Pieņemu dzīvi, kāda tā ir. Saruna ar Latvijas televīzijas ziņu diktori Lauru Vondu 0
Latvijas televīzijas ziņu raidījuma “Panorāma” pievilcīgā diktore Laura Vonda tikko atgriezusies studijā pēc vasaras atvaļinājuma, kurā jau paspējusi noilgoties pēc darba un kolēģiem. Laurai patīk strādāt žurnālistikā, iepazīstināt skatītājus ar jaunākajām ziņām, kaut bērnības sapnis bijis pavisam cits – kriminālistika. Viņa neizslēdz, ka kādreiz pie tās vēl atgriezīsies.
Tavs tētis agrāk strādāja iekšlietu sistēmā. Vai interese par žurnālistiku nāk no ģimenes?
Tieši tā. Bērnībā vienmēr sapņoju, ka būšu policiste. Vēl ļoti labi atceros tās ceturtdienas, kad televīzijā rādīja seriālu “Džesika Flečere”. Abi ar brāli bijām mazi skolēni, to aizrautīgi skatījāmies, bet tētis teica – jāiet gulēt, lai rīt no rīta varētu piecelties uz skolu. Tad es raudāju un sacīju, kā gan varēšu strādāt par izmeklētāju, ja neredzēšu, kā noziegumus atklāj Džesika Flečere. Biju pilnīgi pārliecināta, ka strādāšu policijā un tas man palīdzēs darbā. Vidusskolas laikā paskatījos uz šo darbu no citas puses. Dzirdēju runas par to, cik policisti ir slikti un negodīgi, un īsti nesapratu, kā tas varbūt, jo mans tētis taču ir labs. Sāku domāt, kā to mainīt, un izlēmu mācīties komunikāciju. Gribēju kļūt par Ievu Zvīdri, proti, policijas preses sekretāri. Vēlāk gan dzīve iegrozījās citādi un nonācu televīzijā. Pēc pāris reportiera darbā pavadītiem mēnešiem Sandra Zviedre pateica – būsi diktore. Vēl joprojām nezinu, kādēļ izvēlējās tieši mani. Arī vīrs teica – tev tieši tāda seja, lai lasītu ziņas. Es par to, protams, brīnījos.
Vai sākumā žurnālistikas studijas neradīja vilšanos? Izmeklētāja garam nebija garlaicīgi?
Nē. Es apzinājos, ka tā būs akadēmiska izglītība, nevis praktisku nodarbību virkne. Taču katram studentam pienāk brīdis, kad uzmācas šaubas, vai tas, ko mācies, patiešām noderēs. Un viņš tās vai nu pārvar, vai nepārvar. Arī es nepabeidzu augstskolu ar pirmo rāvienu. Bija garš pārtraukums, tad piedzima meita un, auklējot bērnu, radās brīvāks brīdis pabeigt iesākto.
Kuri studiju laikā tev bija visinteresantākie priekšmeti?
Viens no interesantākajiem priekšmetiem man likās antropoloģija. Varbūt tāpēc, ka bija samērā jauns un aizraujošs, par to līdz šim man nebija tikpat kā nekādu zināšanu.
Skatītāji neredz to, kas notiek tiešraides aizkulisēs…
Un labi, ka tā.
…bet dažkārt pēc sižeta vai reklāmas pieteikšanas ēterā redzam, ka ar ziņu kolēģiem pārmijat dažus vārdus. Ko viņiem sakāt?
Tas sakāmais jau nav iestudēts. Operatori nezina, kurš būs mūsu pēdējais vārds, tādēļ mikrofoni intuitīvi tiek atslēgti, bet bilde vēl pāris sekundes “iet gaisā”. Tad vai nu pabeidzam sarunu, vai vienkārši pasmejamies.
Kolēģa Jāņa Gestes sasmiešanās ēterā jau kļuvusi par hrestomātisku atgadījumu. Tev tā nav gadījies?
Jānim paveicās, ka tās bija raidījuma beigas, un galu galā viņš izmocīja “uz redzēšanos”. Arī man reiz sanāca smiekli, taču raidījuma vidū. Turklāt aizkadra cilvēki piebalsoja, un bija ļoti grūti turpināt runāt, jo visapkārt smējās. Ļaunākais bija tas, ka pēc tam raidījumā sekoja nopietns sižets par adopcijas tēmu – pāris vārdi, spurdziens, un tas izskatījās ļoti muļķīgi, jo skatītāji jau nezināja, kas studijā notiek. Tā gadās visiem, bet ar laiku iemanāmies ar šādām situācijām vieglāk tikt galā.
Kolēģi arī paprovocē?
Protams, tas pieder pie ētera dzīves. Reizēm viņi turpina smieties un atslēdz sakarus, bet tas nepalīdz. Ja austiņās iestājas klusums, tas ne par ko labu neliecina, un vienalga gribas smieties, jo viņi ir redzami aiz stiklotās sienas. Taču līdzīgi ir arī ar skumjiem notikumiem, kas tāpat var izsist no līdzsvara. Jebkuras emocijas traucē koncentrēties. Ja ir tādi sižeti, piemēram, par ievainotiem bēgļu bērniem, cenšos tos iepriekš noskatīties, lai ēterā emocijas jau būtu rimušas, jo pirmais saviļņojums vienmēr ir lielāks. Uzskatu, ka profesionāli jāprot sabalansēt personīgās izjūtas ar pasniegšanas veidu. Lai pasniegtu ziņu līdzjūtīgi, bez asarām.
