Kultūra
Kultūrpolitika

Pieprasījuma pavadā jeb Vai nācijai vajag kultūras periodiku? 16

Gata Šļūkas zīmējums, Timura Subhankulova foto

Kā neizjaukt pieradumu
“Mani jūsu avīze ļoti iepriecina. To gaidu kā svētkus katru otrdienu. “Kultūrzīmju” numuri man sakrāti kā notikumu liecinieki, sākot jau ar pašu pirmo numuru,” “KZ” raksta lasītāja Maija Vilka Gulbenes novadā. Viņa ir viena no 
61 000 lasītāju, kas vidēji izlasa vienu “KZ” numuru, kā arī viena no vidēji 128 000, kas kopā ar “Latvijas Avīzi” izlasa katrus pēdējos sešus numurus. Arī šogad “KZ” var abonēt gan kopā ar “Latvijas Avīzi”, gan atsevišķi, kā arī nopirkt – gan kopā ar “LA”, gan atsevišķi.

Līdzās “Kultūras Dienai un Izklaidei” un vietnei “Satori” “KZ” ir viens no trim Kultūras ministrijas (KM) finansētajiem kultūras medijiem. Protams, tas nenozīmē, ka šai situācijai vajadzētu būt statiskai – jau šobrīd redzams, ka netrūkst jaunu, talantīgu iniciatīvu, kurām tāpat, ņemot vērā ierobežoto mediju tirgu Latvijā, pastāvēšanai būtu nepieciešams valsts atbalsts.

Kā kontekstā ar nesen pieņemtajām Mediju politikas pamatnostādnēm KM saredz šā mediju sektora nākotni? Lai par to diskutētu, “KZ” redakcijā satikās KM Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas vecākā referente LĪGA BUŠEVICA, KM valsts sekretāra vietnieks starptautisko lietu, integrācijas un mediju jautājumos ULDIS LIELPĒTERS, Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētāja SIGITA KUŠNERE, “KDi” redaktori UNDĪNE ADAMAITE un JEGORS JEROHOMOVIČS, portāla “Satori” galvenais redaktors ILMĀRS ŠLĀPINS, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore ILVA SKULTE, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs HARALDS MATULIS un Latvijas Bibliotēku biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks ULDIS ZARIŅŠ. Diskusiju vadīja “KZ” redaktore Anita Bormane.

– Kā Kultūras ministrija šobrīd vērtē situāciju tās atbalstīto kultūras mediju laukā, un kādu stratēģiju tuvākajos gados tā paredz to nākotnes attīstībai?

Līga Buševica: – Kultūras ministrija atbalstu iknedēļas drukātajiem un interneta kultūras medijiem sāka sniegt 2012. gadā – tā bija situācija, kad savu darbību bija pārtraucis “Kultūras Forums” un nebija neviena izdevuma, kas kvalitatīvi spētu sniegt plašai auditorijai informāciju par kultūras norisēm. Mūsu uzstādījums bija, ka, saņemot šo atbalstu, ir uzdevums sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju un palielināt medijos esošās ar kultūras norisēm saistītās informācijas kvalitāti. Manuprāt, šo gadu laikā ir izdevies izkristalizēties trim spēcīgiem medijiem, kas šo darbu var veikt pienācīgā kvalitātē, un iznākums ir vērtējams ļoti pozitīvi. Visi šie trīs mediji sasniedz savu konkrēto auditoriju, un kopumā tiek aptverts ļoti nozīmīgs un daudzveidīgs Latvijas kultūras interesentu un profesionāļu loks.

– Kā ministrija pozicionē auditorijas sadalījumu starp šiem trim medijiem?

– “Latvijas Avīzes” pielikums “Kultūrzīmes” vairāk aizsniedz Latvijas reģionu cilvēkus ar vidējiem ienākumiem un arī vidējās un vecākās paaudzes cilvēkus. “KDi” kā savu auditoriju norāda 20 līdz 49 gadus vecus sabiedriski aktīvus cilvēkus ar labiem ienākumiem, kas dzīvo galvenokārt lielajās pilsētās un tiek definēti kā grupa, kas veido sabiedrisko domu. Savukārt “Satori” uzrāda gados samērā jaunu auditoriju – no 18 līdz 35 gadiem, kas pārsvarā ir Rīgas iedzīvotāji, studenti, kultūras jomas interesenti.

