Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. oktobris, 2012
Drukāt

“Pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs”


Foto no LNB krājuma, Modas Redklifas grāmatas "Baltijas stāsti" un portāla " Zudusī Latvija" krājumaFoto no LNB krājuma, Modas Redklifas grāmatas "Baltijas stāsti" un portāla " Zudusī Latvija" krājuma

DŽORDŽS ARMITSTEDS (1847 – 1912) – inženieris, fabrikants, muižnieks, Rīgas mērs no 1901. līdz 1912. gadam ir neaizmirstams vīrs. Izdevīga laika viļņa nests, viņš savus daudzos talantus ieguldīja Rīgas uzplaukumā. Par to samaksādams ar savu un sava vienīgā dēla dzīvību. Džordža Armitsteda 165. gadskārtu pieminam ar pateicību.


 

Ja kāds rīdzinieks 1900. gadā būtu devies garākā ceļojumā un 1912. gadā pēkšņi atgrieztos, no brīnumiem ieplestu acis. Tramvaju vairs nevelk zirgi, tas ripo pats. Pa ielām lepni brauc Rīgā ražoti auto. Simtiem jaunu namu jūgendstila plaukumā! 16 skolas, jauni parki, ugunsdzēsēju depo, ūdenstornis, zooloģiskais dārzs ar 88 dzīvniekiem! Un ne tas vien! Rīgas apskates nobeigumā kāds viņam atklātu visu šo pārvērtību noslēpumu – 11 gadus sešus mēnešus un 10 dienas Rīgas domes darbību vadīja Džordžs Armitsteds.

 

Mācītāja mazdēls vēro dzimtu

Kā mēs tikām pie izcilā mēra, turklāt britu izcelsmes? Mēra vectēvs Džordžs (I) Armitsteds – mācītāja dēls no Īzingvuldas ciemata Jorkšīrā, 1812. gadā 27 gadu vecumā dodas prom no dzimtās puses skumīgajiem tīreļiem, kāpj uz kuģa un ierodas vecajā Hanzas pilsētā Rīgā. Vecāku mantojums ir pamats, lai ar savu uzņēmību jau pēc trim gadiem kļūtu par angļu eksporta firmas “Mitchel & Co” līdzīpašnieku un ievērojamu personu Melngalvju namā un Rīgas biržas komitejā. Apprecot Emmu fon Jakobi, bagāta vācbaltu uzņēmēja meitu, kļūst vēl turīgāks. Iegūst īpašumā namu Mārstaļu ielā 19 un Rindzeles muižu. Iecer Anglikāņu baznīcas celtniecību (ko paveic dēli). Rūpējas, lai četri dēli un četras meitas iegūtu labu izglītību. Mērijai un Sesilai Evelīnai mūzikas privātstundas pasniedza Rihards Vāgners, kurš no 1837. līdz 1839. gadam bija Rīgas operas kapelmeistars. Še jāmin kāds amizants notikums. Vāgners tik ļoti sadraudzējas ar Armitstedu milzīgo ņūfaundlendu Robēru, ka suns nākamo slavenību pavada bēgšanā no Rīgas un kreditoriem, karietē aizņemot krietnu vietu. Kamēr meitas gaida un sagaida bagātus preciniekus, dēli turpina tēva iesākto linu eksportu, viņiem pieder kokzāģētava, parketa fabrika, Rīgas papīrfabrika, Dinaburgas– Vitebskas dzelzceļa līnija, viņi darbojas Rīgas biržas komitejā. Ieceļotāja vecākais dēls Džons Viljams apprec Rīgas skaistāko līgavu Karolīnu Pihlau, manufaktūras īpašnieka meitu.

Un 1847. gada 27. oktobrī pasaulē ierodas Džordžs (III) Armitsteds – nākamais Rīgas mērs. Viņš aug un vēro, kā tēvs un tēvabrāļi sparīgi darbojas savā un Rīgas labā. Nevarētu teikt, ka vienīgi Rīgā uzņēmīgi vīri var tikt uz priekšu.

