×
Mobilā versija
Brīdinājums +15°C
Viktors, Nils
Otrdiena, 19. jūnijs, 2018
14. jūnijs, 2018
Drukāt

Piepildītie un nepiepildītie sapņi lugā “Augusta vaļi”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Valmieras teātra Apaļajā zālē 15. jūlijā šīs sezonas pēdējo pirmizrādi piedzīvos amerikāņu dramaturga un kinoscenārista Deivida Berija luga “Augusta vaļi” – traģikomisks stāsts teātra vecmeistara Feliksa Deiča režijā. Teātrim šī ir ļoti īpaša izrāde, jo jauniestudējumā satiekas vecmeistars F. Deičs ar teātra pieredzes bagātākajiem aktieriem: Ligitu Dēvicu un Leldi Kalēju galvenajās lomās, Agri Māsēnu, Aigaru Vilimu un viesaktrisi Māru Zemdegu no Nacionālā teātra.

Izrādes centrā ir divas māsas – Lībija un Sāra, kuras apmetušās savā vasaras mājā vientulīgas salas krastā pie Atlantijas okeāna. Taču šī vasara ir citāda. Varbūt mūža nogale nav tikai vecums, kas neizbēgami piemeklēs mūs visus, bet kāda vieta kā neizbēgama vientulība, kas ilgojas vēl pēdējo reizi ieraudzīt vaļus. Un varbūt abas māsas, gaidīdamas vaļus, kas vēsta par rudeni, spēs viena otru ieraudzīt no jauna. “Reti laba luga par cilvēkiem mūža otrā pusē. Katram ir bijusi atšķirīga dzīve, katrs ir ar savu pieredzi. Visiem dzīve ir bijusi pilna. Šajā diena viņi visi satiekas – sarunas, atmiņas un viņu savstarpējās attiecības. Par cilvēka dzīvi otrajā pusē un kā katrs šo brīdi uzņem. Viss notiek mūsu – māsu – mājās, bet arī pārējie ir klātesoši ar savu dzīvi,” stāsta Ligita Dēvica.

Kas ir šie vaļi? Ligita aizdomājas un teic: “Vaļi – katram sava fantāzija par tiem. Vaļi rudenī atnāk uz šo vietu, kur mēs dzīvojam. Liels ūdens, skaņas – elpu aizraujoši skati. Tas viss ir tik aizraujoši. Bet tie var būt arī lielie dzīves sapņi, kas ir piepildījušies, kas nav piepildījušies, kas tic, ka vēl būs, kas vairs netic. Daudzi slāņi. Katrs varēs sev ko atrast. Vaļi – asociācija ar sapņiem. Nepiepildītas ilgas. Kāds priecājas par to, ko redz, bet citam ir nolemtības sajūta – nav jēgas.”

Mārai Zemdegai tā ir atgriešanās Valmieras teātrī. “Es domāju, ka viņai ir interesanti atgriezties teātrī. Te bija viņas radošā dzīve. Ir ko atcerēties. Tās ir atmiņas. Viņas ceļš, laiks Valmierā,” teic L. Dēvica un no sirds priecājas, ka šis darbs ir daudzslāņains un katrs tur atradis ko sev.

Dzīves otrā puse – nāve? “Kā katrs to nāvi gaida – katram sava sajūtas. Luga nav tikai par vecumu. Tas ir kas dziļāks. Cilvēki nevēlas runāt par to skaļi, kas visiem atnāks. Arī šajos gados negrib. Baidās no tā laika, brīža. Mēs par to nestāstām tā nomācoši, nebaidām. Ar humoru par nopietno,” stāsta L. Dēvica un piebilst: “Visiem būs pēcgarša. Negrib par to nāvi runāt, lai nebaidās. Droši nāciet visi. Baidīšanas nebūs. No visa var bēgt un slēpties, bet no tās mēs neviens neaizbēgsim. Man pašai tas dot miera sajūtu. Lai nāk un skatās. Noteikti būs jādomā. Kādas būs beigas? Tas zināms režisoram. Šajā darbā ir arī režisora F. Deiča personīgas domas. Ļoti daudz līdzības. Viss ir labi saslēdzies. Vērtības ziņā liels darbs.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+