Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Gan jau agri vai vēlu atgriezīsies pie diskusijas par tautas vēlētu prezidentu 16


Somijas prezidents Sauli Nīnisto
Somijas prezidents Sauli Nīnisto
Foto – AFP/LETA

Ziemeļos ir aukstāks un tumšāks, un tomēr, skatoties pēc labajiem piemēriem, mēs ierasti vēršam uzmanību tieši šajā virzienā. Biežāk, protams, uz Igauniju, ar kuru salīdzināties (sev par sliktu) Latvijā jau ir klasika. Starp citu, “Facebook” izsludinātā neapmierināto igauņu akcija “Kõik koos Lätti!” – “Kopā uz Latviju!”, kas iecerēta kā kaimiņzemes iedzīvotāju protests pret savas zemes nodokļu politiku (pamatā gan pret lielāku akcīzes nodokli alkoholam un degvielai), vēl tikai priekšā – 24. februārī. To būs interesanti pavērot, taču diez vai tas mainīs ierastos stereotipus. Jo vairāk tāpēc, ka arī igauņiem tīk labos piemērus meklēt ziemeļos un tradicionālāka “protesta forma” ir nevis brauciens ar auto uz Latviju, bet brauciens ar prāmi uz darbu Somijā.

Lai nu kā, arī mūsu ārpolitikas veidotājiem patīk uzsvērt, ka piederam ziemeļvalstīm, ko savulaik bija atzinis arī ANO Statistikas departaments. Gan rodas iespaids, ka politiski mums šis reģions brīžiem šķiet garlaicīgs, un šo valstu notikumi izpelnās pat mazāku ievērību nekā Dienvideiropas politiskās kaislības, par lielvalstīm – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju – pat nerunājot.

Piemēram, aizvadītās nedēļas nogalē notika prezidenta vēlēšanas divās Eiropas valstīs – Čehijā un Somijā. Latvijā mediju uzmanību un sabiedrisko diskusiju raisīja pārsvarā pirmā, kur bija vērojama diezgan sīva cīņa starp līdzšinējo valsts galvu Milošu Zēmanu un bijušo Zinātņu akadēmijas priekšsēdētāju Jirži Drahošu. Pirmais zināms kā kreiss eiroskeptiķis un, kas mums īpaši neapmierina, “Putina draugs”, toties viņa konkurents pirms vēlēšanām centās ieņemt proeiropeisku pozīciju. Un zaudēja… Nedaudz (51,5% pret 48,5%), bet tomēr. Neņemos zinoši spriest par visiem apstākļiem, kas noteica čehu izvēli, taču ļoti ticams, ka sava loma bija imigrācijas (bēgļu) jautājumam, kurā Čehija, tāpat kā liela daļa tās kaimiņvalstu, ir opozīcijā Briselei. Taču paredzams, ka Latvijā šis vēlēšanu rezultāts labi noderēs kā arguments tiem, kas iestājas pret tautas vēlēta prezidenta ideju, jo varēs biedēt, ka arī pie mums tādā veidā pie varas var nokļūt prokrievisks kandidāts (it kā tas nekad nevarētu notikt parlamenta balsojumā, ja vien izdotos “sakārtot” aizkulišu sarunās).

Lai gan šobrīd šī diskusija par prezidenta vēlēšanu kārtību Latvijā it kā nav aktuāla, gan jau agri vai vēlu pie tās atgriezīsies. Mums parasti tiek izcelti tieši riski, kas saistās ar šādām pārmaiņām, un attiecīgi arī piemeklēti “sliktie” piemēri. Taču var atrast arī citus, un te gribētos atgādināt otru valsti, kur pilsoņi nupat ievēlējuši prezidentu – tā ir Somija. Šķiet, ka tiešās prezidenta vēlēšanas šajā ziemeļvalstī ir stiprinājušas gan demokrātiju, gan varas autoritāti. Par prezidentu Sauli Nīnisti vēlēšanās nobalsoja 62,7% vēlētāju, un tik liels atbalsts pārsteidzis pat Somijas politiskos analītiķus. Tuvākajam sekotājam – zaļo spēku pārstāvim Pekam Hāvisto – bija tikai 12% atbalsts. Starp citu, viņš bija galvenais Nīnistes sāncensis arī iepriekšējās prezidenta vēlēšanās 2012. gadā un izceļas ar daudz liberālākām pozīcijām. Acīmredzot Somijā atbalsts tām iet mazumā, tikai te galvenā alternatīva nav eiroskepticisms vai lielāka orientēšanās uz Krieviju, bet mērens un labi pazīstams konservatīvisms, kas raksturo Nīnisti. Šajās vēlēšanās viņš piedalījās kā neatkarīgais kandidāts, nepārstāvot nevienu partiju. Vēl varētu atzīmēt, ka ilgus gadus Somijā dominējošās sociāldemokrātu partijas (tieši no tās nāca divi iepriekšējie prezidenti – Marti Ahtisāri un Tarja Halonena) rezultāts tiek raksturots kā katastrofa šim politiskajam spēkam.

Ja runājam par valsts pārvaldes formām, tad Somija ir vienīgā no ziemeļvalstīm, kur mēs varam kaut ko aizgūt. Zviedrija, Norvēģija, Dānija ir karalistes. Tomēr interesanti, ka arī Somijā šajā ziņā notikušas pārmaiņas – agrāk tā tika raksturota kā pusprezidentāla valsts, bet tagad prezidenta pilnvaras ir ierobežotas un vairāk līdzinās tām, kādas ir prezidentam Latvijā. Tomēr iespēja tautai vēlēt prezidentu ir saglabāta. Tas kā piebilde tiem, kas uzskata, ka, mainot ievēlēšanas kārtību, katrā ziņā jāmaina arī pilnvaras.

LA.lv