Viedokļi
Komentāri

Atis Klimovičs: Pienācis skaidras valodas laiks 16


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto- Ieva Lūka/LETA

Lai kā nesenās nesteidzīgās Baltijas vizītes laikā Vācijas prezidents Valters Šteinmeiers uzsvēra viņa valsts sevišķo uzmanību drošībai Eiropā, notikumi Ukrainā neļauj ticēt bijušajam vācu ārlietu ministram. Ar viņa teikto nesakrīt gandrīz vai pilnīgais kritikas trūkums no Berlīnes par krievu militārajām aktivitātēm, kas beidzamajos gados jāuzskata par lielāko izaicinājumu mieram Eiropā. Diezin vai Ukrainas sarunās Rietumus līdz šim pārstāvējušais V. Šteinmeiers par panākumu uzskata Krievijas militāro spēku klātbūtnes desmitkārtīgu palielinājumu Donbasā beidzamo trīs gadu laikā. Arī par krievu militāristu vizināšanos Latvijas un pārējo Baltijas valstu robežu tuvumā no Berlīnes nav izskanējis sadzirdams nosodījums, ko nāktos izteikt valstij, kas sevi uzskata par ietekmīgāko Eiropā. Ar NATO reakciju nepietiek. Vācija un Eiropas Savienība kopumā nav izstrādājusi priekšlikumus, kā apturēt Maskavas agresivitāti. Lai saprastu, ka tas tā, atliek ieskatīties ziņu lentēs no Ukrainas par kārtējām apšaudēm un upuriem. Pārspīlēts diplomātiskums jeb agresorvalsts pielabināšana nevar nest labu rezultātu kontaktos ar impērijas atjaunošanas plāna pārņemtu lielvalsti.

Par drošību kontinentā vispirms nāktos pateikties amerikāņiem – sākot ar visai kategoriskiem mudinājumiem eiropiešiem beidzot nopietni pievērsties aizsardzībai, kā arī ar reālo klātbūtni, šajā gadījumā Polijā un Baltijas valstīs. Tieši ASV karavīru vienības un tehnika beidzamajos gados visbiežāk bijusi redzama dažādās mācībās Latvijā, pilnveidojot sadarbību ar mūsu karavīriem. Tagad gan “pievilkusies” arī Vācija, kas izvietojusi bataljonu Lietuvā, un Šteinmeiers sola to paturēt uz visu apdraudējuma laiku. Tomēr vēl labā atmiņā ir esošā vācu ārlietu ministra vēstījums, ka neviens politiķis Vācijā neatbalsta aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 2% no IKP, turklāt tas pat neesot vēlams. Tiesa, pati uz ceturto kancleres termiņu ejošā Angela Merkele piekritusi sasniegt minētos tēriņus.

Neatkarīgas Ukrainas, Vācijas un Eiropas kopējā kontekstā derīgi pieminēt 24. augustu, kad Kijevā valsts neatkarības dienai veltītajā armijas parādē pa Hreščatiku kopā ar ukraiņu karavīriem soļoja poļu, lietuviešu, gruzīnu, latviešu, igauņu, moldāvu, britu un arī kanādiešu karavīri. Tur iederētos arī vācu karavīru un paša Šteinmeiera klātbūtne. Tādēļ, ka pienācis skaidras valodas laiks, kad jāsauc draugi un sabiedrotie vārdā, nostājoties ar viņiem pret agresoru. Svinībās Kijevā Ukrainas prezidents Petro Porošenko runāja vienkārši: “Mums ir viens ceļš: plats eiroatlantiskais autobānis, kas ved uz dalību Eiropas Savienībā un NATO.”

Atšķirībā no drošības sfēras, kur vāciešiem daudz darāmā (pretendējot uz noteicošo lomu Eiropā), Vācijas prezidenta Baltijas valstīm veltītais politiskais vēstījums Molotova–Ribentropa noziedzīgā pakta parakstīšanas gadadienā vērtējams atzinīgi, jo apliecinājis tā nosodījumu pēckara Eiropā, rādot Krievijai, ka Berlīnē negatavojas piemēroties Kremļa pozīcijai. Redzams, ka runāt par vēsturi ir vieglāk kā par šodienas aktualitāti – amerikāņu noteiktajām sankcijām, kas skar nopietnu vācu biznesu. Šteinmeiera ne pārāk tiešā valoda par šo tēmu apstiprina, cik daudz nopietnu jautājumu jāatrisina pašai Berlīnei. Jāpārdomā, cik ilgi Rietumos var atļauties nedomāt par demokrātijas vērtībām, lobējot autoritāro režīmu standartus. Te nu nav nekādu šaubu, ka Baltijas izdzīvošanas intereses ir pilnīgi pretējas arī turpmākai acu pievēršanai uz Krievijas izdarībām apmaiņā pret šīs valsts piedāvāto peļņu.

LA.lv