Ilze Miķelsone: Piemineklis Latvijas okupācijai 57
Dzīvoju Rīgā, tādēļ īpaši asi izjūtu mūsu valsts problēmu – ir divas iedzīvotāju grupas ar diametrāli pretējiem viedokļiem par pamatjautājumiem. 9. maija norises Pārdaugavā to parāda īpaši spilgti. Tādēļ meklēju risinājumu ja ne pašai problēmai, tad vismaz to ārējai izpausmei – minētajām 9. maija “svinībām”. Kāda ir mana ideja?
Lietas jāsauc īstajos vārdos.
1. Atzīstot vēsturē reāli notikušo, tā saukto “uzvaras pieminekli” vajadzētu dēvēt par pieminekli Latvijas okupācijai (nomainot arī uzrakstu pie minētā monstra).
2. Tā kā pastāv (ļoti klusi noslēgta) starptautiska vienošanās par šā pieminekļa saglabāšanu, tad neiznīcinot vajadzētu izmainīt tā jēgu – pārvērst to no mūsu valstij naidīgo spēku ideoloģiskā centra par ekspozīcijas vietu – filiāli Okupācijas muzejam, t. i., apkārt kompleksam apbūvēt mūra sienu ar ieejas vārtiem kā cietumam, augšā ar dzeloņstieplēm, sargtorņiem vai vismaz novērošanas kamerām, jo Rīgā atrastos pietiekami daudzi, kas vēlētos sienu nojaukt, jo tā pati par sevi simbolizētu Latvijas varmācīgo inkorporāciju un pusgadsimta turēšanu PSRS “brālīgajā saimē”. Līgums ar Krieviju par memoriālās būves pieejamību tiktu formāli ievērots, jo muzeja filiāles apmeklētāji, samaksājot ieejas biļeti, varētu to apmeklēt tik bieži, cik vien sirds vēlas, arī 9. maijā, tā veicinot muzeja finansiālos rādītājus.
3. Lai šis objekts reāli varētu darboties kā muzeja filiāle, ar vienu, kaut arī milzīgu objektu – Aivara Gulbja radīto pieminekli –, tajā nepietiek. Tādēļ sienas iekšpusē (zem nojumes, stiklotās vitrīnās vai kā citādi) varētu izvietot ekspozīciju par PSRS armiju Latvijā 20. gadsimtā, iekļaujot tajā:
* 1939. gada uzspiesto Krievijas militāro bāzu līgumu Latvijā;
* 1940. gada okupācijas armijas noziegumus pret civiliedzīvotājiem – laupīšanu, izvarošanu, slepkavošanu;
* krievu armijas līdzdalību padomju varas Baigā gada represijās;
* militāro poligonu izveidošanu okupācijas gados uz mūsu zemes;
* brīvas pieejas pie Baltijas jūras atņemšanu;
* baznīcu un citu kultūras objektu piegānīšanu;
* Latvijas pilsoņu nelikumīgu iesaukšanu okupācijas armijā;
* “ģedovščinu” PSRS bruņotajos spēkos un tās dēļ bojā gājušos latviešus;
* latviešu karavīru izmantošanu Černobiļā;
* karu Afganistānā (latviešu kritušos);
* militāristu – Atmodas pretinieku Fjodora Kuzmina, Viktora Alkšņa – un citu okupantu attieksmi pret Latvijas neatkarības centieniem 80. gadu beigās;
* krievu armijas izvākšanos pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas;
* Skrundas lokatora uzspridzināšanu;
* demobilizēto krievu virsnieku atstāšanu Latvijā un aktuālo jautājumu – cik ilgi vēl mūsu dzīvi bojās šīs okupācijas sekas?
Iespējams, vēl daudz kas sakāms par tēmu “Padomju armija Latvijā”, bet varbūt tieši te, pie pieminekļa tā sauktajai “uzvarai” būtu labākā vieta parādīt šo “atbrīvotāju” īstos darbus. Tad tie, kas te nāk 9. maiju svinēt, lai identificējas ar Latvijas okupantiem.
