Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. maijs, 2016
Drukāt

Piejaucētās mežapīles

Publicitātes (Kristapa Kalna) fotoPublicitātes (Kristapa Kalna) foto

Sava personāža – Gīnas – raksturojumu Maija Doveika ietver labi izsvērtās un ārēji askētiskās rīcības izpausmēs.

Ibsena domāšanas dziļums ir pārsteidzošs. Gandrīz visos gara strāvojumos un idejās, kas viņa laikā nodarbināja Eiropas izcilākos prātus, viņš spēja saskatīt tās apslēptās pretrunas, kuras, idejai saskaroties ar dzīves realitāti, neizbēgami dzemdēs konfliktus un liks mums atkal un atkal pievērsties “visu vērtību pārvērtēšanai”. Turklāt vērojumus un pārdomas viņš tik meistarīgi ieplūdināja lugās, ka, laikam ejot, viņa dramaturģija kļūst arvien daudznozīmīgāka un interpretācijas iespējām bagātākas.

1884. gadā sarakstītajā lugā “Mežapīle” Ibsens būtībā ir pievērsies vienam no sarežģītākajiem mūsu kopeksistences fenomeniem – patiesības jēdzienam un tā nozīmei cilvēka dzīvē. Kas tā patiesība ir, un ko mēs ar to saprotam? Vai tā ir vērtība pati par sevi vai arī līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai? Vai tā mums ir vajadzīga, un vai mēs to varam izturēt? Līdzīgus jautājumus var uzdot bez gala, jo arī pēc Fuko diskursiem par patiesības dabu mūžam mainīgajā pasaulē viennozīmīgas atbildes nav un katrai paaudzei vienkārši jāturpina tās meklēt.

Savdabīgu artavu šajos meklējumos ar vizuāli un stilistiski rūpīgi noslīpētu Ibsena lugas iestudējumu Nacionālajā teātrī nupat ir ieguldījis arī Elmārs Seņkovs. Lai arī daži viņa izteikumi pirmsizrādes intervijās (“ciniskākā Ibsena luga”, “ideālismam nav nekādas cenas” utt.) liecina par zināmu haosu jaunā cilvēka pašreizējos domāšanas procesos, režisorisko izejas punktu sevī viņš ir noformulējis strikti – patiesība var būt nežēlīga un ne katrs to var panest. Saskaņā ar šo rādāmo domu attiecības starp abiem lugas cen­trālajiem tēliem izrādē izgaismotas tā, lai publika nekļūdīgi sajustu Jalmaru ģimenei nodarīto pārestību un ar visu savu emocionālo atbalstu nostātos tās pusē. Katra loma izrādē režisoriski ļoti talantīgi un precīzi ir ievirzīta tādā gultnē, kas noved pie visai nožēlojamas “dzīves harmonijas” atzīšanas par augstāku vērtību.