Viens no tēvabrāļiem Džordžs (II) Armitsteds atgriežas Anglijā, ātri vien gūst panākumus uzņēmējdarbībā, viņam piešķir lorda titulu, darbojas Anglijas parlamentā (1867 – 1885). Viņš pārstāv Dandijas pilsētu, kur par savu naudu izveido klubu strādniekiem.

 

Tēvabrāļa testaments

Nākamais mērs Džordžs (III) jaunībā redz, kā viņa tēvamāsas un tēvabrāļi saradojas ar dižciltīgām, slavenām vācu un krievu dzimtām. Izņemot tēvabrāli Džeimsu, kurš paliek vecpuisis, jo savu sirdi ir atdevis ģenerālgubernatora kņaza Aleksandra Suvorova meitai. Bet viņa neatbild Džeimsa Armitsteda jūtām. (Džeimss Armitsteds ir uzņēmējs, Rīgas Lielās ģildes vecākais, Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs.) Savā testamentā 1879. gadā viņš pirmo min Rīgu, novēlot pilsētai pusmiljonu rubļu un 17 mākslas darbus: “Tam, ko Rīga, kur es lielākoties dzīvoju un kur kaldināju savu kapitālu, iegūs no mana testamenta, jābūt izmantotam vienīgi iestāžu dibināšanai vai uzturēšanai, kas kalpotu nabadzīgajiem Rīgas iedzīvotājiem, labdarībai dažādu tautu un ticības cilvēkiem.” Tad seko novēlējums brālim Džordžam (II) Armitstedam, māsai Mērijai un viņas vīram baronam Budbergam, brālim Alfredam Armitstedam un radiniecei baronesei Korfai. Ja radinieki nomirs, neatstājuši likumīgus pēcnācējus, vai pretēji gaidītajam atteiksies no mantojuma, Džeimss pavēl, ka viņu mantojuma daļas pāries Rīgai, kas ar tām nedrīkst citādi rīkoties, kā jau teikts. Par Rīgai novēlēto naudu vēlāk top Armitsteda Bērnu klīniskā slimnīca. Nākamā mēra tēvabrāļa testaments ir dāsns un cilvēcīgs laikā, kas tāds nebija. Mēra mazmeita Moda Redklifa (1902. g. Rīga – 1993. g. Londona) grāmatā “Baltijas stāsti. Armitstedu dzimta laikmetu griežos” atceras savu bērnību. Strēlnieku dārza slidotavā valda prieks un līksmība.

Kad Moda vēlas kādu meiteni ielūgt uz tēju, viņas māte, mēra meita Edīte, jautā: “Moda, dārgā, kas ir viņas vecāki, kurš jūs abas iepazīstināja, kur viņa dzīvo?” Ja meitene nespēj sniegt apmierinošas atbildes, pazīšanos nedrīkst turpināt.

Valda arī spilgti izteikts dalījums pēc tautībām. Vācbalti, latvieši, ebreji un krievi veido norobežotas grupas, kas dzīvo katra savā pilsētas daļā un uztur tikai virspusējus sakarus.

 

