×
Mobilā versija
Brīdinājums +7.2°C
Alīna, Sandris, Rūsiņš
Trešdiena, 25. aprīlis, 2018
22. decembris, 2017
Drukāt

Uldis Šmits: Pieprasījums pēc patiesības (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Ja atceraties, pērn Oksfordas vārdnīca par gada vārdu noteica “postpatiesību”. Tāds vērtējums tika pamatots ar šā jēdziena biežo lietojumu, kas gada laikā pieaudzis par divtūkstoš procentiem. Šā gada izteiciens Kolinsa angļu valodas vārdnīcas versijā ir “viltus ziņas”, kura lietošana attiecīgi pieaugusi par 365%. Abi vērtējumi bija saistīti ar sociālajiem medijiem kā minētajām parādībām, ja tā var teikt, draudzīgu vidi.

Kolinsa vārdnīcas redakcija apgalvo, ka tās izraudzītās gada frāzes popularitāti veicināja “soctīklu entuziasta” Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Viņš tādējādi kļuva par Rietumu pasaules ietekmīgāko tvītotāju, bet aizvien pavada daudz laika, lai apkarotu CNN, NBC, “The New York Times” un citus amerikāņu autoritatīvākos medijus, vainojot tos viltus ziņu izplatīšanā. Viņi muld, apgalvo Tramps. Bet tas nemazina šaubas, vai pats apsūdzētājs vienmēr bijis patiess, un jau kopš trauksmainās vēlēšanu kampaņas rada zināmu apmulsumu, ko dažādās aptaujās neslēpj arī paši amerikāņi.

Modernās tehnoloģijas lielā mērā ir guvušas impulsu un attīstās tieši ASV brīvā tirgus, vārda brīvības un citu pilsonisko brīvību apstākļos. Tāpēc eksperti meklē atbildi – kā tas nākas, ka viltus ziņas nekritiski uztver tik attīstītā sabiedrībā ar stiprām demokrātijas tradīcijām. Bijušais CIP analītiķis Kents Haringtons nesenā publikācijā (“Project Syndicate”) atsaucas uz pētījumu, kas pērn veikts augstāko izglītību ieguvušu dažāda vecuma personu auditorijās. Tas liecināja, ka sešdesmitgadnieki (tagad bieži vien vairs neiznākošo vietējo avīžu lasītāji) daudz labāk zina valsts vēsturi un konstitucionālos pamatus nekā tiešsaistē augusī paaudze, lai gan informācija par valsts varas uzbūvi un pamatprincipiem ir vienkārši atrodama tīmeklī. Tāpat kā viss pārējais. Taču būtiskās lietas nepiesaista uzmanību, un to nezināšana dara cilvēkus ievainojamākus. Vieglāk manipulējamus. Pietiek ar kādas troļļu fermas palaistu “ziņu”, ka Mičiganas štata administrācija paredz izsniegt katram musulmanim pabalstu četru sievu uzturēšanai, lai zināmas tīmeklī spietojošas domubiedru grupas sāktu vīstīt dūres. Tagad sociālo tīklu tēvi nereti atzīst, ka mistifikāciju un dezinformācijas pārpilnība tajos nomāc pilsonisko diskursu, un, piemēram, funkcijas “Man patīk” ieviesējs Džastins Rozenšteins nožēlo, ka to izdarījis. Diez vai asie prāti spēja paredzēt, cik lielā mērā klikšķu tehnoloģijas tiks izmantotas klaji merkantiliem un politiski savtīgiem vai graujošiem mērķiem. Bet, kā redzams, amerikāņi to ir atskārtuši un grib tikt skaidrībā.

Eiropā viltus ziņu izplatīšanai ir vēl piemērotāks fons. Ar breksitu, bēgļu pieplūdumu un terorisma draudiem. Minētās tēmas arī tiek visnotaļ ekspluatētas informācijas karā. Taču viltus ziņas pārāk neiespaidoja vēlēšanu rezultātus Nīderlandē, Francijā un Vācijā, kur Merkele sarūpēja sev problēmas galvenokārt pati. Francijā Kremļa informatīvi apkalpotie valsts prezidenta amata kandidāti cieta neveiksmi. Fijons atkrita, pateicoties atmaskojumiem nedēļrakstā “Le Canard enchaîné”, kas, starp citu, iznāk vienīgi drukātā formātā un simts gadu pastāvēšanas laikā nekad nav publicējis reklāmas. Lepēna nespēja neko īsti pārliecinošu likt pretī Mak-rona šķietami nepopulārajiem eiropeiskajiem lozungiem un faktos balstītajiem argumentiem, tāpēc TV debatēs pilnīgi izgāzās. Citiem vārdiem, Vakareiropas politiskajā kultūrā un vispār kultūrā arvien svarīga nozīme ir brīvajai presei, tostarp un varbūt jo īpaši tā dēvētajiem tradicionālajiem medijiem. Iespējams, tāpēc postpatiesības jeb pēcpatiesības triumfs nav gluži iestājies. Un teiciens, ka pieprasījums pēc patiesības vienmēr ir lielāks nekā piedāvājums, nav novecojis.

Gan Amerikā, gan Eiropā pieprasījums arvien pastāv, un arī mums tas jāuztur spēkā. It sevišķi Saeimas vēlēšanu gadā, kad atzīmēsim Latvijas simto jubileju, bet vispirms “Latvijas Avīzes” trīsdesmito dzimšanas dienu.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Šmita kungs kam šodien vajadzīga patiesība jo to taču nevar pārdot bet melus un lielus melus labi pērk un publicē galvenais ir labi jāiesaiņo un japievieno kaut kas par riebīgiem krieviem un visiem ASV un ES tā ir kā medus maize par ko maksā un dzejnieku ceļ galmā.

  2. Bezvērtīgi pavadīts laiks lasot.

  3. Latvijas žurnālisti izplata pamatā vienu-eiroliberālo, kosmopolītisko ideoloģiju, tāpat barojoties no viltus ziņām, piemēram, ka krievu hakeri uzlauzuši ASV demokrātu partijas iekšējo saraksti. Patiesībā Wiki Leaks to nodeva pašu partijas darbinieki, kam nebija pieņemama negodīgā attieksme pret Sandersu. Ja kāda ziņa ir patiesa, bet nepatīkama, tad tās publicēšanu sauc par iejaukšanos vēlēšanās un citos procesos.

  4. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt


    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans@inbox. lv .

  5. Latvijā pastāv pieprasījums atvērt “čekas maisus”, nevis klausīties un/vai lasīt prātuļošanu par patiesību, kas “nodarīs ļaunumu” (VVF)
    Šmitiņ, beidz irst, atver maisus, izlien no skapja!

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Cienījamais, datu subjekt!

Saeimas komisijās tiek skatīts Personas datu apstrādes likuma projekts, ar kuru paredzēts aizvietot patlaban spēkā esošo Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Jaunais likums nepieciešams, jo šī gada 25. maijā visās Eiropas Savienības dalībvalstīs sāks piemērot regulu par fizisku personu aizsardzību. Saskaņā ar regulu par personas datiem tiek uzskatīta jebkura informācija, kas attiecas uz identificējamu fizisku personu (normatīvajos dokumentos tiek lietots jēdziens “datu subjekts”): vārds, uzvārds, personas kods, adrese u. c.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+