Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. augusts, 2015
Drukāt

Piena nozare krustcelēs. Saruna ar Mārtiņu Cimermani (24)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Par to, ko darīt piena krīzē, uz sarunu aicināju valsts galveno konsultantu pēc amata – Latvijas Lauksaimniecības un konsultāciju centra (LLKC) valdes priekšsēdētāju. Arī viņam pašam ir piena saimniecība. Ieradies “LA” redakcijā, Mārtiņš Cimermanis atvāž pārnēsājamā datora vāku. “Varbūt vajadzēs informāciju par pienu, ko gatavoju Laimdotas Straujumas vizītei pie ES lauksaimniecības komisāra Fila Hogana,” viņš kā atvainodamies nosaka.

– Ko tad LLKC konsultē – valdību vai zemniekus? – provocēju.

– Uzklausot zemniekus, konsultējam valdību, – smej pretī Mārtiņš. – Savā ziņā esam lielākais zemnieku interešu pārstāvis. LLKC ir ap 4000 pastāvīgu klientu, un gadā apkalpojam 44 tūkstošus – nevienai lauksaimnieku organizācijai nav tik daudz biedru.

– Tomēr pie sarunu galda Zemkopības ministrija aicina Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi un Zemnieku saeimu.

– 15 gadu laikā, kopš strādāju LLKC, pirmkārt, esmu nonācis pie secinājuma, ka lauksaimnieku organizācijas pamazām pārāk daudz pietuvinās politiskajai darbībai un mazāk saimnieciskai. Otrkārt, daudzi stratēģiski lēmumi, kas ietekmē lielu daļu lauku uzņēmēju, tiek pieņemti diezgan šaurā diskusiju lokā. Valdības konsultācijas ar lauksaimniekiem notiek, bet līdz apakšai daudz kas neaiziet.

– Pietrūkst sīkzemnieku un bezzemnieku partijas?

– Nezinu, vai viena partija ko var mainīt un vai tas ir izšķirošais faktors. Mums jāspēj radīt cilvēkos pozitīvu ticību pašiem sev! Jāmazina uz kopīgo labumu orientētu līderu deficīts! Tad tauta ar degsmi izdarīs daudz neticami lab lietus, bez gaušanās! Ir garām palaistas iespējas organizēt šo cilvēku masu, kas divdesmit gados nonākuši pie neticības savai un valsts nākotnei un kas, otrkārt, ir sašķelti pēc dalījuma “ražojošie un neražojošie”. Nevienā Eiropas valstī tāda dalījuma nav. Tur, piemēram, ir ģimenes saimniecību asociācijas, lielo saimniecību asociācijas, bet tās ir līdzsvarā un lēmumi tiek pieņemti, kopīgā diskusijā domājot par kopīgo labumu un izaugsmi līdzsvarotai attīstībai. Nekur citur Eiropā neesmu manījis tādu attieksmi, ka tas mazais jāizslēdz no atbalsta. Zemnieks ar piecām govīm nesaprot, vai viņš valstij ir traucēklis vai tomēr dara labu, savu ģimeni pabarodams. Eiropas nauda daudzus ir sabojājusi tiktāl, ka viņus vairs neinteresē lauksaimniecība, bet naudas apguve. Latvijas lauku liktenis ir izlemts.

– Tik fatāli! Un kāds tas ir?

– Nekad vairs nebūs Ulmaņlaiku.

– Vai tad tos vajag atgriezt?

– Es tos vēlos redzēt mazās kooperācijas nozīmē. Vācijā un Austrijā tādi Ulmaņlaiki ir: nevis viens, kas nodarbina daudzus un ir bagāts, bet daudzi saimnieki kooperējas un visi ir pārtikuši. Pašpietiekami un apmierināti ar dzīvi.

Mūsu lielākā problēma ir nespēja ieskatīties nākotnē un pieņemt uz to vērstus lēmumus. Man patika Laimdotas Straujumas (toreiz VARAM valsts sekretāres) darbs kopā ar Robertu Ķīli un Jāni Krieviņu pie Nacionālās attīstības plāna “Latvija 2030”, kad labās diskusijās tika radītas attīstības idejas. Bet, kad jāsākas politiskajai realizācijai, tās atdūrās pret kādām interesēm un tika saplosītas.