– Vai ir kāda auditorijas daļa, kas šobrīd nav nosegta nemaz?

– Pietrūkst bērniem un jauniešiem adresēta drukāta formāta kultūras medija, kas iznāk regulāri, – zinu, ka ir bijušas iniciatīvas tādu izveidot, bet izdevumu augsto izmaksu dēļ VKKF nav bijis iespēju to atbalstīt.

– Vai taisnība tiem, kas teic, ka no nākamā gada finansēšanas veids kultūras medijiem varētu samērā radikāli mainīties?

– Ir notikušas sarunas starp KM un VKKF, ka no 2018. gada kultūras mediju finansēšana tiks pilnībā nodota VKKF ar KM finansējumu un, iespējams, vēl papildu līdzekļiem.

– Runājot par kultūras mediju un auditorijas attiecībām, svarīgs aspekts ir pieraduma veidošana, kas ir iespējama, ja izdevums iznāk, kā līdz šim, nepārtrauktā triju gadu ciklā. Vai plānots to saglabāt?

Sigita Kušnere: – VKKF budžeta robežas ir iezīmētas tikai uz gadu, un jau šobrīd atbalsts tieši kultūras periodikai – vairāk nekā 440 000 eiro gadā – ir liela daļa no kopējā finansējuma, lai gan prasīts tiek teju divas reizes vairāk. Ieviest trīs gadu finansējuma ciklu būtu iespējams tikai tad, ja būtu pilnīgi skaidri zināms, kāds ir VKKF finansējums un tā pieaugums.

– Vai tomēr atgriešanās finansēšanā pie viena gada ietvara nav vērtējama kā liels regress?

– VKKF nevar veidot mērķprogrammu vairākiem gadiem, ja tai nav pilnīgi skaidrs finansējums. Jautājums ir arī par to, kas būs tas, ko KM varēs iedot, un vai kaut kas nāks klāt. Jāņem arī vērā, ka šobrīd VKKF ar savu finanšu apjomu nozaru pieprasījumu konkursos spēj apmierināt tikai par 27 līdz 30%. Ja šo proporciju attiecinām arī uz medijiem, tad iznāks, ka no trim medijiem atbalstu varēs saņemt viens.

L. Buševica: – Ir doma par atsevišķu mērķprogrammu VKKF, nemainot jau līdzšinējo mediju profilu. Pārējie kultūras nozaru izdevumi startēs, kā parasti, nozaru projektu konkursos.

S. Kušnere: – Katrā ziņā par to vēl būs diskusija VKKF padomē.

Galerijas nosaukums


Finansējums – no dažādiem avotiem
– Kā šobrīd izdzīvojat, jūs, kolēģi?

Jegors Jerohomovičs: – Mums, “KDi”, ir trīs finansējuma avoti – mūsu lasītāji, ģenerālmecenāts “ABLV Charitable Foundation”, ar ko pēdējos gados izveidojusies abpusēji izdevīga sadarbība, un KM. Ja finansējums būtu lielāks, mēs varētu piedāvāt plašāku saturu un biezāku – 32 lappušu – izdevumu, kā iepriekš.

Ilmārs Šlāpins: – “Satori” ir kādi desmit finansējuma avoti – tas gan sarežģī dzīvi, gan arī nedaudz atvieglo, jo ir iespēja ar tiem variēt. Tas, kas no tikko dzirdētā izklausās bīstami, – ka kopējais valsts finansējums varētu vēl vairāk samazināties, ja KM un VKKF uzskatīs par vienu avotu. Šobrīd, mūsu budžetu proporcionāli sadalot, no KM iegūstam aptuveni 10%, apmēram 30% no VKKF, ap 10% ziedojumu kampaņās no lasītājiem, vēl kādi 10% nāk no ziedotājiem, kā arī kaut kas tiek iegūts arī no atsevišķiem papildprojektiem. Saliekot kopā KM un VKKF finansējumu, iznāk, ka tas veidotu 40% – apmēram pusi no nepieciešamā.

