Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. janvāris, 2013
Drukāt

Piepildīts mirklis – nevajag vairāk

Foto - Stock.XCHINGFoto - Stock.XCHING

Pārkāpjot kādu robežu, bieži domājam par mainīšanos. Arī jaunā gadā ieejot: darīšu labāk un pareizāk. Ceru, būs vairāk naudas, draugu un gandarījuma, vairāk laika. Vai tas ir svarīgākais – citādi, vairāk?

 

Man savulaik bija stāstīts, ka Vidzemes jūrmalā kāda sieviete grib novēlēt draudzei māju. Iegadījās, ka drīz lasīju lekciju Tūjā. Pēc tās mani ielūdza uz kaimiņsētu. Izrādījās – tā pati ēka, par kuru jau dzirdēts. Īpašnieces dēls divpadsmit gadus bija piekalts gultai. Puisis vēlējās, lai mājas tuvumā, pie pašas jūras, ierīkotu nelielu kapeliņu, kur krasta ļaudīm noturēt dievkalpojumus.

Tas mani dziļi uzrunāja. Kopā ar pazīstamu gleznotāju, kurš arī bija gatavs dzīvot laukos, sākām darboties, mēģinādami saimniecību kaut cik sastutēt. Tas apēda visu naudu, un maizei bieži vien santīmu vairs nebija.

Rudenī, ar dakšām ņemoties pa kartupeļu lauku, spriedām, ko darīt. Loģika teica, ka turpināt iesākto būtu neprāts. Bet iekšējā sajūta pretojās: jādara un jāpaļaujas.

Blakus laukam atradās mežiņš, ko no kartupelāja šķir traktora izdangāts grāvītis. Iegribējās turp aizskriet. Mirklis, lecot pāri slīkšņai, pēkšņi izstiepās – it kā pasaule būtu ieraudzīta rentgena attēlā. Un cauri smadzenēm izzibsnīja – depozīts.

Piezemējos ar nelielu klupienu. Acu priekšā mālos ieķepušas lapas. Bet pa vidu – šaura svītriņa malahīta krāsā. Vara divkapeika? Pacēlu un sāku tīrīt. No sūbējuma iznira uzraksts – Livonija. Parakājoties mālos dziļāk – vēl viena naudiņa, vēl, līdz kļuva redzams pods, pilns ar zviedru laika monētām.

Par atraduma atdošanu vēstures muzejā dabūju prēmiju. Mirklis, kurā acis sastapās ar zaļu stīdziņu, deva iespēju turpināt mājas atjaunošanu. Kamēr vien puisis bija dzīvs, kapelā notika dievkalpojumi.

 

Šis nav stāsts par naudu vai vairāk naudas. Tās ir pārdomas par laiku.

Jau senajiem grieķiem laika jēdziens bija ļoti svarīgs. Viņu filozofi norādīja, ka ir divu veidu laiks – hronos un kairos.

Paiet gads – mēnesi pa mēnesim tiek aizskaitīts. Nedēļu pa nedēļai. Pa dienai, stundai, minūtei… Pa mirklim vien viss mūžs. Lai kā censtos, mirkli nekādi nav iespējams satvert un noturēt. Jebkurš impulss, kamēr no jutekļiem nonāk līdz apziņai, jau ir pagātne. Tagadne ir ilūzija, sajūtam tikai pagātni. Tas ir hronos – nepielūdzamais un neatgriezeniski gaistošais laiks.

 

Tomēr dažreiz mostas cits redzējums, kurā nav pagātnes un nākotnes, bet viss ir tagad. Mirklis kā zibens uzplaiksnījums – kāda doma vai ideja spēji iebrāžas dzīvē ar kaut ko ļoti paliekošu. Un kļūst iespējams citāds laika plūdums – tāds, kas nav saistīts ne ar domāšanu, ne runāšanu, ne atmiņām. Kairos – Dieva piepildītais laiks, jo Dievs pats ir bezgalīga tagadne: es esmu tas, kas esmu.

