Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. februāris, 2012
Drukāt

Piemirstie sīkumi kāpostu dēstu audzēšanā

Pēc labajām kāpostu cenām daudzi zemnieki 2011. gada pavasarī atkal pievērsās kāpostu audzēšanai, bet saskārās ar vairākām problēmām dēstu audzēšanas periodā. Šogad tiek prognozēta kāpostu platību samazināšanās nelielajās saimniecībās, taču tiem, kas tomēr paliek uzticīgi kāpostiem, nevajadzētu atkārtot reiz pieļautās kļūdas.


 

Kāpostu audzēšanas pašizmaksa aug katru gadu, bet realizācijas cenām ir tendence samazināties. Ir saprotama audzētāju vēlme ietaupīt uz dažu resursu rēķina, kā arī centieni palielināt ražošanas apjomus. Tomēr jāatceras, ka platību palielināšanās ar konstantu ražību dod mazāku ekonomisko efektu nekā ražības palielināšanās konstantā platībā. Un tieši no labiem dēstiem sākas ceļš uz augstu ražību.

 

Substrāta izvēle

Daudzi zemnieki audzē dēstus pašu gatavotos kūdras substrātos, uzskatot, ka tie ir krietni lētāki par rūpnieciski gatavotajiem. Tomēr jāatceras, ka gandrīz katrai sugai ir savas īpašas prasības pēc mēslojuma. Kāposti ir ļoti prasīgi pēc kalcija un mikroelementiem, it sevišķi bora un molibdēna. Tāpat tiem ir vajadzīgs magnijs. Parasti kalciju un magniju substrātā iedod ar kaļķošanas materiāliem – dolomīta miltiem, kaļķakmens miltiem vai krītu. Kaļķakmens milti un krīts satur pārsvarā kalcija karbonātu, savukārt dolomīta miltos ir arī magnija karbonāts. Tieši tāpēc Dr. biol. V. Nollendorfs visās dārzeņu kūdras substrāta receptūrās iesaka lietot kopā krītu un dolomītmiltus. Zemnieki parasti izvēlas tikai vienu no kaļķošanas materiāliem, jo tā sanāk lētāk un organizatoriski vienkāršāk.

Kūdras rūpnīcās tiek jaukta sausa kūdra, un šo darbu veic mehanizēti, tātad visa partija tiek sajaukta vienmērīgi. Kūdras jaukšana ar rokām nenodrošina pietiekamu substrāta viendabīgumu. Tas notiek gan tāpēc, ka kūdra tiek pirkta pēc svara un noteikt tās tilpumu uz vietas saimniecībā nemaz nav tik vienkārši. Savukārt visas receptūras tiek aprēķinātas pēc tilpuma (kg/m3 kūdras). Ļoti bieži sanāk, ka vienai kūdras kaudzei (vannai, stirpai utt.) tiek pievienots vairāk kaļķošanas materiāla un minerālmēslu, bet citai mazāk. No šī viedokļa visprecīzāk noteikt nepieciešamo materiālu daudzumu var, izberot kūdru uz līdzena betonēta laukuma 25–30 cm biezā kārtā, aprēķinot kūdras klājuma platību un tālāk tās apjomu. Ja uz šīs kūdras vienmērīgi izkaisa kaļķošanas materiālu un vairākas reizes safrēzē, var panākt daudzmaz vienmērīgu sajaukšanas pakāpi. Bet praksē diez vai atradīsies daudz saimniecību, kurām būtu pieejami šādi laukumi.

Protams, kūdru var jaukt ar kūtsmēslu ārdītājiem, ja vien tādi vēl ir saglabājušies dārzeņu audzētāju saimniecībās vai to kaimiņiem. Kūdras jaukšana ar betona maisītāju ir iespējama, bet ļoti darbietilpīga, tāpat ir grūti noteikt maisītāja tilpumu.

Kaļķošanas materiālu deva ir samērā liela (kā standarta devu parasti min 6 kg krīta + 3 kg dolomītmiltu uz 1 m3 kūdras), bet minerālmēslu devas ir krietni mazākas. Agrākos laikos, totālā deficīta apstākļos, kūdras jaukšanai lietoja vienkāršos minerālmēslus un to kopējais daudzums sasniedza 4,7–5 kg/m3. Šodien parasti lieto kompleksos mēslojumus, kuru vidējā deva ir 1,4–1,6 kg/m3 līmenī. Tik mazu mēslojuma daudzumu ir ļoti grūti vienmērīgi sajaukt ar kūdru.

