Piemin pirmo Saeimas priekšsēdētāju 2
“Viens no aizmirstajiem” – tā vēsturnieki saka par Fridrihu Vesmani (1875 – 1941) – pirmās Saeimas priekšsēdētāju, diplomātu, advokātu. Šogad apritēja 140 gadu kopš plašās aprindās mazpazīstamā, tomēr ievērojamā latviešu politiķa dzimšanas. Apaļā gadadiena tiek atzīmēta ar izstādes atklāšanu Latvijas Valsts vēstures arhīva Slokas ielā 16 vestibilā.
Ņemot vērā Vesmaņa personības ieguldījumu, uz atklāšanu bija ieradusies kā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, tā Ārlietu ministrijas (ĀM) pārstāvji. “Man vienmēr likusies svarīga cilvēku spēja likt valsts intereses pirmajā vietā. Vesmanis bija no tiem valstsvīriem ar lielo burtu, kurš Latvijas valsts veidošanas sākuma posmā īpaši uzsvēra un akcentēja, cik svarīgi nolikt malā dažādu partiju intereses un pāri pacelt mūsu visu kopējās intereses kā Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Viņš to spēja,” atzina 12. Saeimas priekšsēdētāja.
Fridrihs Vesmanis piedzima 1875. gada 15. aprīlī Rundāles pagasta Kraukļos, zemnieka ģimenē, studēja Sanktpēterburgā jurisprudenci, tika apcietināts par piedalīšanos studentu nemieros, emigrēja uz Londonu, pievērsās sociāldemokrātijai, nelegāli atgriezās Latvijā, atkal tika apcietināts, atbrīvots, darbojās žurnālistikā, pabeidza jurisprudences studijas un sāka zvērināta advokāta karjeru. Vesmanis kā sociāldemokrātu pārstāvis piedalījās svarīgākajos neatkarīgās Latvijas valsts veidošanās procesos. Tika ievēlēts par Jelgavas pilsētas galvu, bija Satversmes sapulces, pēc tam 1. Saeimas deputāts un laikā no 1922. gada novembra līdz 1925. gada martam pildīja Saeimas priekšsēdētāja pienākumus. Vēlāk septiņus gadus (no 1925. līdz 1932. gadam) bija Latvijas sūtnis Lielbritānijā un aktīvi aizstāvēja tur Latvijas intereses. Izstādes atklāšanā bijušais vēstnieks Londonā Indulis Bērziņš uzsvēra, ka šis postenis bija ļoti svarīgs, jo Lielbritānija toreiz skaitījās spēcīgākā un ietekmīgākā pasaules lielvara.
30. gados Vesmani ievēlēja Latvijas Senātā, tas ir, Augstākajā tiesā mūsdienu izpratnē. Lai arī bijušais politiķis bija sen kā pensionējies, padomju okupācijas režīmam viņš šķita bīstams. 1941. gada 14. jūnijā Vesmani deportēja uz Soļikamskas nometni, kur tā paša gada 7. decembrī Fridrihs Vesmanis gāja bojā. Neilgi pirms tam viņš uz mājām rakstījis: “Nekas man nekait. Ne par ko es nesūdzos.” Traģiski, taču viņa politiskā dzīve bija sākusies ar cietumu un ar to arī beidzās. “Tolaik, lai kļūtu par ievērojamu Latvijas politiķi, vismaz kāds laiks bija jāpavada cietumā. To mēs redzam Raiņa, Ulmaņa biogrāfijās, un tas attiecas arī uz Fridrihu Vesmani,” atvainodamies par melno humoru, piezīmēja vēsturnieks Jānis Šiliņš.
Izstādi kopīgiem spēkiem veidojis Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Ārlietu ministrijas arhīvs un politiķa dzimtai piederīgie, kuru pārstāve Ieva Marga Markausa bijusi arī starp izstādes iniciatorēm. Arhīva vestibilā apskatāmi dokumenti, Vesmaņa rakstītā dzimtas hronika, fotogrāfijas, personīgie priekšmeti.