Vai piekrīti viedoklim, ka televīzijas diktors ir pakāpiens augstāk pa karjeras kāpnēm?
Nepiekrītu. Žurnālists un diktors – tie ir divi dažādi darbi. Es neuzskatu, ka diktora darbs būtu turpinājums reportiera darbam un vērtējams augstāk.
Vai tev nepietrūkst žurnālista ikdienas?
Man pietrūkst tikšanos ar dažādiem cilvēkiem – vienalga, priecīgas, skumjas vai ikdienišķas. Vienmēr ir interesanti parunāties ar cilvēkiem, bet diktora darbā tas izpaliek.
Kā paiet tava diena?
Savā darba nedēļā mājās esmu vēlu, arī sestdienās un svētdienās. Atkarībā no nakts ziņu laika – ap pusnakti vai pusstundu pēc tās. Tas ietekmē arī nākamo rītu. Ja meita nav jāved uz bērnudārzu, varu izgulēties, bet parasti nākas celties jau septiņos. Protams, darbā man nav jābūt no rīta – varu ierasties pusdienlaikā. Līdz ar to rīts ir pabrīvs, kurā varu palasīt grāmatas vai nokārtot kādas darīšanas. Apskatu arī jaunākās ziņas un ko raksta sociālajos tīklos. Otrā ziņu skatīšanās tūre notiek jau darbā. Tai seko sapucēšanās, pašreklāmas ierakstīšana par šī vakara ziņām un sīkie darbiņi – slīdošās rindas rakstīšana, ienākošo tekstu pielabošana un pielāgošana ērtai lasīšanai. Un tad jau klāt tiešais ēters – dienas ziņas, “Panorāma” un vakara ziņas.
Tiešajā ēterā diktoriem ir labi jāizskatās. Jūs taču nevelkat mugurā to, kas pagadās personīgajā garderobē?
Latvijas televīzijā ir stila nodaļa, kas nodarbojas ar apģērbu iepirkumiem. Bet nav tā, ka mums mugurā būtu jāvelk kas tāds, kas pavisam nepatiktu. Tiek rīkoti konkursi, kurā uzvarējušais apģērbu tirgotājs piedāvā izvēlēties tērpus no savas kolekcijas. Tad nu kopā ar televīzijas stilisti to arī darām, un tērpi tiek nopirkti. Tā mums veidojas sava garderobe, no kuras varu izvēlēties, ko katrā dienā vilkšu.
Nevar noliegt, tu esi jauna, skaista, šarmanta sieviete. Vai bieži saņem komplimentus no televīzijas skatītājiem?
Protams, man raksta vēstules. Ne vairs uz papīra, bet sociālajos tīklos. Man šķiet normāli, ka cilvēki raksta, izsaka savu viedokli – gan labu, gan sliktu, un ne tikai par izskatu. Ar to mūsu darbā ir jārēķinās.
Tavs dzīvesbiedrs Ivans Milovs ir operators un arī strādā Zaķusalā. Kā tiekat galā ar meitas audzināšanu, ja esat tik aizņemti?
Kā pati Helēna saka, mums ir slīdošais grafiks, jo ir mammas nedēļa un tēta nedēļa. Tajā nedēļā, kad es lasu ziņas, vīram ir normēts darba laiks apmēram līdz pieciem pēcpusdienā, lai viņš varētu meitu izņemt no bērnudārza. Par sapratni, plānojot darbus, jāpateicas televīzijas vadībai. Bet man ir forša ģimene – arī vecāki un brālis, kas labprāt iesaistās.
Operatoriem ir nemierīgs darbs, dažkārt jādodas uz karstajiem punktiem. Vai sirdī neiezogas bailes?
Latvijas televīzijas ziņu dienests pēdējā laikā ir stipri izaudzis. Ir daudz operatoru, kas strādā gan Briselē, Maskavā, Londonā, gan citviet pasaulē, kur kaut kas notiek. Tādēļ nav tā, ka par katru cenu kaut kur jābrauc. Es viņu mudinu, bet Ivans pats īpaši tālu nekur neraujas.
Kā pavadāt laiku, kad esat visa ģimene kopā?
Visvairāk laika pavadām pie maniem vecākiem. Viņiem ir vasarnīca netālu no Rīgas, kur pietiek vietas daudzām un dažādām aktivitātēm, un tur ir forši. Taču kopīgu brīvdienu mums ir maz – tikai trīs vai četras mēnesī.
Tev tuvojas Kristus vecums. Vai domā par ezotēriskām lietām un tici, ka šī vecuma sasniegšana var būt lūzuma brīdis cilvēka dzīvē?
Es par to daudz nedomāju. Neliekuļojot varu teikt, ka gadu skaits man nav svarīgs. Vismaz pagaidām. Par ezotēriskam lietām gan mēdzu interesēties – ticēt, apšaubīt, skaidrot un tad atkal aizmirst, kā tas gadās ikvienam.
Bet varbūt tomēr, ja nu pienāktu laiks jauniem izaicinājumiem, ko tu gribētu darīt ārpus televīzijas?
Es gribētu strādāt policijā. Nopietni! Par izmeklētāju. Bet varbūt tas paliks tikai sapnis, jo es pieņemu dzīvi tādu, kāda tā ir, un man patīk pašreizējais darbs.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez pamošanās.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ģimeniska, aizrautīga, atbildīga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Nepadošanās pēc pirmās neveiksmes.
Labākā izklaide?
Grāmatas.