Jaucot kūdru saimniecībā, ir ļoti grūti nodrošināt, lai tā būtu sausa. Parasti sanāk jaukt mitru kūdru, kurā gan kaļķošanas materiāli, gan mēslojums ātri vien veido lielākus vai mazākus kunkuļus.

Kāpostiem ir nepieciešami arī mikroelementi, bet to devas ir vēl mazākas (piemēram, borskābe jāpievieno 6 g/m3), tādēļ tos praktiski nav iespējams pievienot pašu jauktajai kūdrai. Šinī gadījumā sanāk iedot mikroelementus tikai ar jau sagatavoto kastīšu vai kasešu laistīšanu pirms sējas.

Arī jaucot kūdru ar kūtsmēslu ārdītājiem piecas sešas reizes, mēdz gadīties, ka tā netiek pietiekami vienmērīgi sajaukta.

Un vēl viens svarīgs aspekts. Katrā purvā kūdra ir citāda. Ne velti visas Latvijas kūdras rūpnīcas ražo substrātus pēc Dr. biol. V. Nollendorfa izstrādātājām receptēm tieši šī purva kūdrai. Ļoti maz ir tādu kāpostu audzētāju, kas pirms kūdras substrāta jaukšanas iedomājas vērsties ar kūdras paraugu Bioloģijas institūtā (Salaspilī) pēc konsultācijas.

Pērn tieši nevienmērīgi sajauktas kūdras dēļ ļoti daudzās vidēja lieluma saimniecībās tika vērotas problēmas kāpostu dēstu, gurķu un tomātu audzēšanā.

Latvijas tirgū netrūkst gatavo kūdras substrātu, ko ražo gan Latvijā, gan kaimiņu valstīs. To vidū ir arī speciāli kāpostu dēstiem paredzētie. Tiesa, nepietiekami vienmērīgi sajaukta kūdra mēdz gadīties arī kūdras rūpnīcām, tādēļ būtu drošāk pirms pirktā substrāta lietošanas veikt tā analīzi Bioloģijas institūtā.

 

Audzēšanas paņēmieni

Daudzi zemnieki vēl joprojām audzē kāpostu dēstus dobēs. Tie, kas vēlas iegūt sevišķi agru ziedkāpostu vai brokoļu ražu, nereti mēdz audzēt dēstus plastmasas vai koka kastītēs. Profesionālie kāpostu audzētāji izvēlas dēstu audzēšanu kasetēs. No šiem trīs variantiem sliktākais ir audzēšana kastītēs. Kasetēs un dobēs starp augiem brīvi cirkulē gaiss, bet kastīšu sienas traucē gaisa cirkulāciju un aizēno augus, tāpēc dēsti vairāk cieš no dīgstu izkrišanas un neīstās miltrasas.

Jāpiemin arī dēstu audzēšana kūdras kubiņos. Ja kubiņi tiek izlikti vienkārši uz grīdas, dēstu kvalitāte ir augstāka nekā tad, ja kubiņus saliek kastītēs. No otras puses, ja kubiņus vispirms saliek kastītēs un tās izliek dobēs, darba patēriņš dēstu izņemšanai pirms stādīšanas ir mazāks. Lai mazinātu augu inficēšanās risku, ir ieteicams izvēlēties lēzenas kastītes, kuru malu augstums nepārsniedz 4–5 cm.

Vislabākās kvalitātes kāpostu dēsti izaug ātraudžu kasetēs, kur visi augi atrodas vienādā attālumā viens no otra un tiek vienmērīgi apgaismoti. Ierobežots substrāta apjoms veicina sakņu attīstību un paātrina augšanu. Kasetēs kāpostu dēsti izaug vidēji par divām nedēļām agrāk nekā dobē un ātrāk ieaugas laukā. Arī stādīšanai derīgo dēstu iznākums no 1 m2 grīdas platības kasešu gadījumā ir ievērojami augstāks. Prakse rāda, ka arī lētās plānsienu kasetes kalpo vairākus gadus, bet stingras kasetes ir praktiski mūžīgas.

 

Kasešu novietošana
kasetes_uz_pukupodiem

“Kāposti dzer kā zirgi,” teica sengrieķu botāniķis Teofrasts. Arī kāpostu dēstiem ir nepieciešams daudz ūdens. Lai katrs augs saņemtu vienādu ūdens daudzumu, visām kasetēm jābūt novietotām vienādā līmenī un tā, lai starp kasetes pamatni (drenāžas caurumu) un grīdu būtu vismaz 5–7 cm liela gaisa sprauga. Tā var būt arī lielāka.