Mārstaļu iela 19

Armitstedu dzimta apdzīvo Mārstaļu ielas 19. namu, mēra ģimene – 3. stāvu. 1874. gadā Džordžs (III) Armitsteds salaulājas ar Sesilu Pihlau. Nākamā mēra laulībā piedzimst Lūsija (1875 – 1969), Džons Sesils (1879 – 1919) un Edīte (1881 – 1973). Bērnus audzina stingri un tradicionāli – bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem, viņu pienākums ir paklausīt. “Mārstaļu iela Armitstediem bija tas pats, kas Forsaitu dzimtai Beisvoteras ceļš. Tur ieradās visas krustmātes un visi brālēni, un lielās balles zāles gan augšstāvā, gan apakšstāvā bieži izmantoja ģimenes svinībām. Īpaši izcēlās dzimšanas dienas, kad apsveicējiem cēla galdā “zelta kriņģeli” un brīnišķīgu Aleksandra kūku, uzdzeršanai piedāvājot šokolādi ar putukrējumu,” atceras mēra mazmeita. Ziemassvētkos visa dzimta – gan pieaugušie, gan bērni – ir saposušies vakartērpos. Atveras balles zāles platās divviru durvis un visi drīkst doties pie eglītes, kas slienas līdz griestiem, izgreznota ar simtiem baltu svecīšu, eņģeļmatiem, stikla lāstekām un daudzkrāsu bumbuļiem. Vecais virssulainis Karlings – garš, stalts, sniegbaltiem matiem, baltu vaigubārdu – un divi jauni palīgi baltiem kokvilnas cimdiem rokās, piedāvā viesiem bišopa glāzes, smalciņus, smaržīgus mandeļcepumus un dažādus saldumus. Pieaugušie bauda lepnas vakariņas, bet mazie ieturas ar ķimeņmaizītēm un pienu un dodas gulēt.

Reiz ziemā Mārstaļu ielas namā iegriežas kāds labdarības organizācijas pārstāvis. Mērs viņam pasniedz dāsnu ziedojumu. Tad ziedojumu vācējs nokāpj stāvu zemāk pie mēra tēva, kurš arī žigli pasniedz nelielu summu. “Jūsu dēls bija ļoti dāsns, viņš ziedoja divtik daudz,” secina ziedojumu vācējs. “Viņš jau var to atļauties, jo viņa tēvs ir ļoti bagāts vīrs,” atbild mēra tēvs.

Maija beigās, kad karstums Rīgā kļūst nomācošs, mēra ģimene pārceļas uz Jaunmokām (1901 – 1904), kuras saimniecību mērs pats vada. Pili dēvē par Armitsteda medību pili. Vai viņš medī, liecību nav, bet medību suņi gan ir. Pēc tēva nāves mērs manto Rindzeles muižu, tālab Jaunmokas pārdod. Vēl mērs 1905. gadā iegādājas namu Pārdaugavā, Brīvzemnieka ielā 7. Tā ir tāda kā brīvdienu māja, un no Pārdaugavas uz darbu domē pirmdienu rītos mērs brauc ar tramvaju.

 

Mēra pazīmes
LielsArmitsteds6

Pārlūkojot Džordža (III) Armitsteda dzīves gājumu, kļūst skaidrs, kāpēc viņš bija tik izcils mērs. Pirmkārt, viņš ir labi izglītots. 1868. gadā ar izcilību beidz Rīgas politehnikumu un saņem inženiera diplomu. Studiju gados viņš ir studentu korporāciju “Fraternitas Baltica” dibinātāju vidū. Izglītošanos turpina Cīrihes un Oksfordas universitātēs. Otrkārt, viņam ir liela vadītāja pieredze. Krievijā strādāja Šujas–Vjatkas, Smoļenskas–Brestas, Viru–Pleskavas u. c. dzelzceļu būvē. Nodibina un vada Volguntes ķieģeļu cepli (1882 – 1885), ir Rīgas kaulmiltu fabrikas īpašnieks un direktors (1880 – 1906), Baltijas celulozes fabrikas līdzīpašnieks un prezidents. Kopš 1892. gada Dinaburgas–Vitebskas dzelzceļa direktors. Lielu amatniecības un lauksaimniecības izstāžu rīkošanas komiteju vadītājs… Treškārt, viņam ir pienākuma apziņa un aizrautība. Kad Rīgas dome 1901. gada maijā Armitstedu ievēl par mēru, viņš saka: “Kungi, pateicos par atbalstu! Darīšu visu, ko spēju, un pierādīšu, ka esmu jūsu uzticības cienīgs.” Ceturtkārt, Armitsteds bija pateicīgs. 1901. gadā 11. jūnijā, vadot Rīgas domes sēdi, viņš teica paldies savam priekštecim mēra postenī no 1890. līdz 1901. gadam tirgotājam Ludvigam Vilhelmam Kerkoviusam (1831 – 1904) par mūža darbu pilsētas labā un piešķir viņam Rīgas goda pilsoņa nosaukumu. Dome nolemj pasūtīt Janim Rozentālam Kerkoviusa portretu, lai to novietotu domes sēžu zālē.

