Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. februāris, 2015
Drukāt

“Piepeši dungot sāka viss ciemats”: Toma Treiberga dzeja

Foto - Jānis IndānsFoto - Jānis Indāns

Toms Treibergs

Toms Treibergs (1985) dzimis Rīgā, mācījies Taurupē, beidzis LU Teoloģijas fakultāti. Strādājis par audzinātāju Marijas Montesori bērnu mājā. Strādā Latvijas Televīzijā par raidījuma “Kultūras ziņas” redaktoru un žurnālistu, ir etīžu teātra “Nerten” aktieris un režisors. Raksta kino un teātra kritiku. Pirmais krājums “Gaismas apstākļi” tika nominēts Literatūras gada balvai kā spilgtākā debija, drīzumā gaidāms otrais dzejas krājums “Drudzis”.

– Teoloģiju mēdz studēt gan tie, kuri tic Dievam, gan tie, kuri netic, gan arī tie, kas šaubās. Kāda bija jūsu motivācija?

T. Treibergs: – Kad iestājos Teoloģijas fakultātē, aktīvi darbojos Sarkandaugavas luterāņu draudzē. Runājot un klausoties cilvēkos, kuri ne tikai tic, bet arī māk par savu ticību pastāstīt un neuztiept to citiem, sapratu, ka man jāiedziļinās šajā ļoti smalkajā un sarežģītajā sfērā – ticībā. Tālākie atklājumi studiju gaitā bija gan mulsinoši, gan ļoti iedvesmojoši.

– Kas jums drīzāk ir dzeja – pašizziņas vai pašizpausmes veids, vai arī kas pavisam cits?

– Agrāk tā noteikti bija pašizpausme, protams, arī tagad zināms procents no tās vēl ir palicis. Taču vairs nerakstu ar domu: “Tā, nu, vēl kaut kas pienācis klāt tai kolekcijai, kuru pēc tam varētu publicēt.” Rakstīšana man kalpo kā “nezināmās pagātnes un zināmās nākotnes” spekulācija – ir ļoti interesanti pārkonstruēt sev piešķirto laiku, iet pret tā ierasto plūdumu un attīstību.

– Uz krājuma “Gaismas apstākļi” vāka ir ainava, intervijā esat teicis, ka bērnība Taurupē, dabas vidū, ietekmējusi jūsu pasaules uztveri. Kā tieši?

– Tādi domātāji kā Henrijs Deivids Toro jau 19. gadsimta beigās saprata dabas un pilsētas pretstata nozīmīgo lomu tajā, kā cilvēks izprot sevi un citus. Toro divus gadus nodzīvoja meža namiņā Masačūsetsas mežu ieskāvumā – varētu teikt, ka man tie bija divpadsmit gadi. Gan ne meža namiņā, protams, taču dzīvās dabas iekšējās pasaules sakārtotība un miers daudz ko ieguldīja manī kā cilvēkā un, jāuzdrošinās teikt, arī kā autorā.

Anda Baklāne, Latvijas Literatūras gada balvas eksperte: “Treiberga dzejoļos sastopama nostalģija, pieaugšanas skumjas, pilsētas dzejas sajūtas, ceļošana, vienkāršība, šodienas reālijas, dabas skati, laimīga un nelaimīga mīlestība, turpretī nekad nav pozēšanas, tīksmināšanās par ciešanām, pašmērķīgu tēlu un jebkāda veida pārgudrības.”

Sintija Kampāne, “Ubi Sunt”: “Specifiska, jaunākās paaudzes dzejniekiem un tajā skaitā arī T. Treibergam raksturīga šķiet sižetiskās līnijas kā poētiskās valodas vienības funkcionēšana “Gaismas ap­stākļos”, kas saturiski savienojas ar turpināšanās motīvu, kurā vēstījums aizved līdz notikuma būtībai.”

Inese Zandere, “Rīgas Laiks”: “Es atrodu viņa grāmatā svešādus nospiedumus no kaut kā pazīstama, “viņu” atmiņas vai domas par “mums”, kaut ko, kas nepārprotami attiecas uz “mani”, kas ļauj man pārvarēt Rilkes “definīciju”: pagājušais es ir svešs kā suns.”

“Kultūrzīmēm” T. Treibergs piedāvā iepriekš nepublicētas dzejas izlasi.

Kārtība

“Sapņu sala, sapņu sala,”

viņš ļēkšķēja jau pusstundu,

pēdīgi vecākā māsa piesteidzās

un uzkliedza viņam:

“Dzi, aizver žaunas,

jau plītskante plaisā

no tavām muļķībām,

pārtrauc reiz vārīties,

saprati!”

Tad, kad bija pavisam,

pavisam skaidrs, ka viņš

neapstāsies, viņu izstūma

dārzā, lai biedētu vārnas,

kuras kārtējo gadu

salasījušās ogu medībām.

Tad, kā par lāstu,

vecais vairs neklaigāja.

Glaudīja putnus, kuri klimta

pie viņa kā

pie Asīzes Franciska;

reizēm viņa valodā

ieklīda vārds “Marī”;

bet viņa jau zināja,

ar ko jārēķinās,

bija pienesusi viņam pie gultas

naktspodu un uz galdiņa

šķīvi ar žāvētām plūmēm.

Lai pēc iespējas mazāk

Būtu “jāiziet laukā”.

***

Piepeši dungot sāka viss ciemats –

ne tikai tā meitene, kuru

neviens neņēma par pilnu;

ne tikai tā meitene, kuru

ieraugot katrs sevi

cienošs pilsonis pārgāja

ceļa otrā pusē.

Dungoja viss ciemats –

saskaņas, protams, nekādas,

citam piedziedājums sākās

tai vietā, kurā kāds cits

uzņēma otro pantiņu;

vēl kāds nevarēja izšķirties

starp bungu partiju un ģitāras solo,

tādēļ skaidrības labad

centās atdarināt abus.

Dungoja viss ciemats –

suņi pie sevis pārlika,

vai šī būtu piemērotākā diena,

lai sajuktu prātā,

bērnu čalas nebija sadzirdamas

un arī viņu sūdzības ne,

viss ciemats zumēja kā

bišu strops un laime,

šķiet, pati personīgi ieradās

uz zemes brīnumskaistas

sievietes veidolā.

Viņas izbrīnītās acis apliecināja

sākotnēju neticību notiekošajam.

Tad tās kļuva vēl lielākas:

viņa taču pazina šo dziesmu.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+