Kasetēm stāvot uz grīdas, veidojas atšķirīgs mitruma sadalījums ligzdās. Kūdra tajās ligzdās, kas iet gar taciņu, izžūst straujāk nekā kasetes vidū, tāpat kūdras izžūšanu ietekmē grīdas mikroreljefs. Sausākās un mitrākās vietās kavējas sēklu dīgšana un veidojas nevienāds sējums. Substrāts mitrākās vietās ir vēsāks, tādēļ arī dēsti šinīs ligzdās atpaliek augšanā. Šādu augu izstādīšana prasa papildu darbu.

Gaisa spraugu panāk, novietojot kasetes uz speciāliem paliktņiem vai uz koka līstēm, caurulēm un pat uz otrādi apgāztiem puķu podiem.

 

 

Kasešu laistīšana

Lielākie kāpostu audzētāji kasešu laistīšanai izmanto pašgājējus laistāmos stieņus, pašlaik tas ir labākais paņēmiens. Mazākās saimniecībās kasetes (un kastītes) tiek laistītas no lejkannām vai ar šļūteni, tādēļ atsevišķas vietas saņem vairāk ūdens nekā citas. Ja nolūkā nodrošināt vienmērīgāku ūdens sadali kasetes laista tā, lai liekais ūdens iztecētu caur drenāžas caurumiem, tiek izskaloti barības elementi. Lai to novērstu, dēstus katru reizi drošāk laistīt nevis ar tīru ūdeni, bet ar vājas koncentrācijas barības šķīdumu. Tā gatavošanai labāk ir izmantot pilnīgi šķīstošus kompleksos mēslojumus ar mikroelementiem un NPK attiecību tuvu 1:1:1–1,5. Atkarībā no laika apstākļiem un dēstu laistīšanas reižu skaita darba šķīduma koncentrācija var būt 0,3–1,0 g/l. Jāņem vērā, ka no pilienu lieluma ir atkarīgs, vai barības šķidrums nonāks pie saknēm vai paliks uz lapām un tiks izmantots kā ārpussakņu mēslojums. Kaut gan lapas pacieš lielāku sāļu koncentrāciju nekā saknes, pamata mēslojums augiem jāsaņem caur saknēm, lai augam attīstītos arī spēcīga sakņu sistēma.

Ja dēstu laistīšanai izmanto stacionāras lietus tipa iekārtas, atsevišķas vietas nesaņem pietiekami daudz ūdens vai barības šķīduma, tādēļ tās jālaista papildus ar rokām.

 

Mikroklimata režīms

Visgrūtāk mikroklimata režīmu ir nodrošināt pašiem agrīnākiem dēstiem, jo audzētāji, pamatoti baidoties no sala, tik ļoti nopako siltumnīcu, ka saulainā laikā tur veidojas krievu pirts. Arī tad, ja laukā temperatūra ir tuvu nullei vai pat mazi mīnusi, saule strauji uzkarsē gaisu siltumnīcā. Augu laistīšanas un intensīvas transpirēšanas iespaidā palielinās relatīvais gaisa mitrums, bet to nav iespējams izvadīt ārā, jo vēdlogi ir ciet. Ļoti bieži paši agrīnākie dēsti tiek audzēti siltumnīcās, kur vienīgā vēdināšanas atvere ir durvis. Ar to nepietiek gaisa mitruma un temperatūras regulēšanai, tādēļ dēsti masveidā inficējas ar melnkāju un neīsto miltrasu. Dažkārt tas notiek vienlaikus.

Kāpostaugu dēstus nekādā gadījumā nevajadzētu audzēt kopā ar gurķiem, jo gurķi ir siltummīļi, kam pirts apstākļi ir īsti piemēroti.

Vislabāk būtu audzēt kāpost­augu dēstus pilnīgi atsevišķi un paredzēt siltumnīcas vēdināšanas iespējas arī aukstā laikā. Ja nav iespējams uzbūvēt lielu siltumnīcu ar vēdlogiem gar kori abās pusēs un arī sānos augu līmenī, var piebūvēt pie durvīm lielāku tamburu gaisa apmaiņai, bet siltumnīcā novietot ventilatoru, kas izdzītu ārā sakarsušo mitro gaisu. Vienkārši gaisa cirkulācija siltumnīcā lielu efektu nedod, tā tikai izlīdzina temperatūru un gaisa mitrumu telpā.

