“Piemiņas diena” starp vēsturi, politiku, cilvēcību 0
Latvijā dzīvojošais ukraiņu izcelsmes dramaturgs Aleksejs Ščerbaks, kura kontā jau ap vienpadsmit lugu, “Piemiņas dienu” sarakstījis Lielbritānijā, 2008. – 2009. gadā “International Playwrights Season: A Genesis Foundation Project” ietvaros. Luga 2011. gadā iestudēta Londonas Karaliskajā galma teātrī, kur ar labiem panākumiem izrādīta no 18. marta līdz 16. aprīlim.
Arī Latvijā autors jau zināms – Mihails Gruzdovs Dailes teātrī iestudējis “Pulkvedi Pilātu” (2009) un Krievu teātrī – “Starpstaciju” (2010). Pēdējo Jaunajā Rīgas teātrī režisēja arī Ilze Olingere (2009).
A. Ščerbaka lugas centrā ir parasta vidusšķiras krievu ģimene. Padomju laikā celtā blokmājā viņi dzīvo iespiesti starp pretējos karaspēkos karojušiem veterāniem. Meita Aņa grasās piedalīties 16. marta demonstrācijā, gatavo antifašistisku lozungu. Viņas tēvs TV kamerā aicina uz toleranci, aicina vecākus un politiķus neiesaistīt nenobriedušus pusaudžus šai ķīviņā un ļaut vecajiem vīriem godināt kritušos kara biedrus. Viņš tiek uztverts kā nacistu atbalstītājs, nepaiet ilgs laiks, kad pie durvīm tiek uzzīmēta svastika, sieva atbrīvota no darba, meita neatgriezeniski atsvešinās.
Scenogrāfs Reinis Suhanovs Nacionālā teātra Jaunajā zālē iekārtojis nama dzīvokļus šķērsgriezumā. Simboliski tā ir viena dzīves telpa – Latvija, pārbāzta, unificēta un necila. Dīvaini gan liekas, ka vientuļajiem vecajiem vīriem un arhitektūras biroja darbiniekam tā paša modeļa gultas un vaskadrānas klāti virtuves galdi…
Veco karavīru tēli varētu būt ieskicēti aizmetņi Viļa Daudziņa izrādes “Vectēvs” varoņiem. Polārie Miša un Paulis, dreifējošais Valdis. Viengabalainākais ir bramanīgais Paulis (Uldis Norenbergs), kurš noteikti iet 16. marta demonstrācijā un, polša spēcināts, kaismīgi iesaistās klaigāšanā abpus policistu novietotajai barjerai. Ģirta Jakovļeva inteliģentais, nosvērtais Valdis gaišajā putekļu mētelī – šo tēlu gan būtu interesanti pavērt dziļāk, ja būtu dota tāda iespēja. Kas īsti slēpjas aiz laipnās sejas – rezignēts, dzīves nesaudzēts, tolerants cilvēks vai tomēr izmanīgs konformists, kas, trīsreiz nomainot formas tērpus, visu kara laiku tā arī paliek savā vietā – par sagādnieku vienā un tajā pašā mašīnā? Savukārt okupants Miša (Uldis Dumpis) ir krievu snaiperis, kurš joprojām zem gultas glabā revolveri šaušanas kārtībā.
Viņš ilgi nosēž skatuves tumsā viens un vientuļš, demonstratīvi uzkrāmējot spilvenu uz galvas, kad kaimiņš aiz sienas klausās leģionāru dziesmas. Bet brīdī, kad galēji labēji noskaņotais politiķis (Dmitrijs Petrenko) pa atslēgas caurumu iesaka vākties atpakaļ uz Krieviju, beigās nočukstot “Heil, Hitler” (!…), revolveri, kā bravūrīgi solījis, tomēr lietā neliek. Aktiera vai vecā Mišas sejā kaut kas ievainots notrīc, viņš sakravā koferi un klusēdams aizbrauc.
Simpātisko, draudzīgo krievu ģimeni veido Ilzes Rūdolfas sievišķīgā, samiernieciskā Sveta, bērni – boksa un angļu valodas fans, mērķtiecīgi un kosmopolītiski noskaņotais dēls Ļoša (Ivars Kļavinskis), ideāliste, fanāte Aņa (KA studente Alise Polačenko) – un tēvs, Ivara Pugas inteliģentais arhitekts Saša, kurš racionāli un cilvēcīgi adekvāti novērtē situāciju, bet nenovērtē pusaudzes meitas hormonu vētras, dumpinieciskumu un jucekli galvā. A. Polačenko skolnieciski centīgi cīnās ar galveno – kareivīgās meitenes – lomu, taču ideālisma, fanātisma, nevainības zaudēšanas (šoreiz garīgā nozīmē) smalkās pārejas tuvplānā izskatās samocīti teatrālas.