Pievienot komentāru

Komentāri (24)

  1. “Sudat” dati izskatās aiz matiem pievilkti, iespējams, lai vidējie rādītāji uz pārējo Eiropas valstu fona nebūtu pārāk uzkrītoši. Kas par to liecina? Piemēram, veicot saimniecību atlasi analīzei grupā “> 500 tūkst.” no Pierīgas reģiona ir ņemtas 15 saimniecības (33% no kopskaita), bet no Kurzemes tikai 4 saimniecības, (8% no kopskaita), kaut arī abos reģionos katrā no tiem šāda tipa saimniecību skaits ir aptuveni vienāds (ap 45 un 50). Līdzīgi tas ir mazo ienākumu grupā “4-15 tūkst.” – no Pierīgas ir paņemtas 35 saimniecības, kas ir 2,3% no saimniecību kopskaita reģionā, kamēr no Kurzemes ņemtas 25 saimniecības, kas sastāda tikai 0,9% no kopskaita reģionā. Domāju, ka šāda atlase nav pareiza un iegūtā analīze nav visai objektīva, deputāta kungs, lai visur atsauktos uz šo informāciju!

    • Kādu atbildi jūs sagaidāt argumentam “man izskatās”? Es neredzu, ka jūs atsauktos vispār uz kaut kādiem datiem. Kurzemē lopbarība ir dārgāka nekā Pierīgā? Dārgāki minerālmēsli? Lielākas darbaspēka izmaksas? Zemākas piena iepirkuma cenas? Par to, lai SUDAT dati būtu reprezentatīvi, rūpējas Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts. Daudz kompetentāka iestāde par interneta troļļiem, kuriem viss ir “aiz matiem pievilkts”.

  2. Kā tad veidojas jebkādas preces cena? Tās ir šīs preces ražošanas izmaksas + peļņa. Te “deputāts”
    spriedelē par sakarībām piena cenā, bet izvairās no būtības. Ja piena pašizmaksa lielā fermā ir 28 centi/kg, bet pārstrādātājs pienu iepērk par 22centi/kg, tad šim zemniekam peļņas nav, bet ir zaudējumi
    -6 centi/kg. Nav peļņas, nav attīstības un zemnieks ir bankrota priekšā. Un jo lielāka ferma, jo lielāki zaudējumi, gan īpašniekam, gan valstij, jo šajā fermā ir ieguldīta arī liela ES nauda. Kur te var redzēt
    veselīgāku finansiālo stāvokli, deputāta kungs?

    • Jo lielāks ražošanas apjoms, jo zemāka pašizmaksa – tā ir ekonomikas ābece. Beidziet fantazēt, labāk papētiet reālus datus. SUDAT informācijas sistēma ir speciāli izveidota, lai varētu pieņemt lēmumus, kas balstīti reālos darbības rādītājos, nevis izdomājumos. Piena saimniecību darbības rezultāti uzrāda, ka uzņēmēju peļņu gūst saimniecības, kurās ir 35 slaucamās govis un uz augšu. Dati ir atklāti un pieejami dažu klikšķu attālumā. Izglītojaties.
      P.S. Cena veidojas pieprasījuma un piedāvājuma mijiedarbībā, pircējam tirgū ir nospļauties par ražotāja izmaksām un peļņu.

  3. Tev te patīk spriedelēt par cenu korelācijām, bet vienu, galveno un vienkāršāko sakarību neesi pamanījis, proti, jo lielāka ferma, jo lielāki kapitālieguldījumi un lielākas izmaksas, jo mazākas iespējas pielāgoties tirgus svārstībām.Lielražošana prasa augstu un stabīlu piena iepirkuma cenu – citādi ienākumi nesedz izdevumus un liels saražotā piena daudzums te vairs nepalīdz. Lielā fermā ir neatliekamie maksājumi, kā algas strādniekiem, kredīti bankā, apgrozāmie līdzekļi,lopbarības pirkumi, lopu veselības pakalpojumi, sarežģītas tehnoloģijas, u. c., kurus nevar atlikt un tas lielu saimniecību tikai dzen bankrotā. Mazajam ražotājam (ģimenes fermai) tas viss ir krietni vienkāršāk, jo nav šo daudzo obligāto saistību, tāpēc viņš ir daudz elastīgāks tirgus cenu svārstību gadījumā. Pierādījums teiktajam ir Eiropas valstu prakse – ģimenes ferma tur ir piena ražošanas pamats, tie ir 30-50 govju ganāmpulki, kā Austrijā vai 80-100 govis, kā Dānijā. Bet mēs joprojām nekādi netiekam vaļā no šiem kolhozu tipa stereotipiem ražošanā.

    • Man uzdeva jautājumu – es atbildēju, kaut kādi iebildumi par cenu veidošanos ir?

      Manā uztverē arī 80-100 govis ir liela ferma, vismaz Latvijā noteikti. Jo lielāka saimniecība, jo veselīgāks finansiālais stāvoklis, papētiet kaut vai SUDAT datus, pirms izceļaties ar savu “gudrību”.

  4. Un no kā atkarīgas piena cenas? No pārstrādātāju patvaļas subjektīvi noteikt, cik zemniekam atmest!
    Jo pienu biržā nepārdosi un gadu neglabāsi, kā tas graudu tirgū iespējams. Tā tikai var spriedelēt
    deputāts-antiņš.

