Mobilā versija
Brīdinājums -0.3°C
Alma, Annemarija
Sestdiena, 25. februāris, 2017
26. jūlijs, 2016
Drukāt

Monika Zīle: Kapusvētkos mēs pieskaramies dzimtas saknēm

Foto - LETAFoto - LETA

Ilustratīvs foto

Vasara Latvijā ir kuplu kopā sanākšanu gadalaiks: brīvdabas izrādes, pilsētu dzimšanas dienas, visdažādākie festivāli un, protams, kapusvētki. Mirušo pieminēšanas tradīcija, izturējusi uzbrūkošās ateisma propagandas spiedienu, bez problēmām sadzīvo ar dziļā lietišķībā balstītajām mūsdienu tehnoloģijām. Tās pilsētnieku atbrīvo no savulaik neizbēgamās radu un paziņu izvaicāšanas par piemiņas brīdi senču aizmigušo mūžu dārzā – pietiek atvērt konkrētā pagasta mājaslapu un būsi ļoti savlaicīgi informēts. Apmeklēšanu katrs izlemj pats. Piekrītot viedoklim, ka mīlēt mirušo ir daudz vieglāk nekā uzskatos un izdarībās kaitinošu ģimenes locekli vai vienkāršu līdzpilsoni, tomēr biedrojos ar tiem, kuri kapusvētkos redz dzīves spēka papildināšanas avotu. Pirmkārt jau tāpēc, ka nelaiķu pieminēšanas reizēs mēs neviļus iedziļināmies dzimtas likteņos, pieskaramies savām saknēm un atklājam tur garu stiprinošas vērtības. Lai gan mūsu zemi daudzreiz pārvagojošais vēstures lemesis jaucis asinis un tautības, apveltījot dažu latvieti ar augstdzimušiem senčiem, vairākumā tomēr esam cēlušies no druvu un ūdeņu arājiem, no zemniekiem, amatniekiem un visnotaļ parastiem ļaudīm. Bet vai savā apkaimē daudzināts kurpnieks, kalējs, jebkurš prasminieks un godīgs darba darītājs ir mazāk godājams nekā titulēts aristokrāts? Arī dažādiem spaidiem par spīti bērnu pulciņu izskolojoši vecvecāki ir darba tikuma, pacietības un izturības paraugs, uz kuru atskatīties un ar kuru lepoties.

Ir nācies dzirdēt viedokļus, ka mirušo piemiņa kapsētā pārtop izrādīšanās šovā un savdabīgā sacensībā – kurš glītāk sapucējies, kuram dārgāka mašīna utt. Kur nu bez tā!… Bet šīs mazās ārišķības apstiprina dzīves augšupeju, varbūt dažbrīd ne pa taisnāko līniju, tomēr daudzi šurp ziedus atnesušie senčus jau pārspējuši turīgumā. Nav tā mūsu ikdiena tik skarba, kā tīmekļa anonīmie komentētāji apgalvo. Un vai tā nav liela Dieva dāvana, ka, samērojoties ar dažādu nemieru skartajiem zemeslodes apvidiem, dzīvojam gluži vai no lieliem vējiem pasargātā ostā? Kas zina, varbūt šī aizvēņa cietoksnis balstās uz mūsu senču skarbo un godīgi aizvadīto likteņu pamatiem.

Tiesa, smiltainē apgūlušajiem ir gluži vienalga, cik liels piederīgo pulciņš ieradies uz kapusvētkiem. Tie ir dzīvo saskarsmes veids steigas piesātinātajā laikmetā un iespēja vismaz reizi gadā paspiest roku ilgi neredzētam radiniekam un izbaudīt dzimtas piederības īpašo sajūtu. Kaut arī sekojošo darbdienu straume to šķietami aizskalo, netveramas pēdas paliek un, dažreiz pašiem to neapzinoties, kļūst par gaismas avotu ikdienas mijkrēšļos.

Vēl jau vasara tikai mazliet pāri pusei un dienas pietiekami garas, lai pa vidu atpūtai un izklaidei izplānotu pieskaršanos savām saknēm. Vēl jau daudzas puķes tikai rieš pumpurus un ilgi derēs piemiņas puš­ķiem, vēl cauri augustam, kad sāksies dāliju un mārtiņrožu krāšņuma izrādes. Vēl ir gana daudz laika iepazīt gan skaļus festivālus, gan klusuma ostas, kur mājo likteņstāsti un atmiņas.

Pievienot komentāru

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Meteņdienas tirdziņš

Šīs nedēļas nogalē daudzviet tiek svinēti Meteņi un rīkoti Meteņdienas tirdziņi. Meteņi ir seni latviešu pavasara gaidīšanas svētki. Līvu apdzīvotajos novados un Rīgā šie svētki tika saukti par vastlāvjiem. Lietuvieši to sauc par “užgavenes”, igauņi par “vastlapäev”. Krieviem un citām ortodoksās kristietības tautām šie svētki pazīstami kā masļeņica. Citur Eiropā un Amerikā šie svētki sakrīt ar karnevālu laiku un tiek dēvēti par “trekno otrdienu” vai “pankūku dienu”. Tradicionālie svētku ēdieni Meteņos bija cūkas galva un plāceņi. Apaļie plāceņi un pankūkas daudzām tautām ir kā saules simbols, jo šajos svētkos cilvēki sveic sauli pēc ziemas.

Kā jūs rīkotos, ja Latvija piedzīvotu militāru uzbrukumu?
Gunārs Nāgels: Matemātika vai Математика (9)Latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. To pārliecinoši apliecinājām ar referendumu 2012. gadā. Mūsu valodas “izredzēto vietu” apliecina šī gada sākuma ažiotāža
Draugiem Facebook Twitter Google+