Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
18. jūlijs, 2013
Drukāt

Pieradināt kara zirgu
. Saruna ar vijolnieci Elīnu Bukšu

Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

19. jūlijā Cēsu Meža skolas zālē koncertu “Vasaras vakara mūzika vijolei un klavierēm” sniegs talantīgā latviešu vijolniece Elīna Bukša, kura pašlaik kļūst arvien pieprasītāka Eiropas koncertzālēs. Cēsu Mākslas festivālā dažādu autoru kamermūziku māksliniece atskaņos kopā ar jauno Latvijas pianistu Rūdolfu Vanku. 


 

Jaunajai vijolniecei (23) iepriekšējais mēnesis bijis gatavais mūzikas “karuselis” – tikko koncertēts Briseles koncertzālē “Bozar”, piedzīvota pirmā apjomīgā mūzikas ierakstu sesija ar Ljēžas Karalisko filharmonijas orķestri, nospēlēti vairāki koncerti Valonijas koncertzālēs, bet 12. jūlijā – koncerts kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un ugunīgo azerbaidžāņu diriģentu Jalčinu Adigezalovu Liepājā. Mūziķe smaida – vēl ļoti gaidīts koncerts Cēsīs un nedēļa Latvijā, pie Baltijas jūras, kur smelties iedvesmu tālākajam koncertu un mācību cēlienam, lai pēcāk dotos koncertēt uz Šveici, Nicu, Beļģiju un Parīzi.

– Kurp pēdējā gada laikā vedis jūsu muzikālais ceļš?

– Pēdējais gads bijis daudzkrāsains, bijuši svarīgi, lieli koncerti, pēc kuriem bijis daudz atklāsmju un izmaiņu. Svarīgākās no tām saistītas ar personīgo izaugsmi. Kamila Sensansa kopoto darbu vijolei un orķestrim ieskaņojums bija grūta un man līdz šim nezināma pieredze. Visam ir jābūt nevainojami, jāstrādā ar pilnu jaudu. Arī gads skolā pagāja ļoti veiksmīgi – daudz strādāts kopā ar pedagogu Ogistēnu Dimē, papildināts repertuārs – ieplānoti koncerti uz priekšu. Sākas intensīva mākslinieka dzīve. Tagad ir svarīgi atrast līdzsvaru – jātaupa spēki. Pirmoreiz ir nācies atteikt koncertus, jo nav iespējams izdarīt visu.

– Koncertus nākas sabalansēt ar studijām – cik ilgi vēl būsit slavenā vijolnieka Ogistēna Dimē audzēkne Beļģijas Karaliskajā mūzikas kapelā?

– Domāju, būšu tur vēl pāris gadu.

Uzskatu, ka jutīšu mirkli, kad esmu maksimāli paņēmusi no viņa to, ko viņš man var dot. Šobrīd esmu labi ja pusceļā. Joprojām katra stunda ir fantastiska. Viņš ir profesors un psihologs vienā personā – bieži pēc stundas nespēju darīt neko citu kā apsēsties, iedzert tēju. Citreiz burtiski trīcu no uzņemtā informācijas daudzuma, no atklāsmēm.

Man ir ārkārtīgi interesanti – par rutīnu nevar būt ne runas. Turklāt esmu spītīga, bet viņš zina, kā runāt ar mani, dod vērtīgus padomus arī saistībā ar mūziķa dzīvi.

– Tad grūtākais vēl priekšā?

– Šobrīd man jāiemācās ārkārtīgi daudz jauna repertuāra, jāgatavojas koncertiem, jātaupa spēki. Daudz enerģijas paņem cīņa par savu vietu. Pats galvenais ir visu laiku būt uzticīgam mūzikai, nepārtraukti domāt par koncertiem, par savu publiku, par cilvēkiem, kam dāvāt visskaistāko. Šis man ir ļoti skaists laiks – daudz jaunu draudzību, cilvēku. Pērn sākās jauna skatuves draudzība ar pianistu Pāvelu Koļesņikovu, kurš mācās manā skolā pie pasaulslavenās portugāļu pianistes Marijas Žoā Pirešas. Oktobrī būsim Lielajā ģildē ar ļoti skaistu programmu, bet novembrī koncertēsim “Flagey” koncertzālē Briselē, tad brauksim uz Maskavu.

– Nozīmīgs pavērsiens noteikti ir arī jauns instruments – Stradivāri vijoli nomainījusi itāļu meistara Domeniko Montanjanas 1723. gada vijole.

– No Stradivāri atteicos, jo tās apdrošināšana izmaksā ļoti dārgi, šis bija ārkārtīgi rets un dārgs eksemplārs. Māksliniekam, kurš par katru koncertu saņem ap 20 tūkstošiem eiro, tā nav problēma, taču jaunam māksliniekam, kam savs ceļš vēl ejams, tas nav iespējams. Čellu meistara Montanjanas reti sastopamās vijoles ir tumšas, noslēpumainas, ļoti dziļas. Jūtu, ka tā ir vairāk piemērota manam raksturam. Tai ir fantastiska projekcija zālē, skan ļoti spēcīgi līdz pēdējām rindām. Koks gan ir plāns un ļoti jutīgs – Liepājā pagāja vesela diena, kamēr instruments pielāgojās turienes mitrajam jūras gaisam.