    • Vispār jau sausais piens ir gan biržas prece, kas, kā iespējams nojaust, stipri korelē ar svaigā piena iepirkumu cenām. Piena cenas šodien ir nokritušas visā pasaulē – bankrotē piena saimniecības gan Somijā, gan Jaunzēlandē. Ironiski, taču zemniekiem vismazāk “atmeta” viņu pašu būvētais Latvijas Piens, kurš turklāt vēl pāris miljonus Trikātai parādā palika. Neredzu iemeslu celt milzīgu paniku, kad Latvijas pašnodrošinājums ar pienu un piena produktiem ir tuvu 140% (sk. lauksaimniecības gada ziņojumu 2015), tie 40% kas ir eksports uz Krieviju vairs neatgriezīsies, līdz ar to notiks normāls biznesa process – vājākās saimniecības nomirs, daļa pārorientēsies uz ekstensīvu gaļas liellopu audzēšanu. Lielākās un spēcīgākās fermas izdzīvos un pēc tirgus normalizācijas spēs labi nopelnīt.

  5. Cimermanis pārāk daudz fantazē, piemēram, par to pašu Latrapu. Ruža intervijās ir stāstījis par Latraps dibināšanas priekšvēsturi un “sliktie” graudu pārstrādātāji nekad nevienā intervijā nav minēti. Un graudu iepirkumu cenas ir atkarīgas no biržas cenām – neatkarīgi no pircēja, vai tas būtu Dobeles dzirnavnieks, Elagro Trade vai kāds cits.

    • deputātam būtu pienākums runāt ar cilvēkiem, nevis “atgremot” intervijas. Rakstā minētais graudkopībā aprakstīts precīzi. Ar 10 tonnām biržā nesēdēsi!

      • 10 tonnas nav pat viena kravas mašīna, normāla raža no 2 hektāriem – smieklīgs apjoms ar kuru tiešām neviens uzpircējs neķēpāsies. Vispār forša argumentācija, piesieties pie segvārda un neko par faktu nepateikt. Krievijas troļļu stils, laikam kaut kāda url@.

  6. Mums visiem ir zināma Austrijas un Vācijas lauku politika, kas nodrošina līdzsvarotu lauku attīstību un
    augstu dzīves līmeni lauku ražotājiem. Tad kāpēc mūsu politiķi (vispirms jau Straujuma un Dūklavs) šo PIEREDZI IGNORĒ un cenšas izgudrot velosipēdu no jauna ? Veiksmīga lauku politika ir arī Polijai. Kāpēc par ministru nevar būt tas pats Cimermanis, kas daudz vairāk pārzina un ir orientēts uz šo Eiropas lauku politikas modeli? Bet mēs ietiepīgi turpinām vakardienu, atbalstām ZZS partijas intrigas un par ministriem un vadītājiem liekam vecos, padomju laika kadrus, kas turpina saimniekot un domāt vienīgi sociālistiskās lielsaimniecības kategorijās. Un tā rezultātā lauki paliek tukši no cilvēkiem, bet pati lauku ražošana stagnē un attīstība nenotiek. ES naudas lielākā daļa faktiski tiek tērēta nevis kopējai lauku attīstībai, bet šauram lielsaimnieku slānim. Tomēr jebkādas attīstības galvenais virzītājs ir cilvēks un vadītājs (ministrs), kas spēj radoši risināt problēmas un ietekmēt apstākļus nozarē, bet lauku politikā mums tādu joprojām nav.

  7. Kāpēc nevar būt vienāda piena cena Latvijā, es arī gribu savām gotiņān iedot mikroelementus, rapsi vai kaut ko citu , bet nevaru atļauties par zemo piena cenu. Kāpēc nešķiro lielos un mazos pie elektrības maksājuma vai degvielas cenas, tur mēs visi esam vienādi.

  8. Mazajām saimniecībām piena cena tika samazināta par 9 centiem, lielajām saimniecībām par 2 vai 3 centi, bet atbalstu saņem vienādu .Kāpēc nevar aprēķināt uz samazinātajiem centiem, lai arī mēs mazie justu atbalstu.

  9. Patiesi un godīgi vārdi. Paldies Cimermanim par atklātību un drosmi. Daudzi šodien baidās izteikt savas domas, slēpjas aiz regulām, likumiem, noteikumiem…, bet cilvēks un tautas liktenis paliek aiz tā visa aizmirstībā. Vispār drūmas pārdomas pēc izlasītā, jo nākotne raugās ar bezcerību.
    Žēl mazo lauksaimnieku ar 2-5 govīm, jo par viņiem, tiešām, nedomā. Nav viņiem sava lobija. Tagad pat, piem., pieņēma noteikumus, ka izmaksās piensaimniekiem tos kaut kādus 7 miljonus eiro, bet turpat arī noteica, ka tikai tiem, kas nodevuši pienu bez pārtraukuma – bet pavasarī govis dzemdē teļus un loģiski, ka tam saimniekam, kam dažas govis, kādu mēnesi vai divus piens netika nodots. Tātad viņam nemaksās, lai arī zaudējumi Krievijas embargo dēļ radušies. Nekas, tiks vairāk naudas lielajiem zemniekiem, jo viņiem nabadziņiem kā vienmēr pietrūkst…

    • 1-5 govis ir hobijs, nevis saimniekošana.