Ja mūsu iecerēm un Dieva plāniem virziens sakrīt, tie kādā brīdī satiekas. Tad mūsu hronos top par kairos. Un viss kļūst iespējams.

 

Krimuldas baznīcai līdzās atrodas pilskalns. Baudot skatu uz nokalni, allaž priecājos: te iederētos skatuvīte garīgu pasākumu rīkošanai. Izrādās – tieši tāpat jutis vēl kāds. Sakārtoja nogāzīti, lai tur nosvinētu savas kāzas. Izsprieda: vajadzīga arī estrādīte. Šovasar tāda tapa.

Arī rotonda atnāca tikai kā vīzija par gadiem, kad draudzē kalpoja mācītājs Ulmans, vēlāk – Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns. Vietu radošajam darbam un apcerēm viņš izvēlējies kalnā. Spēkpilna vietā. Un pēkšņi kādā no Vācijas saņemtā dāvinājumā – gleznas reprodukcija, kur redzama šī māja. Ar kolonnām. Zibsnis: kalna galā rotonda! Datorgrafiķi to ielika ainavā. Neviens, kura piekrišana bija vajadzīga, vajadzīgās atļaujas neliedza. Vienīgi līdzekļu nebija. Taču tas pats vīrs, kurš atjaunoja estrādi, paziņoja: te iederas arī rotonda.

Skaista tā izdevusies. No labākā, kas pieejams –
Latvijas cēlkokiem oša un ozola. No siržu dedzības apmirdzētiem mirkļiem.

 

Diezgan bieži biju domājis par labirintu pie Šartras katedrāles Francijā. Sprediķis dabā, pārliecinošs modelis cilvēka gājumam pie Dieva. Kādēļ vienā brīdī gozējamies saulītē, bet nākamajā varam būt pašā maliņā? Tas nav vienkārši – ieraudzīt, ka tas ir viens un tas pats ceļš, pa kuru iespējams aizkļūt līdz Centram.

Te vasaras sākumā atbrauc divas lietišķas dāmas. Vajagot vietu, kur noturēt esperanto kongresu. Vienu dienu arī pastrādāšot un centīšoties kādu mūsu projektu atbalstīt finansiāli. Tajā brīdī bija skaidrs: labirints!

Valodnieki aizbrauca, nodomu nepiepildījuši, toties darbu sāka bruģa meistars. Vienīgi – kur dabūt 2000 latu, lai labirinta veidošanu turpinātu? Un pēkšņi ziņa no esperantistiem: mums brīnumainā kārtā nauda radusies – gribam pildīt savu solījumu.

 

Bērnībā dzīvoju Zasā, netālu no senas hercogistes laiku baznīcas, kura vienmēr bija ciet. Iztēlē skatīju, kā uz turieni plūst ļaužu straumes.

Ierodoties Krimuldā, šo vīziju nācās tikai atpazīt. Izjust gandarījumu, ka man dota iespēja darboties vidē, kurā cilvēki var justies piederīgi un laimīgi. Jau desmit gadus darbojas draudzes kafejnīca – tajā visu laiku dabūjama tēja, kafija, cepumiņi. Vari atnākt, pasēdēt, lai atpūstos un padomātu. Katrs tiek gaidīts un viņam uzticas. Dievnams allaž ir vaļā. Vienmēr kāds parūpējas, lai pie altāra degtu svecītes un gaisma neizdzistu visu dienu.

Tas ir kairos laiks.

Bet tikai saviem spēkiem, ar savu gudrību vien to atsaukt un sajust nevar. Tas atnāk pats, ja vien paliec uzticīgs savam aicinājumam. Visbiežāk brīžos, kad liekas: cerību vairs nav.

 

Ik diena nāk ar visdažādākajiem notikumiem. Bet svarīgāka par tiem ir brīnišķīgā sajūta, ko iespējams piedzīvot katru rītu – atskārsmi, ka Viņa žēlastība ir nebeidzama, un tā ikbrīd ir jauna.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+