Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”
Nezināma autora Krievijas pilsoņu kara laika balto kustības pretlielinieku propagandas plakāts. Jau 1919. gadā krievu politiskais nacionālisms sabiedrības uzkurināšanai izmantoja “nekrievu” tēlu: “Tā latviešu un ķīniešu boļševistiskās vienības atņem labību, izposta ciemus un nošauj zemniekus.”

Piemirstā Bočkarevas traģēdija. Būt latvietim Krievijā 1919. gadā bija bīstami 7

“Vainīgie” nekrievi nebija tālu jāmeklē. Jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu strēlnieku 4. un 5. pulks. Ievērojama loma tāpat bija no čehu, poļu, ungāru un citu tautību karagūstekņiem, kā arī no ķīniešu, rumāņu, lietuviešu mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētajiem sarkano pulkiem. Tāpēc tādus propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk kā apriņķa pilsētu un kara ierakumus nebija redzējis, gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi, bet kurš nesaprata sabrukuma iemeslus. Tāda situācija ļoti apgrūtināja latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm. Īss situācijas apraksts lasāms Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālas padomes (LNP) protesta memorandā 1919. gada 3. martā Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: “Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhņaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji – latvieši – izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu “sarkano gvardu” – sievietes un no darba nākuši vīrieši – tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.”

Gadā, kad atzīmējam simt gadu jubileju kopš latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas un latviešu došanās bēgļu gaitās, vērts paraudzīties arī, kas notika pēc tam – piemēram, latviešu nacionālo karaspēka vienību organizēšanos Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā. Šajā sakarā literatūrā ir visai maz aplūkots tā sauktais Bočkarevas incidents – latviešu brīvprātīgo apšaušana Bočkarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

1918. gadā likumīgas centrālās valsts varas Krievijā vairs nebija. Armija sabrukusi un demobilizēta – simtiem tūkstošu bijušo kareivju, bruņoti vai ne, bez iztikas līdzekļiem, pa dzelzceļiem centās nokļūt mājās. Tiesu un izpildvaras neesamības iespaidā pieauga bandītisms. Brīvi pieejamais ieroču daudzums, daž­dažādo politisko uzskatu plašais spektrs, vēlme restaurēt bijušo vai veidot jaunu, labāku pasauli, strīdi par to, kas “labāks”, noveda pie pretēju uzskatu sadursmēm, kas ātri pārauga bruņotā vardarbībā. Arī Sibīrijā izveidojās varas haoss: vietām varu sagrāba lielinieku un citu kreiso partiju aktīvistu pulciņi, kamēr lielāko daļu teritorijas nosacīti kontrolēja tā sauktā Direktorija jeb Sibīrijas Pagaidu valdība. Bet komunikācijas nonāca sabiedroto ekspedīcijas korpusa varā. Lai gādātu par ārvalstu pilsoņu un to investīciju drošību, kā arī Pirmā pasaules kara laikā Krievijai piegādāto stratēģisko kravu neaizskaramību, aprīlī Vladivostokā krastā izkāpa Japānas, Lielbritānijas un citu Antantes valstu karaspēka vienības. Rudenī Japānas armijas kontingents pārņēma varu pār Austrumsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, izvietojot garnizonus un uzņemoties militārās un tiesu varas funkcijas.

Latviešu ciemus dedzina

1918. gada 1. oktobrī Direktorijas kara departaments atļāva Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Tikmēr situācija nemitīgi mainījās: 1918. gada novembrī Omskā gāza Pagaidu valdību un pie varas nāca admirālis Kolčaks. Sākot vispārējo piespiedu mobilizāciju un resursu rekvizīcijas, Kolčaks dažos mēnešos reģiona iedzīvotājus noskaņoja pret sevi. 1919. gada februāra vidū zemnieku sacelšanās pieņēma tādus apjomus, ka japāņu un Kolčaka daļas kontrolēja vairs tikai lielākās komunikāciju līnijas un apdzīvotās vietas. Visi konfliktējošie spēki īstenoja karu “bez likumiem”, kurā notikušo zvērību un ļaužu degradācijas apraksti šķiet šausminoši pat pēc vēlāk XX gadsimtā cilvēces piedzīvotajiem masveida vardarbības aktiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Situācijā, kad visas konfliktējošās puses bruņotas un apgādātas līdzīgi, bieži izšķiroša ir karavīru motivācija. Lieliniekiem ar to utopiskās laimīgās nākotnes vīziju un sadarbību ar visu veidu anarhistiem un revolucionāriem bija ievērojamas priekšrocības. Savukārt baltajiem īsti nebija ideju, ar ko aizraut tautu. Izeju daļēji atrada krievu politiskā nacionālisma propagandā, ka visu nelaimju vaininieki esot nekrievi – vācieši, žīdi, latvieši, ķīnieši, ungāri un pārējie, kas vainojami lielinieku nākšanā pie varas un valsts sabrukumā.


“Vainīgie” nekrievi nebija tālu jāmeklē. Jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu strēlnieku 4. un 5. pulks. Ievērojama loma tāpat bija no čehu, poļu, ungāru un citu tautību karagūstekņiem, kā arī no ķīniešu, rumāņu, lietuviešu mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētajiem sarkano pulkiem. Tāpēc tādus propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk kā apriņķa pilsētu un kara ierakumus nebija redzējis, gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi, bet kurš nesaprata sabrukuma iemeslus. Tāda situācija ļoti apgrūtināja latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm. Īss situācijas apraksts lasāms Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālas padomes (LNP) protesta memorandā 1919. gada 3. martā Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: “Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhņaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji – latvieši – izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti, un vesels bars tādu latviešu “sarkano gvardu” – sievietes un no darba nākuši vīrieši – tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.”