Piektkārt, Armitstedam piemīt diplomāta spējas. Lai saprastos ar vācu, krievu, latviešu deputātu frakcijām un ieviestu labāko, kas bija Vācijas un Anglijas pašvaldību darbībā, nākas krietni vien nopūlēties. Armitsteds ir pirmais Rīgas galva, kas domes darbā iesaista izglītotus, turīgus latviešus Krastakalnu, Grosvaldu, Ķergalvi, Lazdiņu, Brigaderu, Ozoliņu, Sēju, Bergu. “Pie mēra vakariņu galda latviešu viesi pirmoreiz nepiespiestā gaisotnē sastapās ar viņa vācbaltu draugiem. Agrāk nekas tāds netika pieļauts,” raksta mazmeita. Pilsētas domes dokumenti liecina, ka Armitsteds uzstāj, lai domē būtu pārstāvēta arī latviešu valoda, ja komisijā neviens to neprot, jāņem tulki.

Sestkārt, Armitsteds ir cilvēcīgs. Ceļ slimnīcas, skolas, patversmes, atbalsta zemes nomu strādniekiem dārziņu ierīkošanai. Privātpersonu ziedojumus novirza 2. pilsētas slimnīcas celtniecībai. Arī pats kopā ar brāli Edgaru un māti Karolīnu ziedo kaulu tuberkulozes slimnīcas celtniecībai Jūrmalā. “Armitsteds apzinājās, ka ir privileģētā stāvoklī, tāpēc juta nepieciešamību palīdzēt citiem,” domā Rodnijs Redklifs, mēra mazmazdēls. Armitsteds nesagādā privilēģijas ne sev, ne pilsētas pārvaldes darbiniekiem. Pat domes ēku neuzceļ, bet strādā pielāgotās telpās.

Septītkārt, Armitsteds ir drosmīgs. 1910. gadā cars Nikolajs II ierodas Rīgā. Sajūsmināts par Rīgas uzlabojumiem, piešķir Armitstedam muižnieka titulu un piedāvā Sanktpēterburgas mēra posteni, ko Armitsteds nepieņem. Cars secina, ka salīdzinājumā ar citām Krievijas lielpilsētām Rīgas domes personāla uzturēšanas budžets ir pieticīgs. Un Rīga šādijādi ir ietaupījusi daudz naudas, ko varētu novirzīt citām Krievijas pilsētām. Armitsteds atbild: “Majestāte, tad jums vajadzētu pārņemt arī mūsu pilsētas vidi un garu.”

Un astotkārt, Armitsteds sevi netaupa. Tuvinieki atminas, ka mērs strādā bez darba laika ierobežojumiem. 65 gadu vecumā viņš saslimst, paņem atvaļinājumu, lai ārzemēs ārstētos, atgriežas darbā, bet spēki ir galā.

1912. gadā oktobrī Rīgas dome viņam piešķir Rīgas goda pilsoņa nosaukumu.

 

Atvadas

1912. gada 17. novembrī piecos no rīta Mārstaļu ielas namā Džordzš (III) Armitsteds aiziet mūžībā. “Es ļoti sēroju pēc sava vectēva. Kad biju maza meitene, man patika sēdēt viņam uz ceļgala; tad es izlūdzos, lai man atļauj uzpūst elpu lielajam zelta pulkstenim, kas šūpojās pie vectēva pulksteņķēdes, un tas brīnumainā kārtā atvērās pats no sevis. Dzimšanas dienā vectēvs man uzdāvināja ļoti kārotu mantu – metāla rokaspulksteni. Biju vēl bērns un zināju diezgan maz par tā cilvēka dzīvi, kuru pēdējā gaitā pavadīja tik daudz ļaužu. Izbrīnīta skatījos uz skolēniem, kas aizpildīja trotuārus, uz daudzajām ekipāžām, kas sekoja cita citai, noklātas ar ziedu pušķiem un vainagiem, kuros ievīti palmu zari, ar melniem un sudrabotiem sēru pārsegiem,” atceras mazmeita Moda Reklifa. Armitstedu apglabā Lielajos kapos. Ceremonijā pirmais runā Vilhelms Purvītis. Atvadas ilgst, kamēr satumst.