Ilva Skulte: – Parādās problēma ar kritēriju precīzu definēšanu, jo, atbildot uz jautājumu – kā panākt, lai ilgākā laika posmā tiktu atbalstīti tie izdevumi, kuriem jau ir savas tradīcijas un sava auditorija, – tas būtu iestrādājams kritērijos kā viens no pamatpunktiem. Iespējams, līdzīgi būtu jāparedz arī jaunu izdevumu vai raidījumu ienākšana mediju tirgū.

Haralds Matulis: – Ceru, ka šāda jauna kārtība netiks ieviesta. Pirmkārt, ir skaidrs, ka VKKF šobrīd nespēj ieviest trīsgadu finansēšanas programmu kultūras medijiem. Otrkārt, ir liela atšķirība starp nozaru medijiem un pārnozaru kultūras izdevumiem. Treškārt, VKKF strādā eksperti, reaģējot uz nozaru vajadzībām, taču skaidrs, ka šo triju mediju pastāvēšana ir nevis situatīva izšķiršanās no gada uz gadu, bet gan ministrijas atbildība.

Uldis Lielpēters: – Mēs tiešām vēlamies koncentrēt valsts budžeta līdzekļus vienkopus. Filozofijas pamatā ir arī tas, ka valsts iedod vienu eiro un izdevums pārējos deviņus pieliek klāt. Man liekas konceptuāli ļoti būtiski, ka “KDi”, “Kultūrzīmes”un “Satori” strādā ar savām pamata mērķauditorijām, nogādājot tām kultūras vēstījumu un sasniedzot daudz plašāku auditoriju nekā specifiskās dziļo interesentu grupas, kas orientējas uz nozaru izdevumiem.

– Mēs esam pateicīgi VKKF par atbalstu mūsu literatūras pielikumam “KZ Grāmatplaukts”, tomēr skaidrs, ka regulārs ikmēneša drukāts izdevums literatūras nozarē šobrīd ir fundamentāli nepieciešams.

S. Kušnere: – Skatoties uz nozaru izdevumiem, katram no tiem ir apmēram tūkstoš eksemplāru, kas nonāk pie tiešā lasītāja. Protams, varam uzskatīt, ka tas viens eksemplārs, kas atrodas bibliotēkā, aptver milzīgu lasītāju skaitu, taču, būsim godīgi – tā nav. Un tad ir jautājums – drukātais medijs ir tradīcija, bet – cik eksemplāru ir jāizdod, lai tas nonāktu tirdzniecībā? Iegūstam milzu summas, kas jāiztērē, un ļoti nelielu daudzumu, ko var pārdot. Visiem šiem izdevumiem nežēlīga problēma ir arī lielais atlikums – tā sauktā plānotā makulatūra. Attiecībā uz literatūras izdevumu – VKKF pieteicās jauna komanda, kas būtu gatava tādu veidot, tomēr izmaksas ir tik lielas, ka to nekādi nevar pacelt literatūras nozare ar tās finansējumu – nepilniem 500 000 eiro gadā. Jautājuma otra puse – cik plaša mērķauditorija tiek sasniegta ar šābrīža ieguldījumiem?

Bibliotēkas piedāvā sēnalas?

– Braucot uz novadu bibliotēkām, kultūras periodiku nereti redzam noliktu kaut kur tālākajā plauktā…

– Ir runāts, ka preses kioskos nepārdotie kultūras izdevumi varētu nonākt bibliotēku apmaiņas fondā un pēc tam tiktu aizvesti uz bibliotēkām. Bet tas, protams, prasa darbu, laiku un naudu. Atsevišķiem izdevumiem jau tā notiek.

– Vai “KDi” zina, cik to abonē bibliotēkās?

Jegors Jerohomovičs: – Nē, mēs zinām tikai, cik liela ir mūsu kopējā auditorija – saskaņā ar TNS datiem “KDi” tā ir 56 000 un kopā ar “Dienu” – 119 000.

– 2014. gadā nu jau darbību izbeigušos “Latvju Tekstus” abonēja tikai 30 no 800 publiskajām bibliotēkām valstī, un nav pamata domāt, ka situācija varētu būt mainījusies uz labo pusi. Vai LBB ir zināms, cik bibliotēku vispār abonē kultūras periodiku?

