Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. aprīlis, 2015
Drukāt

Piemirstā Bočkarevas traģēdija. Būt latvietim Krievijā 1919. gadā bija bīstami (7)

Bockareva_10

Gadā, kad atzīmējam simt gadu jubileju kopš latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas un latviešu došanās bēgļu gaitās, vērts paraudzīties arī, kas notika pēc tam – piemēram, latviešu nacionālo karaspēka vienību organizēšanos Sibīrijā Krievijas pilsoņu kara laikā. Šajā sakarā literatūrā ir visai maz aplūkots tā sauktais Bočkarevas incidents – latviešu brīvprātīgo apšaušana Bočkarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā.

1918. gadā likumīgas centrālās valsts varas Krievijā vairs nebija. Armija sabrukusi un demobilizēta – simtiem tūkstošu bijušo kareivju, bruņoti vai ne, bez iztikas līdzekļiem, pa dzelzceļiem centās nokļūt mājās. Tiesu un izpildvaras neesamības iespaidā pieauga bandītisms. Brīvi pieejamais ieroču daudzums, daž­dažādo politisko uzskatu plašais spektrs, vēlme restaurēt bijušo vai veidot jaunu, labāku pasauli, strīdi par to, kas “labāks”, noveda pie pretēju uzskatu sadursmēm, kas ātri pārauga bruņotā vardarbībā. Arī Sibīrijā izveidojās varas haoss: vietām varu sagrāba lielinieku un citu kreiso partiju aktīvistu pulciņi, kamēr lielāko daļu teritorijas nosacīti kontrolēja tā sauktā Direktorija jeb Sibīrijas Pagaidu valdība. Bet komunikācijas nonāca sabiedroto ekspedīcijas korpusa varā. Lai gādātu par ārvalstu pilsoņu un to investīciju drošību, kā arī Pirmā pasaules kara laikā Krievijai piegādāto stratēģisko kravu neaizskaramību, aprīlī Vladivostokā krastā izkāpa Japānas, Lielbritānijas un citu Antantes valstu karaspēka vienības. Rudenī Japānas armijas kontingents pārņēma varu pār Austrumsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, izvietojot garnizonus un uzņemoties militārās un tiesu varas funkcijas.

Latviešu ciemus dedzina

1918. gada 1. oktobrī Direktorijas kara departaments atļāva Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Tikmēr situācija nemitīgi mainījās: 1918. gada novembrī Omskā gāza Pagaidu valdību un pie varas nāca admirālis Kolčaks. Sākot vispārējo piespiedu mobilizāciju un resursu rekvizīcijas, Kolčaks dažos mēnešos reģiona iedzīvotājus noskaņoja pret sevi. 1919. gada februāra vidū zemnieku sacelšanās pieņēma tādus apjomus, ka japāņu un Kolčaka daļas kontrolēja vairs tikai lielākās komunikāciju līnijas un apdzīvotās vietas. Visi konfliktējošie spēki īstenoja karu “bez likumiem”, kurā notikušo zvērību un ļaužu degradācijas apraksti šķiet šausminoši pat pēc vēlāk XX gadsimtā cilvēces piedzīvotajiem masveida vardarbības aktiem.

Situācijā, kad visas konfliktējošās puses bruņotas un apgādātas līdzīgi, bieži izšķiroša ir karavīru motivācija. Lieliniekiem ar to utopiskās laimīgās nākotnes vīziju un sadarbību ar visu veidu anarhistiem un revolucionāriem bija ievērojamas priekšrocības. Savukārt baltajiem īsti nebija ideju, ar ko aizraut tautu. Izeju daļēji atrada krievu politiskā nacionālisma propagandā, ka visu nelaimju vaininieki esot nekrievi – vācieši, žīdi, latvieši, ķīnieši, ungāri un pārējie, kas vainojami lielinieku nākšanā pie varas un valsts sabrukumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Vai tad nebija pamats teikt, ka ” latvieši Krieviju pārdevuši”? Pats esmu latvietis, bet nekādas zvērības ne vienā, ne otrā pusē neatbalstu. Pēc tiem izziņas avotiem, kas bija gan padomju laikā, gan tagad, var secināt, ka latviešu sarkanie strēlnieki arī nekādi miera baloži nebija. Arī pret lieliniekiem vērsto eseru dumpi Maskavā nežēlīgi apspieda ne jau krievu kazaki, bet sarkanie latvieši. Ja eseri būtu vinnējuši, boļševiku varas Krievijā nebūtu. Protams, naids jau bija pret caru par 1905. gada zvērībām Latvijā, bet jāatzīst ka latvieši kā kalpu tauta bija diezgan lētticīgi un boļševiki sasolot medus upes ķīseļa krastos, to visu izmantoja savā labā. Ja neticiet, palasiet šodienas komentārus, un jūs atradīsiet, ka joprojām daudzi, arī izglītoti vēl šodien akli tic šīm marksistu pasakām.

    • Šitās muļķības tu vari apspriest ar tādiem ka Avens, vai pauls. Tie tev pastāstīs cik latvieši visur paši vainīgi. Bet latvieši nekad nav okupējuši nevienu un ja reiz tu vai tava valsts kādu okupē tad neapvainojies, ka pie pirmās izdevības atriebjība būs. Tā es domāju. Otrais moments, ka puišiem arī nav bijis kur likties, proti, cars pārdevis Latviju fričiem un pie savas zemes viņi atgriezties nevarēja.

  2. Jāpiebilst, ka latviešu sarkanie strēlnieki, čekisti un sarkangvardi arī diezgan bieži piedalījās represijās pret krievu zemniekiem. Taču tas mūs neinteresē, jo neatbilst “bārēnu tautas” mītam.

  3. Interesanti palasīt. Izskatās ka gadsimta sākumā latvieši visur maisijušies.

    • Kur tu būtu licies, ja cars ir nodevis Latviju fričiem. Simtiem tūkstošu latviešu gājuši bojā tajās cīņās. Kas bijis gudrāks aizlaidies uz Krieviju neklēt “tukšas” zemes.

  4. Kas ir kazaki -krievu,aziātu kokteilis -bastardi,bez normālas izglītības, bet ar ar aziātisku, bezpamata nežēlību, kas darbojās pēc laupītāju bandas principiem un “morāles”. Arī šodien tie ir tādi paši insekti.

  5. Kazaki jau visos laikos ir bijuši lieli varoņi pret neapbruņotiem zemniekiem!

Draugiem Facebook Twitter Google+