Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
8. decembris, 2014
Drukāt

Jānis Labrencis: Piena ceļā lielveikali jāapiet (2)

Foto - Anita PirktiņaFoto - Anita Pirktiņa

Jānis Labrencis, zemnieks: Man kādreiz ekonomikā mācīja, ka preču cena ir atkarīga no to  piedāvājuma – jo lielāks piedāvājums, jo mazāka cena. Izskatās, ka šis apgalvojums vairs nav spēkā.

Šodien ražotājs pienu var liet grāvī, bet veikalā tā cena nemainās. Tam ir ļoti vienkāršs iemesls. Piena pārstrādātāji kopā ar lielveikaliem darbojas kā aizsprosts upē. Lai cik zema cena pienam būtu pirms šī aizsprosta, galarezultātā veikalā pārdošanas cena šobrīd ir pat četras reizes augstāka nekā piena iepirkuma cena.

Lai mazinātu šo cenu starpību, ir jāapiet aizsprosts, tas ir, jāveicina piena nokļūšana tirgū, apejot pārstrādātāju un lielveikalu monopolu. Līdzīga situācija jau mums reiz bija, kad piena ražotāji dalīja bezmaksas pienu Doma laukumā. Toreiz aptuveni 1000 cilvēku divas līdz trīs stundas stāvēja rindā, lai saņemtu bez maksas burciņu piena! Tātad, lūk, kāds ir reālais piena pieprasījums!

Toreiz sāka aicināt pienu pārdot tiešajā tirgū. Jelgavā bija skumji skatīties, kā lietotās plastmasas pudeles ar pienu bija saspraustas starp kartupeļu kastēm. Diemžēl tāds nu mums ir vietējais, pašu ražotās pārtikas tirgus.

Izskatās, ka mūsu pilsētu tēviem nav ne mazākās iztēles, kādam vajadzētu būt mūsdienīgam vietējam tirgum. Ne jau tādam, kāds šodien ir Jelgavā, Dobelē un daudzās citās pilsētās, kur zemnieki savu preci piedāvā vecās nojumēs vai pat vienkārši sakrauj kastes uz asfalta.

Lielveikali ir lielisks piemērs. Vispirms tam jābūt siltam un labiekārtotam paviljonam ar atbilstošām preču noliktavām. Ne jau vienmēr zemniekam pašam sava prece jātirgo. Noteikti jābūt stendiem, kuros zemnieku saražoto tirgotu profesionāli pārdevēji. Rīgā tāds ir pārblīvētais Centrāltirgus paviljons. Bet arī te lieki vietu aizņem lielveikali. Šādā paviljonā jāparedz tirgošanās vietas pēc iespējas lielākam preču sortimentam, lai pircējs varētu iegādāties visas sev nepieciešamās galvenokārt Latvijā ražotās preces. Noteikti būtu jābūt vietai, kur tirgoties daiļamata meistariem ar pinumiem, adījumiem un citiem izstrādājumiem. Tirgošanās vietām būtu jābūt pietiekami lētām, lai tirgošanās vietas maksa nebūtu šķērslis to izmantot.

Nesen veikalu tīkls TOP aicināja zemniekus uz konsultācijām, kā sagatavot savu produkciju, lai to realizētu viņu tīklā. Mums Jelgavā ir jaunā “Latvijas piena” rūpnīca, kas gan fasētu pienu neražo, bet varbūt šajā situācijā būtu jāiegādājas nepieciešamās iekārtas, lai to varētu pārdot TOP tīklā un lai vismaz kooperatīva biedriem samazinātu milzīgo starpību starp iepirkuma un realizācijas cenām. Labāk nekavējoties attīstīsim piena tirdzniecību, nekā drīz tirgot liellopu gaļu.

Mums ir Lauksaimniecības tirgus veicināšanas padome, ES piešķir līdzekļus dažādām vajadzībām. Vajadzīga tikai griba rīkoties. Varbūt beidzot ZZS partija un zemkopības ministrs ar reāliem darbiem pierādīs pirms vēlēšanām solītās patiesās rūpes par lauksaimniecību, kuras neaprobežosies tikai ar papildus atbalsta maksājumu ubagošanu.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Savulaik łoti labi līdzēja dažu nabaga govju galvas – izdevās tikt vałā pat no rozes.
    Bet principā – ir vajadzīgas reālas protesta akcijas. Mūsdienās birokrātu diktatūras apstākłos neko nevar panākt ar lūgšanu un pierunāšanu, jo ekonomiskā piramīda ir veidota tā, lai viens ražotājs būtu spiests uzturēt veselu varzu liekēžu – pārstrādātāju, tirgotāju, transportētāju, pārbaudītāju, plānotāju, uzskaitītāju, utt.
    Un tiek iestāstīts, ka bez tā nekādi!
    Bet iespējas pārdot/nopirkt vietējā tuvākajā pagastā ražoto produktu – nekādas, pilnīga neiespējamā misija! Varētu domāt, ka runa ir par kosmosa lidaparātiem vai kaut ko indīgu!? Kas ir pret? Protams, lieltirgotāji, parazītiskie pvd/vid/municipālā policija u.c. Bet arī – pašvaldības! Jo ieguldīt smieklīgus 50-100 tūkstošus vieglu minimāli labiekārtotu tirgošanās paviljonu izbūvei savā tirgū būtu daudz efektīvāk nekā piekto reizi trijos gados lauzt augšā svaigi uzlieto asfaltu vai celt kārtējo ledus halli!
    Es redzu tikai vienu veidu – kā rozes gadījumā – viena kārtīga akcija pašā birokrātu midzeña centrā, ar piena izliešanu, ar bezmaksas dalīšanu, ar kādas gotiñas rituālu ziedošanu kaut vai sliktākajā gadījumā, bet tā, lai dzird un redz parastais patērētājs un reizē arī vēlētājs – tad varbūt arī kas mainīsies!

  2. Nezin cik reizes komentāros esmu rakstījis, ka piena un gaļas ražošanas nozarēm ir jābūt pašu ražotāju ziņā, tas ir, piena ražošanas, pārstrādes un tirgošanas ķēdītei jābūt pašu zemnieku pārziņā, vislabāk, ja tas būtu zemnieku kooperatīvu īpašums. Tad šīs nejēdzības izbeigtos, jo precei būtu viens īpašnieks un vienādas intereses, bet ieguvēji būtu kā zemnieki, tā patērētāji. Protams, to nevar vienā dienā. Diemžēl ne ZM ierēdņi, ne valdība ne klausās, ne grib ko mainīt, jo arī pēc 20 gadiem nav jau nemaz izstrādāta perspektīva agrārā politika kopumā. ZM vadījuši padomju laika kadri bez radošas domāšanas vai pilsētas nelauku speciālisti, kam ar laukiem ir visai maz sakara, kuriem ir gan pieredze valsts pārvaldes birokrātijā, bet nav lielas sajēgas, kas īstenībā notiek Latvijas laukos.

Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+