Uldis Zariņš: – Šādu datu konkrēti par izdevumiem nav. Krājuma komplektēšanas politiku nosaka katra bibliotēka atsevišķi. Ikviena no tām kā pašvaldības finansēta institūcija skaita katru santīmu un meklē balansu starp piedāvājumu un pieprasījumu. Protams, būtu labi, ja kultūras periodika būtu katrā bibliotēkā, bet – kas to finansēs? Latvijā ir 800 publisko bibliotēku un, pieskaitot vēl klāt skolu bibliotēkas, – 2000. Šobrīd LNB izdala VKKF finansēto izdevumu – “Mūzikas Saules”, “Domuzīmes”, “Latvijas Architektūras” un “Studijas” – bezmaksas eksemplārus 32 reģionu galvenajām bibliotēkām.

U. Adamaite: – Šis ir kliedzošs fakts. Nezināju, ka aina patiesībā ir tik drūma. Kā tad mēs svinēsim Latvijas simtgadi, ja nevaram bibliotēkās nodrošināt vienu eksemplāru no lielākajiem nacionālās preses izdevumiem? Manuprāt, ir absurdi vieglprātīgi atteikties no šī mūsu senču sasnieguma un aizmirst, ka nemaz tik sen avīzes lasījām krievu un vācu valodā.

S. Kušnere: – Es, iespējams, pateikšu ļoti nepopulāru lietu – bet vai jums tiešām šķiet, ka bibliotekāri mēģina nedot kaut ko? Tieši otrādi, paskatoties kaut vai Rīgas Centrālās bibliotēkas katalogu, redzams, ka viņiem ir visas jaunās vērtīgās grāmatas. Taču – bibliotēka apkalpo mani kā klientu un iedod man to, ko es gribu. Tas, ka sabiedrības pieprasījums bieži atšķiras no tā, ko mēs gribētu, gan patiešām tā ir. Nevar teikt, ka visi grib lasīt tikai augstas raudzes literatūru un bibliotēkas tikai dod kādas sēnalas. Drīzāk ir otrādi.

I. Skulte: – Galvenais ir nepieņemt, ka to, ko auditorijai kādā brīdī nevajag, tai nevajadzēs arī rīt. Viss jau sākas ar to, ka skolā netiek radīts pieprasījums pēc oriģinālliteratūras.

U. Adamaite: – Tas ir ļoti svarīgi – ja mēs tik būtiski iesim pieprasījuma pavadā, nonāksim atpakaļ pie Garlība Merķeļa portretētā latvieša, jo latvieši vienmēr ir bijuši viegli ierosināmi uz māņticību un pseidoezoteriku, nevis uz skaidru spriestspēju un analītisku skatu. Tieši bibliotēkas ir vietas, kur oriģinālliteratūrai un kultūras periodikai ir jābūt pat, ja to paņem tikai viens cilvēks. Varbūt tieši šis viens jaunietis, izlasījis kādu iedvesmojošu rakstu mazā lauku bibliotēkā, saņems pirmo impulsu un kļūs par nākamo Nelsonu vai Hermani. Citādi viņš dzīvo nepelnītā informācijas vakuumā.

– Vai tā tomēr nav absolūta valsts atbildība – nodrošināt tās finansētās kultūras preses atrašanos visās Latvijas valsts skolu, ciemu un pilsētu bibliotēkās?

U. Lielpēters: – 2016. gadā starp vairāk lasītiem drukātajiem medijiem ir dzeltenās preses izdevumi, dzīvesstila žurnāli, žurnāls par ēst gatavošanu, divi televīzijas programmu izdevumi.

– Cik pamatoti ir ļaut iepirkt šos komercproduktus ar zemu intelektuālo vērtību, bet izdevumus, ko finansē valsts, ļaut turēt aizgaldē?

– Tomēr, ja TV programmas abonementam piedāvāsim “Rīgas Laiku”… Es nedomāju, ka problēma ir tur, ka mēs nepiedāvājam šos izdevumus. Drīzāk problēma ir cilvēkā, kura gaume un izglītība ir orientēti tā, ka prasa šo TV programmu un nevis nopietno literatūru un presi.

S. Kušnere: – Nav jau tā, ka tajās bibliotēkās, kur kultūras periodiku abonē, tā būtu ļoti pieprasīta. Jautājums – kā veidot tradīciju, lai būtu iekšēja nepieciešamība pēc šiem izdevumiem?

