runājošo īpatsvars nākotnē var pieaugt, jo sakarā ar darbaspēka trūkumu nāksies algot strādniekus no austrumiem. Jau tagad krievus vārda tiešā nozīmē lūdz pārcelties uz Latviju: par to liecina 10. Saeimas pieņemtais dīvainais likums, kas piedāvā uzturēšanās atļauju ārzemniekiem (lasi: krieviem), kuri investē Latvijas tautsaimniecībā – nopērk pietiekami dārgu dzīvokli vai māju. (..)

Vai krievu valodu atstumj?
 2001. gada Ziemassvētku vakarā prezidents Vladimirs Putins savā runā TV un radio aicināja krievus un krieviski runājošos pieprasīt krievu valodai Baltijas valstīs oficiālu statusu un kvotu pārstāvniecību Baltijas valstu administrācijas struktūrās. Šīs prasības mērķis tātad būtu padarīt par likumīgu etniski un valodas ziņā sadalītu sabiedrību. 2006. gada decembrī Putins paziņoja, ka Latvijai un Igaunijai “attiecībā pret mazākumtautībām vajadzētu sekot Eiropas tiesību normām”. Tajā pašā laikā kāds Rietumu zinātniskais institūts izplatīja internetā “informāciju”, ka “valoda ir galvenais arguments, uz ko balstoties etniskajiem krieviem [Latvijā] liegta pilsonība”.

Prezidents Medvedevs vēlāk konstatējis, ka Krievijas morālais pienākums ir aizstāvēt “savzemiešus” (sootečestveņņiki) visur, arī ārpus Krievijas robežām. (..)

 

Kā zināms, Krievija un atsevišķi Latvijas krievi savā propagandā uzsver, ka valodas situācija Latvijā uzskatāma par pārkāpumu cilvēktiesību jomā. Interesanti, ka Latvijas kritiķiem pievienojušies arī zviedri, kuri nekad nav devuši kādas īpašas tiesības valodas jomā lielajai somu emigrācijas sabiedrībai.

 

Daži no tiem, kuri pieprasa, lai krievu valoda Latvijā kļūtu par valsts valodu, piedāvā Somijas paraugu. Somijas konstitūcijā īpaši labi garantētas zviedru minoritātes valodas tiesības: zviedru valoda ir otra valsts valoda, un pašvaldības, ja tajās dzīvo zināms daudzums mazākumtautības valodas lietotāju iedzīvotāju, ir divvalodīgas.
 Šādu priekšlikumu atbalstītājus var kritizēt, ka viņi slikti zina gan vēsturi, gan mūsdienu situāciju. Viņiem jāpaskaidro, piemēram, ka: Somijas zviedri ir somi; viņi ir lojāli Somijai; tā ir sena minoritāte, kas “vienmēr” dzīvojusi Somijā; Somijas skolās ikviens zviedriski runājošais mācās arī somu valodu; valsts un pašvaldību ierēdņiem jāmāk abas valodas.

Praksē divvalodība Latvijā jau ir īstenojusies un ikdienā tā nozīmē pārkrieviskošanu. Parasti latvieši padodas, sarunājas ar krieviem krieviski. Krievu valodu dzird vienmēr un visur. Neraugoties uz to, Krievijas vēstnieks pirms dažiem gadiem pārsteidzošā kārtā teica, ka Latvijā “notiekot krievu valodas izstumšana no visām Latvijas sabiedrības jomām”. 
Būtu dīvaini, ja mazā latviešu tauta nedrīkstētu mierīgi aizstāvēt un balstīt savu valodu, ja pat Francijas valdība, pieņemot īpašus noteikumus, aizstāv visā pasaulē izplatīto franču valodu. Kad par valodas jautājumiem runāju ar amerikāņu profesoru Edvardu Andersu (bijušais Liepājas ebreju sabiedrības loceklis Eduards Alperovičs), viņš komentēja, ka Latvijas valodas politikas kritiķi ārpusē nespēj saprast, ka situācija ir galīgi nesimetriska:

 

“Ja Latvijas krievi pēc dažām paaudzēm iekustu Latvijā tik ļoti, ka aizmirstu savu valodu un kultūru (ko neviens no viņiem neprasa), pasaulei tas nebūtu nekāds zaudējums, jo blakus atrodas milzīgā Krievijas Federācija ar 140 miljoniem krieviski runājošu cilvēku.