Tā ir tīra patiesība, tātad tas ir netaisni, savulaik teica Dostojevskis, secīgi netaisns ir viss, ko lugā saka Gregerss. Ibsena ieskicēto hamletisko motīvu atbilstoši koncepta loģikai režisors no lomas zīmējuma svītro un Gregersu atveido kā cilvēku, kuru pārņēmis “akūts taisnīguma drudzis”. Nerēķinoties ar sekām, viņš ir uzurpējis tiesības atklāt Ekdālu ģimenes patieso vēsturi, jo pats ir pielūg­smes mānijas apsēsta niecība, kuru vada kaut kāds no mātes mantots aizvainojums. Guntars Grasbergs ar sev vien raksturīgo, īpašo spēles organiku uz skatuves rada apbrīnas vērtu tēlu, kurā perfekti iemiesojas šķietamo ideālistu viltība – vēlme būt par misionāriem un ideāla pārstāvjiem. Savā dzīvē viņi pēc ideāla īpaši netiecas, jo tas prasa piepūli, toties citiem to sludina kā obligātu svētlaimes priekšnosacījumu. Saskaņā ar režijas prasībām aktieris tik virtuozi izcentrē savu repliku jēgu, ka jebkura normāla cilvēka acīs Gregers kļūst ne vien smieklīgs, bet pēc pusmāsas nāves arī nicināms. Viņa jaunības draugs Jalmars ir necils vidusmēra cilvēciņš, kas kādreiz “skaisti prata izteikt citu domas” un tagad, citu gribas vadīts, ir novijis sev mierīgu ģimenes ligzdiņu. Viņu neinteresē, no kurienes nāk līdzekļi tās uzturēšanai, jo aiz fotostudijas izkārtnes par visu nepieciešamo rūpējas allaž paklausīgā sieva. Sava personāža raksturojumu Maija Doveika ietver labi izsvērtās un ārēji askētiskās rīcības 
izpausmēs, kas ļauj noprast, ka Gīnas ticība kompromisam un laipošanai šajā dzīvē ir nesatricināma. Jalmars turpretim dzīves piepildījumu atrod trušu pašaudīšanā kopā ar tēvu mājas bēniņos un sevis un citu mānīšanā ar izgudrojumu, kuram viņš nekad nepieķersies. Šīs “ģimeniskās harmonijas” galvenais pievilcības punkts, kuru sava koncepta nodrošinājumam nevainojami izmanto režisors, ir tēva un meitas sirsnīgās attiecības. Tieši šeit Seņķovs novelk savu iecietības robežu un pasludina “Ibsena sakāvi”. Izrādē smalki izstrādātais psiholoģiskais zīmējums ļauj Ivaram Kļavin­skim radīt tik spēcīgu un sava varoņa nevarībā pārliecinošu tēlu, ka publikas līdzjūtība Jalmara pagļēvajai dzīves pozīcijai ir nodrošināta teju vai par visiem simt procentiem. Nav jau nekāds atklājums, ka vienkāršais cilvēks priekšroku dod komfortablai “ģimenes laimītei” un cēli soļo pretī dzīves orvelizācijai, jo ideāls prasa apzinātu upuri un tas šodien nav pieņemams. Ja pēc režisora ieteikuma visus šos izrādes varoņus tiecamies uzskatīt par mežapīlēm, tad jāteic, ka tās visas ir sen piejaucētas mežapīles, kam rūp vienīgi sava ligzdiņa un tajā izperinātie meli, kas ļauj samierināties ar to, ko tev atmet īstie dzīves virzītāji. Šīs mežapīles vairs nekad nelidos, jo pārvarēt augstās virsotnes ir bīstami un “pāris skrotis mīkstumā” ir gana labs iemesls, lai no tā izvairītos un saglabātu savu neesošo pašcieņu. Izrādē vienīgi Hedviga, par spīti visām režisora pūlēm morālu vērtību aizstāt ar faktu, “Ibsena cinisma” spiesta un Grēgersa ideālu apmāta, ir noticējusi, ka lidot ir svarīgi, un samaksā par to visaugstāko cenu…

Būdams viens no labākajiem formas un vēstījuma savienotājiem mūsu teātrī, Seņkovs savā izrādē fiksē apskaužami precīzu mūsdienu sabiedrības ainu – melu caurausta no augšas līdz apakšai, tā komforta un ērtību dēļ ir gatava atteikties no jebkādiem ideāliem, jo potenciālie ideāla nesēji ir vai nu slimi, vai sabiedrības acīs tiek par tādiem padarīti. Rellinga viedoklis, ka “dzīves meli ir stimulējošs princips”, šodien ir padarīts par neapstrīdamu argumentu garīgo vērtību devalvēšanai, un Uldis Anže fināla ainā to izteiksmīgi iegravē skatītāja atmiņā.

Nedaudz mulsinošs vienīgi paliek fakts, ka režisors arī savu dzīves skatījumu pūlas identificēt ar Jalmara pozīciju, vienlaikus mēģinot piemirst, ka Ibsens savā lugā ir ievijis dažus simbolus, kas ļauj uz skatuves attēloto ieraudzīt pavisam citā gaismā. Viens otrs no tiem jau visai iedarbīgā veidā ir samanāms Andra Freiberga scenogrāfijā, taču svarīgākais šoreiz ir tas, ka Ekdāli lugā nodarbojas ar fotografēšanu, kas, pēc Sūzenas Sontāgas vārdiem, ir līdzvērtīga dzīves pārvēršanai šodien tik izplatītajā attēlu patērēšanā. Tā ir Ibsena dota zīme Ekdālu nespējai pastāvīgi eksistēt realitātē un skaidra norāde, ka visa viņu šķietamā harmonija ir tikai retušēta dzīves fotogrāfija.

 

Uzziņa

H. Ibsens, “Mežapīle”, iestudējums Nacionālajā teātrī.

Režisors: Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece un scenogrāfa asistente Evija Pintāne.

Lomās: Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Maija Doveika, Sanita Pušpure, Ivars Puga, Ināra Slucka, Juris Lisners, Uldis Anže, Juris Hiršs.

Nākamās izrādes: 10., 11., 21. maijā.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+