H. Matulis: – Tomēr ir svarīgi, lai valsts atbildētu par to, lai šie izdevumi, kuros tā iegulda, nonāktu arī līdz plašai publikai. Turklāt skaidrs, ka izplatīšanas stratēģijas jautājumus vislabāk var risināt KM, nevis VKKF, jo KM līgumiem prasības pret medijiem ir daudz stingrākas.

I. Skulte: – Ļoti bieži var redzēt, kad cilvēks izvēlas tērēt naudu par alkoholu, nevis koncertu, lai gan viņu interesē abi. Ja viņu nesasniedz kultūras atspoguļojums, ko var nodrošināt kultūras mediji, viņš nekad arī neizvēlēsies šo koncertu.

U. Zariņš: – Jāņem vērā, ka lielākā daļa no 800 bibliotēkām faktiski ir viena cilvēka bibliotēkas, kas darbojas vietā, kur nekā cita vairs nav – vēl tikai pašvaldība un simt divsimt lasītāju, no kuriem lielākā daļa ir seniori. Esam dzirdējuši par gadījumiem, kad komplektēšanas budžets bibliotēkā ir nulle. LNB šobrīd reģionu bibliotēkas atbalsta ar divām grāmatu iepirkuma programmām – tulkojumiem un oriģinālliteratūrai, jo bibliotēku ierobežotie līdzekļi ietekmē ne tikai kultūras periodikas abonēšanu, bet arī grāmatu komplektēšanu. Man gan nešķiet īsti pareizi, ka LNB aktivitātes VKKF literatūras programmā konkurē ar literatūras jaunradi. Ir bijušas runas, ka VKKF varētu būt lasīšanas veicināšanas vai arī bibliotēku, arhīvu un muzeju mērķprogramma. Ja tāda tiktu izveidota, tajā, iespējams, varētu iekļaut arī augstvērtīgas periodikas iegādi.

Kā ievilināt un saspēlēties

Bet ko mēs paši kā mediji piedāvajam auditorijai? Cik mūsu saturs ir kvalitatīvs? Vai reaģējam uz auditorijas pieprasījumu vai tomēr veidojam to?

J. Jerohomovičs: – Savu saturu veidojam paši, tomēr cenšamies arī reaģēt uz notiekošo. Veidojot katru “KDi” numuru, mūsu mērķis ir sniegt pēc iespējas pilnīgāku un visaptverošāku kultūras ainu konkrētajā nedēļā. Vēsturiski jau vairāk nekā 20 gadu “Dienai” kultūra vienmēr ir bijusi viens no prioritārajiem virzieniem. Kādreiz bija gan “Kultūras Diena”, gan “Izklaide”, tagad tās ir savienotas vienā izdevumā.

– Kādi ir jūsu secinājumi, jau vairākus gadus iznākot šādā formātā?

– Manuprāt, tas pat ir labi, jo varbūt kādu interesē Linda Leen, kura ir uz izdevuma vāka, un tad, to tālāk šķirot, viņš arī uzzinās par oriģinālliteratūru un izlasīs JRT izrādes recenziju.

U. Adamaite: – Sākotnēji tas bija visai riskants lēmums, tomēr pēdējos gados redzams, ka redakcionālās nostādnes svaru kausi ir nosvērušies par labu kultūrai, nevis izklaides viendienīšiem. Protams, “Dienai” kopš Sarmītes Ēlertes laikiem, kultūra vienmēr ir bijis kaut kas ļoti svarīgs, tomēr atceros laikus, kad man pašai “TV Dienā” cītīgi bija jāraksta par visiem realitātes šoviem, jo tas skaitījās “stilīgi”. “KDi” lielākais spēks šobrīd, manā skatījumā, ir recenzijas, intervijas un pasaules konteksts. Tas mums šķiet ļoti svarīgi, lai neieslīgtu šaurā provinciālā skatā.

Ilmārs Šlāpins: – Pateicoties finansējuma modelim, “Satori” ir diezgan unikālā situācijā, jo nepārdod klikšķu skaitu un varam atļauties arī netikt lasīti. Tomēr cilvēku izvēlēm rūpīgi sekojam – ir novērots, ka, piemēram, teātra recenzijas vienmēr izlasīs vairāk nekā klasiskās mūzikas recenzijas. Taču no satura uzbūves viedokļa redzam, ka ir nepieciešams arī publicēt recenziju par LNSO koncertu, kas noticis pirms divām nedēļām, lai arī to izlasīs varbūt 70 cilvēki. Pirms dažiem gadiem izstrādājot “Satori” attīstības koncepciju, formulējām, ka vēlamies ne vien atspoguļot kultūras procesus, bet arī ietekmēt tos – tas vistiešākajā veidā notiek ar literatūru, publicējot autoru darbus un samaksājot viņiem. Tāpat labprāt sadarbojamies ar kultūras notikumu organizatoriem – arī konceptuāli – ar idejām un padomu.