Trešā tēlu grupa ir politiskie aktīvisti, krievu un latviešu nacionālisti: gludenais Boriss (Jānis Vimba) un paštaisni noteiktais Gints (Dmitrijs Petrenko), kas atveidoti satīriski kā ciniski aprēķina darboņi, reitingu taisītāji. Jāpiekrīt “The Independent”, kas par šīs lugas britu iestudējumu bija rakstījis, ka, politiķu tēliem uznākot, personāžu telpa sāk izskatīties pārblīvēta. Pat tad, ja dzīvē politiskās manipulācijas spēlē lielu lomu, teātrī šis apgalvojums izskan kā sienas avīzes lozungs.
Bet ir viena nots, kas izrādē ieskanas klusinātāk, tomēr neatlaidīgi, tā ir varoņu nepatika pret valsti. Globālista pozīcija: jāmācās angļu valoda un jābrauc prom, krievvalodīgo frustrācija par pilsonības jautājumu, latviešu nepārejošā, inercē iegājusī ķengāšanās par valdību pie ķēķa galda. Un šī nots iedarbojas visnepatīkamāk un ilgstošāk.
Gruzdovs iestudējis lugu, kāda tā uzrakstīta – iestudējums skar sāpīgus, jūtīgus punktus, neko ļoti dziļi neizvēršot. Nav pietiekami detalizētu raksturojumu, lai palīdzētu aktieriem vai iestudējumam kopumā. Kaut arī 16. marta notikumus pie Brīvības pieminekļa šogad atkal atreferē visu radiostaciju un TV kanālu ziņās un to pavada arī saucieni pēc Iekšlietu ministra demisijas, šķiet, ka lugas “Piemiņas diena” īstais iestudēšanas laiks bija agrāk, sarakstīšanas brīdī. Tagad, kad esam jau redzējuši “Vectēvu” (JRT) un “Leģionārus” (Ģertrūdes ielas teātris), šis iestudējums ar melodramatisko šaušanos, satīriski kariķētajiem politiķiem, kas “pie visa” vainīgi, un multenes nobeigumu: “draugi, dzīvosim draudzīgi!” izskatās it kā aktuāls, tomēr panaivs un arī virspusējs.
Latvijas dramaturga Alekseja Ščerbaka lugas “Piemiņas diena” darbība notiek no 15. marta vakara līdz 18. marta rītam, un kaislībās ap 16. martu, Leģionāru piemiņas dienu, tiek ierauti trīs dažādas politiskās pārliecības kaimiņi no viena stāva daudzdzīvokļu namā. Lomās: Ivars Puga, Ilze Rūdolfa, Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Uldis Norenbergs, Ivars Kļavin-skis, Jānis Vimba, Dmitrijs Petrenko, Alise Polačenko. Režisors Mihails Gruzdovs, scenogrāfs Reinis Suhanovs. Tuvākās izrādes: 24. martā, 3. un 8. aprīlī. |
Ko pieminam un svinam? Iespaidi pēc izrādes
Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere: “Izrāde spēcīga, mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Neatdalot daudzdzīvokļu nama mitekļus ar sienām, bet izmantojot tikai gaismas, scenogrāfam Reinim Suhanovam izdevies radīt skatītājā sajūtu, cik tuvu līdzās – tiešā un pārnestā nozīmē – mūsu valstī dzīvo visdažādāko, arī pretēju uzskatu cilvēki.
Lieliska aktieru spēle, pat vissīkākajās niansēs atklājot savu tēlu pārliecību. Lielisks ir Uldis Dumpis Mišonkuļa lomā, Ģirts Jakov-ļevs, atveidojot leģionāru Valdi, Uldis Norenbergs viņa drauga Pauļa lomā. Labi nolasāma uzveduma galvenā doma: nevis uzkurināt citam citu, uzplēst vēstures brūces, bet mēģināt pastāvēt līdzās, citam citu cienot. Izrādes galvenā varone Aņa parādīta kā naiva fanātiķe, naida apmāta. Tāpēc, pēkšņai apskaidrībai nākot, viņas liktenis ir tik traģisks. Man gan šķiet, ka fināla aina būtu vēl spēcīgāka, ja viņa ieroci vērstu nevis pret sevi, bet kādu citu. Manā uztverē Aņa ir tipisks to krievu skolu produkts, kur vēsturi māca kā PSRS laikos. Tāpēc man gribētos, lai šo izrādi noskatītos arī krievu skatītājs.”
Sagatavojusi Vita Krauja