Šādi instrumenti ir kā spēcīgas personības, paiet laiks, līdz pielāgojaties viens otram. Jūtu – manējā bijusi kara zirgs, daudz piedzīvojusi tās bijušā īpašnieka, daudzu konkursu uzvarētāja vijolnieka Ņikitas Borisogļebska rokās. Tā jāpieradina, un esmu laimīga, jo izdodas.

– Ko jums nozīmē Lielā mūzikas balva, ko šogad saņēmāt par labāko debiju?

– Tas brīdis pagāja ātri, kā filmā! Atlidoju uz Latviju pilnīgā stresā balvas dienā – pirms tam bija koncerti, pēc tam steidzos tālāk uz Šveici. Tomēr bija ļoti patīkami saņemt balvu, būt uz skatuves Operā visu manu mīļo cilvēku acu priekšā. Katram māksliniekam ir ļoti svarīgi, ka gaida un novērtē.

– Balvu saņēmāt par muzicēšanu dažādos sastāvos. Kur jūtaties labāk – kameransambļa sastāvā vai tomēr orķestra priekšā, solistes spožumā?

– Jūtos labi abējādi. Spēlēt vijoļkoncertu orķestra priekšā ir pilnīgi cita pasaule – tu esi centrā, tu esi viens. Trio, kvartetā tu esi starp cilvēkiem, jūs kopā ienirstat mūzikā. Tomēr uzskatu, ka katram māksliniekam ir jākoncentrējas uz vienu lietu, manā gadījumā – solo.

– Koncertā Cēsīs muzicēsit kopā ar Rūdolfu Vanku. Skanēs Šūberts, Prokofjevs, Pulenks un arī Pētera Vaska “Mazā vasaras mūzika” vijolei un klavierēm.

– Rūdolfs ir ārkārtīgi jauks cilvēks, ar kuru ir viegli komunicēt – arī muzikāli mums ir laba saskaņa. Programma ir ļoti skaista, varbūt ne sevišķi vasarīga, īpaši Prokofjevs.

Man īpašs skaņdarbs ir Vaska “Mazā vasaras mūzika”. Rūdolfs bija atbraucis pie manis uz skolu, spēlējām šo skaņdarbu, un vienā brīdī – bet tā gadās ļoti reti – pilnīga zosāda. Tas ir tik ļoti latvisks! Cilvēkam, kas reti nokļūst Latvijā, – pilnīga medusmaize.

– Kādi izaicinājumi gaida tuvākajā nākotnē?

– Viens no lielākajiem būs karalienes Elizabetes kruīzs, ko rīko mana skola reizi divos gados – ir ļoti liels gods saņemt uzaicinājumu tajā. Tas ir ekskluzīvs, milzīgs kuģis – cilvēki par kajīti kuģī maksā ap trīsdesmit tūkstošiem. Kuģosim desmit dienas, piestājot Maljorkā, Romā, Barselonā, dažādās salās. Uz tā spēlēšu Bruha vijoļkoncertu kopā ar Polijas kamerorķestri “Sinfonia Varsovia” britu diriģenta Kristofera Vorena Grīna vadībā. Oktobrī būs ļoti skaista sadarbība ar “Concertgebouw” akadēmijas jaunajiem orķestra mūziķiem.

– Pēc šādas koncertu pieredzes, koncertējot mājās, Latvijā, visticamāk, jūtaties pašpārliecinātāk, mierīgāk?

– Nē. To sajutu nupat, Liepājā. Uztraukums bija pamatīgs. Mājās spēlēt ir grūti. Šejienes cilvēkus zinu kopš bērnības, tāpēc ir papildu atbildība, stress.

– Reti esot Latvijā – ko novērtējat visvairāk?

– Pašu Latviju – dabu, zaļo valsti, patīkamo gaisu un veselīgo ēdienu. Prieks, ka Latvija ļoti strauji iet uz priekšu. Stāstu cilvēkiem par mūsu bagāto koncertdzīvi – it kā maza valsts ar nelieliem līdzekļiem, taču šeit uzstājas lielākās zvaigznes, vietējie cilvēki ir pilni idejām.

– Ko jūs novēlētu topošajiem vijolniekiem, kas apsver savu nākotni mūzikā?

– Es ļoti, ļoti gribu, lai vairāk jauno uzdrošinās, spēlē un cīnās. Galvenais ir darbs un būt atvērtām ausīm, acīm. Būt ieinteresētiem. Lasīt, klausīties mūziku, interesēties par to, kas notiek Eiropā, ko dara mūziķi, kā spēlē – tas ir ļoti svarīgi. Ne mazāk svarīgi – domāt ar galvu.

 

VARBŪT NODER:

Koncerts Cēsu Mākslas festivālā: 19. VII 20.00

Biļetes “Biļešu paradīzes” kasēs. Cena: Ls 5 un 7.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+