– Profesore Ilva Skulte reiz ir rakstījusi, ka “kultūras žurnālistikai jābūt ar rezistences, pretestības elementu”. Vai tas nozīmē, ka publikas gaume nav kritērijs?

Ilva Skulte: – Tieši otrādi – drīzāk ir jādomā par to, kā izprast šīs gaumes tendences, arī nomainoties paaudzēm. Darbošanos kultūras žurnālistikā saredzu kā zināmu virzīšanos pret neoliberālisma un patērētājsabiedrības tendencēm. Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka tikai darbosimies pret tiem, kas izvēlas skandālu. Vērts domāt par saspēli ar auditoriju, nevis piedāvājot to, ko tā sagaida, bet, empātiski izturoties, censties to ievilināt, bet tajā pašā laikā nedegradējot. Neupurējot ne savus ideālus, ne auditorijas gaumi.

J. Jerohomovičs: – Lielā mērā esam atkarīgi no autoriem – mūsu gadījumā katram no viņiem ir savas attiecības ar auditoriju, kas veidojušās divus gadu desmitus – vai tā būtu Undīne Adamaite, kas raksta par teātri, vai arī Inese Lūsiņa – par klasisko mūziku, Uldis Rudāks – par populāro un rokmūziku, Dita Rietuma – par kino, vai Vilnis Vējš – par mākslu. Mēs bijām pirmie, kur sāka publicēties Vents Vīnbergs, Ivars Drulle, Anete Konste, Elīna Kolāte un citi. Daudzi mūsu autori ir lielākās autoritātes savā jomā.

Atbalsts nekvalitatīvam saturam?

Šogad Mediju fonda ietvaros plānots atbalstīt 32 projektus ar 940 000 eiro finansējumu sabiedriski nozīmīga satura veidošanai medijos. Vai ir jau skaidrs, pēc kādiem kritērijiem šo atbalstu piešķirs un kāda vieta tajā varētu būt kultūras periodikai?

U. Lielpēters: – LNB šobrīd ir uzskaitījusi 252 aktīvos periodikas izdevumus, bet kopumā Uzņēmumu reģistrā ir reģistrēti 4500 dažādu mediju. Šajā ainā, protams, izcila vieta ir kultūras izdevumiem, kuriem ar atbalstu līdz šim ir veicies labāk nekā visiem pārējiem medijiem. Šobrīd situācija ir nobriedusi tik tālu, ka ir jādomā arī par citiem – it sevišķi reģionālajiem – medijiem.

– Tas nozīmē, ka kultūras periodika tiek automātiski izslēgta no pretendēšanas uz Mediju fonda finansējumu?

– Nē, tikai to, ka tā jau ir saņēmusi finansējumu – 2016. gadā caur VKKF 459 000 eiro un vēl 71 000 no KM, bet Mediju fondā ir paredzēts viens miljons eiro uz visiem medijiem kopā. Šobrīd strādājam pie Mediju fonda prioritātēm un ceram, ka nākotnē varēsim lielāku atbalstu sniegt arī kultūras medijiem, tomēr pamatuzdevums ir atbalsts nacionālajam saturam un analītiskajai žurnālistikai kopumā.

H. Matulis: – Ja runa ir tieši par Latvijas informatīvās un kultūrtelpas stiprināšanu, tad saredzu, ka to veic tieši no KM atbalstītie mediji. No Mediju fonda būtu jāatbalsta saturīgi materiāli par būtiskām tēmām. Un tieši kultūras medijiem šeit būtu iespēja dot interesantas tēmas diskusijai.

U. Lielpēters: – Ļoti jutīga un svarīga lieta ir atbalsts medijiem pierobežā.

– Vai tajā paredzēta arī kultūras komponente?