Kāpostu dēstiem optimālā gaisa temperatūra ir 20–22 oC, saulainā laikā jāsāk vēdināt jau tad, ja temperatūra siltumnīcā sasniedz 20–21oC. Agri pavasarī, kamēr ārā ir vēss, vēdināšanai labāk ir izmantot vēdlogus korē, atverot vienu vai abas puses atkarībā no temperatūras un vēja virziena.

Jo lielāki kļūst dēsti, jo vairāk zem to lapām veidojas paaugstināts gaisa mitrums. Lai mazinātu inficēšanās risku, ir ļoti svarīgi nodrošināt gaisa cirkulāciju augu vidū, tādēļ ir nepieciešami vēdlogi siltumnīcas sānos augu līmenī. Paštaisītajās plēves siltumnīcās aprīlī un maijā jau var vienkārši pacelt plēvi siltumnīcas sienās 40–50 cm virs augsnes.

 

Augu aizsardzība

neista_miltrasaDēstu izkrišanu melnkājas dēļ vai neīstās miltrasas applaucētas lapas nav iespējams neievērot. Vislabāk ir novērst saslimšanu ar pareiza mikroklimata uzturēšanu. Parādoties slimību pazīmēm, augi ar steigu jāglābj ar fungicīdiem. Viens no labākajiem līdzekļiem šādos gadījumos ir kāds no previkuriem, diemžēl 2011. gadā to lietošanā ir notikušas izmaiņas. Raksta tapšanas brīdī dēstu audzēšanā bija reģistrēts tikai Previkurs E 840 š.k., bet līdzekļu Previkurs 607 š.k. un Litagra Previkurs 607 š.k. reģistrācijas atļaujas bija anulētas (atlikumus drīkst izlietot līdz 2013.gada pavasarim).

Saslimšanas parasti tiek ievērotas samērā ātri, bet kaitēkļu postījumus bieži pamana tikai dēstu izstādīšanas brīdī. Audzējot dēstus siltumnīcā dobēs vai kasetēs lecektīs, mēdz būt gadījumi, kad augsnē mītošie kaitēkļi pamostas agrāk, nekā tiek gaidīts (pat martā!), un sāk baroties ar jauniem augiem, bojājot gan lapas, gan augšanas pumpurus. Līdz ar to stādīšanas brīdī nereti tiek novēroti augi bez pumpura, ar dažām lapām vien. Šinī brīdī tos glābt vairs nav iespējams. Visbiežāk šādus bojājumus izraisa kāpostu pangodiņš (Contarinia nasturtii) – mazāk pieminēts 2 mm garš kukainis, kura kāpuri barojas uz auga stublāja augšanas pumpura zonā un iznīcina to. Tas mēdz būt sevišķi izplatīts apvidos, kur plaši audzē rapšus. Tāpat augšanas pumpura bojājumi ir raksturīgi spradžiem (Phyllotreta sp.), kas mēdz kaitēt kāpostiem gan atklātā laukā, gan arī siltumnīcās. Drošākais aizsardzības paņēmiens ir dēstu aplaistīšana ar insekticīda Aktara 25 d.g. šķīdumu. Šo apstrādi labāk veikt, kamēr dēsti vēl ir gana mazi, lai lapas netraucētu aplaistīt augsni. Ir svarīgi, lai aktīvā viela izplatās visā augā un pilnībā aizsargā to. Tas ir iespējams tikai tad, ja līdzeklis nonāk augā caur saknēm.

 

Dēstu norūdīšana

3–7 dienas pirms dēstu izstādīšanas pastāvīgā vietā ir jāveic dēstu norūdīšana. Šim nolūkam kasetes izliek atklātā laukā, kur ir nodrošinātas laistīšanas iespējas. Arī šeit dēstu kasetes nedrīkst stāvēt uz zemes, tāpat ir nepieciešama gaisa sprauga. Citādi saknes pagūs ieaugt zemē un tiks traumētas izstādīšanas laikā. Lai pasargātu augus no iespējamām nakts salnām, jāparedz to apsegšana ar agrotīklu.

Ja dēsti tiek audzēti dobēs, norūdīšanu veic, iespējami augstu (optimāli – pilnībā) paceļot augšā plēvi sienās. Norūdīti dēsti labāk un ātrāk ieaugas laukā.

Ir svarīgi pirms izstādīšanas aplaistīt dēstus, bet ne pārmērīgi, jo pārmitri sakņu kamoli sliktāk nāk ārā no kasešu ligzdām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+