      • Dod, Dievs, katram deputātam tādu hobiju! Laukos nav darbavietu, lielākā daļa darbspējas vecuma cilvēku iztiek jeb izdzīvo no tā, ko izaudzē dārzā un izslauc no govīm. Un te kāds nekauņa, kas uzdzīvo no nodokļu maksātāju naudas, atļaujas to nosaukt par hobiju. Kā lai cilvēks ne no kā uzsāk apsaimniekot 100 ha un uzceļ kūti, iegādājas ap 50 govīm? Vai šis deputāts aptver, cik tūkstošu vai miljonu tam nepieciešams, ja lauku cilvēks reti kad savā dzīvē redzējis pat 100 eiro banknoti??? Te drīzāk jāsaka, ka deputātu būšana ir hobijs, jo darba rezultātu tauta nez ko neredz, ja nu vienīgi labi pārtikušus, paēdušus un iedomīgus deputātus, bet lauku dzīve ir nemitīgs un grūts darbs!.

        • Lai brauc uz Rīgu strādāt, ja pie govs pakaļas nav spējīgi pat 100 eiro nopelnīt. Kāpēc grūtdieņi laukos ir iedomājušies, ka visi viņiem kaut ko parādā? Latvijā ir tūkstošiem labu un pelnošu saimniecību, kuras mūs nodrošina ar pārtiku un vēl eksportam paliek pāri, bet fonu vienmēr piesārņo klauni ar 0,5 ha zemes un divām govīm.

  10. Cimermaņa teiktajā ir daudz patiesības: nav līdzvērtīgas valdības attieksmes pret lielajiem un mazajiem
    piena ražotājiem. Lielie ražotāji caur ZSA lobē ierēdņus ZM un valdībā, tāpēc nosmeļ ES naudas krējumu. Gan subsīdijās, gan ES naudas fondu apguvē, uzdodot sevi par īstajiem ražotājiem, bet pārējos ņirdzīgi nodēvējot par hobijražotājiem. Tas tāpēc, ka pie lauku politikas stūres joprojām ir cilvēki ar kolhozu tipa ražošanas domāšanu un kamēr viņus nenomainīs, nekas laukos nemainīsies. Visā Eiropā ir lielas un mazas saimniecības, tikai izpratne “liels un mazs” pie mums ir atšķirīga. Ja ES liela skaitās 50 -200 ha saimniecība, tad pie mums 500 -2000 ha saimniecība. Dalīšana lielajos-ražojošos un mazajos-neražojošos sākās ar Miglava, Slaktera, Kalvīša un ZSA vadītāja Brusa laikiem, lai lielie varētu pārdalīt savā labā ES naudu. Un tas turpinās arī šodien, jo kas tad šodien nosaka toni lauku politikā – tie ir: bijušais kompartijas sekretārs Brigmanis un bijušais kolhoza priekšsēdis Dūklavs. Un viņi nav spējīgi saprast vienu lietu, proti, visur pirmajā vietā liekot tikai RAŽOŠANU(kā to darīja padomju laikos), nevis CILVĒKU laukos( kā to dara citur Eiropā). Laiki gan jauni, bet domāšana tā pati vecā.

  11. Taisniba,ka tukša vieta,jābrinas,kāpēc viņu tajā amatā vēl tura.Prasiviņam ko gribi viņš nekā nezin.

  12. …..”Uzklausot zemniekus, konsultējam valdību, – smej pretī Mārtiņš. – Savā ziņā esam lielākais zemnieku interešu pārstāvis.”….

    Savādi – šitik gudrs valdības konsultants un zemnieku pārstāvis, tik kautkā darba rezultātus neredz! ko labu pats paveicis?

  13. par kaimiņu būšanu Atbildēt

    Tagad jau kaimiņš kaimiņam nevar neko ne art, ne sienu vākt, ne ko citu līdzēt. Tūlīt VID vai valsts darba inspekcija klāt un maksā sodus…

  14. TRIKĀTA maksā 0.18 centus par litru.Es domāju,ka tur palikuši tikai patrioti.LATVIJAS PIENS ja samaksātu naudu par nodoto pienu,tad visiem kooperatīva biedriem būtu samaksāts par pienu.LATVIJAS PIENA rūpnīcas celšana bija lielākā kļūda kooperatīvam TRIKĀTA.

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+