– Atbalsts paredzēts jebkuram, kas tiek pozicionēts kā reģionāls medijs, kā arī, protams, neizslēdzam arī kultūras tematiku. Jāņem vērā, ka reģionālā prese spēj aizsniegt auditoriju, pie kuras netiek centrālie izdevumi.

Ilva Skulte: – Problēma ir tajā, ka Mediju politikas pamatnostādnēs kultūra netiek konceptualizēta – netiek pateikts, kas ir kultūra un kas ir kultūras žurnālistika. Pārskatos par auditorijām kultūras medijus ir grūti atrast. Līdz ar to neparādās konceptualizēts jautājums, kur visā mediju spektrā atrodas kultūras mediji kā īpašs segments, kuram tiešām ir nepieciešams valsts atbalsts. Šā brīža situācijā – kāpēc lai pašvaldības atbalstītu vietējā bibliotēkā kultūras mediju abonēšanu, ja šāda pozīcija neparādās mediju attīstības spektrā?

U. Lielpēters: – Jautājums ir – kā mēs varam stiprināt latviešu valodu – vai to varam atrisināt tikai ar kultūras izdevumu palīdzību vai vajadzīga arī reģionālā prese?

H. Matulis: – Saredzu pretrunu – no vienas puses, valdība ir pieņēmusi pamatnostādnes – esmu par atbalstu reģionālajiem medijiem un daudz kam citam. No otras puses, atbalstu kultūras medijiem KM aizstumj uz VKKF, faktiski atsakoties veidot politiku šajā laukā. Tas ir paradoksāli, jo mediju pamatnostādnēs tieši ir teikts – kopumā mēs par medijiem rūpēsimies. Man kultūras mediju finansēšanas pārbīde uz VKKF liekas stratēģiski nepareiza.

Ilmārs Šlāpins: – Vai, atbalstot reģionālos medijus, nav bažas, ka auditorija netiks reģionalizēta vēl tālāk? Vai tas mums ir vajadzīgs?

U. Lielpēters: – Mūsu uzdevums ir saglabāt kultūras izpausmju daudzveidību. Latvijas mazais tirgus nespēj pabarot visas tā daudzveidīgās un krāšņās formas, kas vēsturiski ir izveidojušās, tomēr daudzas no tām ir pelnījušas saglabāties arī nākamajām paaudzēm. Kas attiecas uz reģionālo presi, gribu pieminēt Latgales piemēru, kur mediju telpā lielā mērā dominē Krievijas un Baltkrievijas mediju telpa.

I. Skulte: – Vai mēs atbalstīsim reģionālu mediju ar nekvalitatīvu saturu vai arī kvalitatīva satura ievietošanu reģionālajā medijā?

U. Lielpēters: – Nolikumā tiks izstrādāti ļoti konkrēti kritēriji, tomēr skaidrs, ka redakcionālajā politikā nejauksimies un izdevuma saturu pirms publicēšanas nevērtēsim.

I. Šlāpins: – Tomēr ir vēl viena pretruna, runājot par finansējuma piešķiršanu KM un VKKF – VKKF jau sākotnēji ir veidots kā mehānisms atbalsta piešķiršanai un mediji – jebkuri – kā kultūras, tā nekultūras – ir pastāvīgs process, kas ir jāuztur ilgākā laika periodā. Līdz ar to saņemt finansējumu vienā, otrā konkursā un trešajā nesaņemt – tas ļoti izkropļo arī attieksmi pret projektu un plānošanu.

ATSLĒGAS VĀRDI

Saistītie raksti

Uz plašu auditoriju vērsto kultūras mediju finansēšanā nepieciešams saglabāt triju gadu ciklu, jo tas ir būtiski esošās auditorijas saglabāšanā un pieraduma izveidē attiecībā uz kultūras periodiku.

Valsts kultūrpolitikas līmenī jāatrod veidi, kā nodrošināt vismaz KM un VKKF atbalstīto kultūras izdevumu nonākšanu publisko bibliotēku pastāvīgajā krājumā.

Ja runa ir par kvalitatīvu mediju saturu, tad primāri to spēj nodrošināt tieši kultūras mediji, kuriem ir arī fundamentāla nozīme valodas kopšanā un saglabāšanā. Tāpēc nepieciešams konceptualizēt kultūras mediju vietu mediju pamatnostādnēs.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

 

LA.lv