Interpretēt vai pārvietot? Pieminekli saista ar ārlietām 6
Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputāti trešdien vienojās, ka iedzīvotāju iniciatīva par Uzvaras parkā esošā padomju pieminekļa demontāžu jānodod izvērtēšanai Saeimas Ārlietu komisijā.
Tikmēr Latvijas Krievu savienības (LKS) līderes Tatjanas Ždanokas virzītais iesniegums “Par pieminekļu cīnītājiem pret nacismu aizsardzību” attiecībā uz šo pašu objektu noraidīts un tālāk virzīts netiks.
Uz sēdi pieaicināto ekspertu un ieinteresēto personu, tostarp komisijai nepiederošu deputātu, kuplais pulks uzskatāmi atspoguļoja jautājumu jūtīgumu. Pieaicināto vidū bija Ārlietu ministrijas (ĀM), Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP), Rīgas domes Pieminekļu padomes, Rīgas pieminekļu aģentūras un Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvji.
Turklāt no pirmās valsts iestādes runāja pat divas amatpersonas – ĀM valsts sekretāra vietnieks Atis Lots un ministrijas Krievijas nodaļas vadītāja Irina Mangule. Abi uzsvēra, ka negatavojas vērtēt pieminekli ne politiski, ne ētiski – tikai no starptautisko saistību viedokļa.
Proti, 1994. gada 30. aprīlī noslēgtās “Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”, kas bija viens no līgumiem, uz kura pamata tika panākta Krievijas armijas izvešana no Latvijas, 13. pants paredz: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā.”
A. Lots gan atzina, ka līgumam nav pievienots konkrētu objektu saraksts, taču Krievija vēlāk vairākkārt lūgusi Latviju apstiprināt, ka līgums attiecas arī uz tā saukto Uzvaras pieminekli, un Latvijas diplomāti to ir apstiprinājuši.
“Protams, šodienas acīm raugoties, var rasties jautājumi, kāpēc toreiz tika piemēroti šādi vai tādi risinājumi, taču toreiz galvenais mērķis bija nodrošināt, lai Krievijas militārpersonas pazūd no Latvijas teritorijas pēc iespējas ātrāk, kas arī tika izpildīts,” skaidroja ĀM pārstāvis.
Savukārt I. Mangule atgādināja, ka minētais 13. pants iekļauts līgumā tikai dažus mēnešus pirms parakstīšanas kā kompromiss, lai panāktu ātrāku Krievijas armijas izvešanu, kas Latvijā sākotnēji grasījusies uzturēties līdz 1999. gadam. Latvijai sarunas bijušas visgrūtākās, ņemot vērā, ka PSRS laikos te atradās Baltijas kara apgabala štābs un svarīgākie militārie objekti.
Uz deputāta Raivja Dzintara (NA) jautājumu, vai situācija Latvijā pieminekļu ziņā kaut kā atšķiras no citām Baltijas valstīm, ĀM pārstāvji atzina, ka ne Igaunijai, ne Lietuvai šādu saistību nav, jo armijas izvešanas sarunas ritējušas citā līmenī.
Interpretēt vai pārvietot
NKMP pārstāve Baiba Mūrniece atgādināja, ka konkrētais piemineklis nav pieskaitāms valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, jo neatbilst pieminekļu aizsardzības kritērijiem ne pēc mākslinieciskās, ne vēsturiskās vērtības.
B. Mūrniece, tāpat Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis pauda uzskatu, ka drīzāk jādomā nevis par nojaukšanu, bet pieminekļa interpretāciju ar mērķi izmantot sabiedrības informēšanai par padomju režīmu. Ir runa par informatīvu plākšņu izvietošanu vai attiecīgas ekspozīcijas iekārtošanu plašajās, aptuveni 1400 kvadrātmetru lielajās pazemes telpās zem pieminekļa kompleksa.
Arī Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvis Pēteris Simsons sprieda, ka svarīgāk panākt, lai publiskajā telpā minēto pieminekli vairs nesauktu par “Uzvaras pieminekli”, jo Latvija kā valsts Otrajā pasaules karā nepiedalījās un tas tikai atzīmē vienas svešas valsts uzvaru pār citu svešu valsti, faktiski simbolizējot Latvijas okupāciju.
“Ja Ārlietu ministrija uzskata, ka šī ir memoriāla būve, tad rodas jautājums, vai tai ir saikne ar konkrēto vietu, kur pakāra uzvarētās valsts ģenerāļus, vai arī drīzāk ar Ķīšezera krastmalu, kur sarkanā armija it kā ienākusi Rīgā. Ja objektu nevar kā memoriālu būvi nopostīt, tad pārcelšana atbilstošā vietā būtu variants. Otrs variants – sabiedrībai, šo vietu apmeklējot, jāgūst pilnīga un pareiza informācija par to vēstures periodu, kad šis objekts uzbūvēts,” tā represēto pārstāvis.
Deputāti ar balsu vairākumu nolēma nodot pieminekļa likteni tālākai izvērtēšanai Saeimas Ārlietu komisijā. R. Dzintara priekšlikums, jautājumu tālāk nododot, lēmumprojektā parādīt arī Mandātu komisijas attieksmi, ka tā atbalsta pieminekļa demontāžu, atsaucību neguva.
Ždanokas mēģinājums
Pavisam citāds skats uz pieminekli parādījās, pārejot pie nākamā komisijas darba kārtības punkta – kolektīvā iesnieguma “Par pieminekļu cīnītājiem pret nacismu aizsardzību” sākotnējās izvērtēšanas.
Kā zināms, LKS vadītājai Tatjanai Ždanokai sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” izdevās savākt ap 21 000 parakstu. Pēc tam kad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pārbaudīja personu kodus un salīdzināja tos ar iedzīvotāju reģistru, gan izrādījās, ka 4378 personu kodi neatbilst parakstītāja statusam, bet piecus kodus nevar identificēt. Taču ar atlikušajiem 16 544 parakstiem pietika, lai iniciatīva nonāktu Saeimā.
T. Ždanoka, šķiet, necerot uz deputātu labvēlību, iepazīstināja ar savu priekšlikumu bez īpašas degsmes, izplūstot prātojumos par nacisma nesto postu un pieminekļa nozīmību. Turklāt tuvojoties “75. gadadiena kopš Daugavpils, citu Latgales pilsētu, Jelgavas un Rīgas atbrīvošanas”.
Deputāts Artuss Kaimiņš (“KPV LV”), runātāju apturot, apvaicājās, vai viņa atzīst Latvijas okupāciju, uz ko saņēma atbildi: “Tā bija inkorporācija. Latviju okupēja nacistiskā Vācija.”
Kā Kaimiņš, tā Dzintars izteicās pret tālāko iniciatīvas virzīšanu, kamēr saskaņieši Vitālijs Orlovs un Artūrs Rubiks tiem oponēja. Balsojot abi bija par tālāko iniciatīvas virzīšanu. Jānis Vucāns (ZZS) atturējās. Pārējie komisijas locekļi bija pret.
