Pienācis laiks pētīt propagandu 0
Latvijā jūtamais nācijas identitātes deficīts ir gan vācu nacistiskās, gan padomju komunistiskās propagandas ietekmē pavadītā laika nopelns – tika spriests LU Vēstures un filozofijas fakultātē rīkotajā diskusijā.
Diskusija bija sarīkota kā vēstures doktora Kaspara Zeļļa grāmatas “Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941–1945)” atvēršanas svinību daļa. Lai arī grāmata veltīta vācu okupācijas laika propagandai un tās sekām, tomēr kā darba autors, tā citi klātesošie piekrita, ka pienācis laiks tāpat pētīt padomju propagandas mehānismus un ietekmi – kā ar tās palīdzību kontrolēta sabiedrība, uzspiests pasaules skatījums un ideoloģija. Mūsdienās cilvēki gan joprojām vairoties par to atklāti runāt, jo vēl ir dzīvi šīs propagandas pārstāvji.
“Ja runā par Otro pasaules karu, tad Latvijas sabiedrība dažos gados piedzīvoja divu režīmu okupācijas un tai nācās uztvert un akumulēt sevī dažādas totalitāro režīmu propagandas. Tās daļēji pārklājās, daļēji savstarpēji konfliktēja, tādējādi daļēji veidojot arī mūsdienu sabiedrības izpratni. Latvijas gadījumā kopējais konteksts vienmēr jāpatur prātā,” uzsvēra vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Kopumā tika atzīts, ka nacistisko propagandistu darba panākumi Latvijā bijuši ierobežoti un ticība viņu stāstītajam mazinājusies ar katru mēnesi.
Kā norādīja profesors Ilgvars Butulis, dažs nacistiskās propagandas atribūts jaunās paaudzes cilvēkos varbūt dzīvo kā folklora, kā nostāsti, kas zaudējuši jebkādu sakaru ar sākotnējo jēgu. Arī žurnāli “Laikmets” un avīze “Tēvija” ir “mūsu vēsture, no kuras mēs izvairīties nevaram”.
LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns profesors Juris Rozenvalds aizrādīja, ka vārds “propaganda” vēsturiskā skatījumā ne vienmēr nozīmē ko sliktu un melīgu, jo tā var pasniegt arī patiesu informāciju: “Arī plakātus, kas aicina tīrīt zobus, var uzskatīt par propagandu.” Latviešu ausīs šim vārdam ir izteikti negatīva pieskaņa, bet faktiski propaganda ir neatņemams jebkuras sabiedrības dzīves elements. Tā pastāv arī demokrātiskās sabiedrībās, taču tad atšķirībā no totalitārā režīma propagandas tai ir iespējams iebilst. “Uz propagandas pusi mēs slīdam arī pašreizējā sabiedriskajā dzīvē katru reizi, kad politiskā elite vēlas panākt rezultātu, neapgrūtinot sevi ar demokrātijā pieņemto racionālu, brīvu diskusiju ar sabiedrību,” sacīja Rozenvalds.
Klātesošie veltīja Kaspara Zeļļa darbam ļoti atzinīgus vārdus. “Tēma ir ļoti sarežģīta, bet grāmata problēmas nevulgarizē, nevienkāršo un nepadara ainu triviāli vienkāršu. Grāmata palīdz mums saprast, kādēļ laiks no 1939. līdz 1949. gadam bija latviešiem tik traumējošs,” tā asociētais profesors Ojārs Skudra.