 

Ja tāpat asimilētos latvieši, pazustu latviešu kultūra un valoda tieši tāpat, kā savulaik pazuda senās baltu kultūras. Šo principu pasaule atbalsta attiecībā pret apdraudētām dzīvnieku un augu sugām; tāpēc ierobežo valzivju, bet ne reņģu zvejniecību. Vai pasaule drīkst dot šādu patvērumu dzīvniekiem un augiem, bet liegt to cilvēkiem?”

Salīdzinājumam atgādināšu, ko ciemiņam no Igaunijas 1991. gada jūnijā, divus mēnešus pirms Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas, Maskavā teica Mihails Gorbačovs: “Daba iekārtojusi tā, ka radušās daudzas tautas, kam ir sava valoda, vajadzības un savs dzīvesveids. Un, ja mēs rūpējamies par dzīvniekiem un putniem un retās sugas ierakstām Sarkanajā grāmatā, tad jo vairāk mums vajadzētu rūpēties par cilvēku ciltīm.”

 

Padomju skolas mantojums

No padomju laikiem Latvija mantoja dalītu skolu sistēmu, kas ražoja divvalodīgus latviešus un vienvalodīgus krievus. Pēc neatkarības atgūšanas izglītības sistēma palielinājusi divu sociāllingvistisko grupu dažādību un sabiedriski pasivizējusi vismaz pie minoritātēm piederošus jauniešus. Realizējot divvalodīgu izglītību un obligātu latviešu valodas apmācību, ir izdevies panākt, ka pēdējos gados uzlabojušās viņu valodas zināšanas un radusies iespēja aktīvi piedalīties darba tirgū. Daudzi tomēr joprojām slikti prot latviski – tātad tās valsts valodu, kur viņi dzīvojuši visu mūžu. 
Rūpes modina tas, ka nelatviešu skolēni vairāk nekā citas vecuma grupas jūt saikni ar Krieviju un Eiropu un ka viņiem ir vājāka saikne ar Latviju, turklāt šķiet, ka šī tendence pieaug. Lielākā daļa šo skolēnu saka, ka vēlas dzīvot kādā citā valstī, ne Latvijā. Latvieši, kas ciemojušies Rīgas mikrorajona krievu skolā, saka, ka bērni tur dzīvojot kādā citā pasaulē, pilnīgi atšķirti no Latvijas.
Latviešu valodas aģentūras pētījumi rāda, ka 82% no krievu skolu beigušajiem ir problēmas sazināties latviešu valodā, bet 33% neuzskata, ka viņiem latviešu valoda būtu vajadzīga.

Pēdējie pētījumi rāda, ka no Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem 21% nav lojāli Latvijai un 37% saka, ka viņi neesot Latvijas patrioti. Par lojāliem sevi uzskata 60% un par patriotiem – 53%. Par Krievijas patriotiem sevi atzina 29% Latvijas krievu.
Ir pavisam skaidrs, ka attiecības starp tautībām Latvijā var uzlaboties – ja tas notiks pēc krievu noteikumiem, ja visi būs ar mieru runāt krievu valodā un ja neviens nepieminēs “okupāciju”…

 

Tulkojusi 
Anna Žīgure

Redakcijas piebilde

Publikācija izstrādāta Latviešu valodas aģentūras populārzinātnisko rakstu krājuma “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” 7. numuram, kur tā arī pilnā, nesaīsinātā apjomā būs lasāma.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+