Mēra meita Edīte ar ģimeni 1914. gadā dodas uz Angliju. Atraitne ar otru meitu Lūsiju 1917. gadā pārceļas uz Vāciju. Bezgala žēl, ka Armitsteda dēls paliek Rīgā un kļūst par sarkanā terora upuri. 1919. gada 15. martā viņu nošauj Biķernieku mežā tikai tāpēc, ka ir pilsētas galvas dēls.

Mēra mazbērni un mazmazbērni dzīvo Vācijā, Anglijā un Kanādā. Apciemo arī Latviju. Un savu slaveno Rīgas senci patur gaišā piemiņā.

 

Daļa no Armitsteda laikā paveiktā:

1901. gadā atklāj Rīgas 700 gadu jubilejas izstādi, nodod ekspluatācijā pirmo elektriskā tramvaja līniju, rekonstruē Strēlnieku dārzu

1902. gadā nodod ekspluatācijā Rīgas pilsētas otrā teātra ēku (Latvijas Nacionālo teātri), uzceļ trīs Aleksandra tirgus paviljonus (Vidzemes tirgū), nodibina Rīgas pilsētas 1. slimnīcas vecmāšu skolu

– 1903. gadā uzceļ vairākus Rīgas 1. slimnīcas korpusus; skolas

– 1904. gadā nodod ekspluatācijā pasta kantora ēku, uzceļ Baltezera ūdenssūkņu staciju, kas spēja ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni apgādāt 700 000 iedzīvotāju, kā arī uzbūvē dzīvojamās mājas strādniekiem Bukultu muižā, atklāj Rīgas ātrās ārsta palīdzības staciju Jēkaba kazarmās, apstiprina Rīgas būvnoteikumus, kas bija spēkā līdz 1940. gadam

– 1905. gadā atklāj Rīgas pilsētas mākslas muzeju, nodod ekspluatācijā Rīgas pilsētas elektrostaciju Andrejsalā

– 1906. gadā izbūvē ūdensvada tīklu Sarkandaugavā; atklāj Rīgas pilsētas mākslas skolu

– 1907. gadā uzceļ Rīgas 1. slimnīcas administratīvo ēku

– 1908. gadā atklāj Miera dārzu

– 1909. gadā uzceļ ugunsdzēsēju depo ēku Hanzas ielā, ierīko modernu saldētavu ar gaisa sliežu ceļu pilsētas lopkautuvē

– 1910. gadā apstiprina skolu celtniecības programmu, uzceļ ūdenstorni Alises ielā 10a, bērnu patversmi, pieminekli Pēterim I (par ziedotajiem līdzekļiem), piešķir zemi Meža kapu ierīkošanai

– 1911. gadā ūdensvadam pieslēdz Ķeizarmeža rajonu (Mežaparku) un Čiekurkalnu, sāk Āgenskalna tirgus paviljonu celtniecību

1912. gadā uzceļ vairākas skolu ēkas, nodibina Rīgas Zooloģisko dārzu

(no vēsturnieces Vandas Zariņas apkopojuma)

 

Izmantotie avoti:

 

“Jaunmokas. Pils. Dzimtas”, SIA “Jaunmoku pils”, 2007.

Moda Redklifa “Baltijas stāsti”, Rīgas dome, 1997.

Vanda Zariņa “Rīgas pašvaldības vadītāju portretu galerija”, Rīgas dome, 2001.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+