Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. marts, 2012
Drukāt

Pieticīgas, ekonomiskas, cilvēkiem draudzīgas

IMG_51522

Latvijā pārraudzībā ir gandrīz divi tūkstoši Herefordas šķirnes govju, no kurām divi simti dzīvo Lubānas pļavās. Pirms sešiem gadiem šeit lietuvietis Virginijs Gaudinsks un dānis Jespers Holms izveidoja šķirnes audzētavu SIA Hereford Agro.

 

“Es uzskatu, ka mums ir viens no labākajiem herefordu ganāmpulkiem Latvijā, un ar to lepojos,” atzīst Virginijs. Uzņēmums, strādājot ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, kopumā apsaimnieko 700 ha zemes, kā arī sniedz lauksaimniecības pakalpojumus.

 

– Kāpēc savulaik izvēlējāties audzēt tieši herefordus, kas Latvijā nav paši iecienītākie?

– Latvijā tik tiešām nav, bet pasaulē herefordi ir populārākā gaļas liellopu šķirne. Un arī Latvijā, manuprāt, herefordi būtu piemērotākā šķirne gaļas ražošanai. Šīm govīm nevajag kvalitatīvu barību, tās var nobaroties arī dabiskās pļavās. Gotiņas viegli atnesas un nav agresīvas. Ar teļu cilvēks var darīt, ko grib, pat atņemt. Māte skatās līdzi, reaģē, bet nav agresīva. Saimniecībā divi cilvēki pabaro 100 mammas un 100 mazos, viņi šo baru var dzīt vairākus kilometrus pa ceļu bez jebkādiem ierobežojumiem. Buļļus cenšamies izaudzēt līdz kaušanai, buļļu barā 30–40 dzīvnieki, cilvēks var droši staigāt starp viņiem, ja vajag, pastumt, lai paiet malā. Es nevaru kaut ko tādu iedomāties ar Limuzīnas vai Šarolē govju ganāmpulku. Grūti iedomāties, kā būtu strādāt ar agresīviem dzīvniekiem, tie taču sver gandrīz tonnu. Protams, uzmanīgam jābūt, govs ir liela un negribēdama var pagrūst vai uzkāpt uz kājas.

Herefordi ir arī ekonomiskāki. Tīršķirnes govis maksā 200 latu mazāk nekā Limuzīnas, Herefordas bulli es varu par 30% lētāk izaudzēt nekā Limuzīnas bulli. Apmēram pusotra gada vecumā (16–18 mēneši) dzīvsvars ir 700–800 kilogramu.

– Uz kā rēķina sanāk par 30% lētāka izaudzēšana?

– Herefordi gan vasarā, gan ziemā uzturas ganībās un pieņemas svarā. Arī ziemā herefordiem dzīvsvara pieaugums ir kilograms dienā, bullim pilnīgi pietiek ar vienu kilogramu graudu dienā. Ja Šarolē bulli izmet ziemā ārā, pieaugums ir labi ja 500 grami. Herefordi ir ļoti piemēroti ekstensīvai audzēšanai. Kustību brīvība dod dzīvniekiem ne tikai labu dzīvi, bet arī gaļīgāku muskulatūru bez liekiem taukiem, tādējādi – labāku gaļu.

– Kāpēc jūs reģistrējāt savu šķirnes audzētavu kā bioloģisko saimniecību?

– Nav noslēpums, mums ir daudz zemes, bet bioloģiskajām saimniecībām ir lielāki atbalsta maksājumi. Otrkārt, jau divus gadus visu savu gaļas produkciju eksportējam uz Lietuvu, Dāniju kā bioloģisku un par to saņemam 10% lielāku samaksu.

– Jums ir gaļas ražošanas jeb šķirnes saimniecība?

– Gaļas šķirnes audzēšanas saimniecība. Mūsu govis ir gaļas govis, bet mūsu pamatprodukcija ir vaislas materiāls. Katru gadu investējam labos buļļos, šķirojam un brāķējam govis, rēķinām ciltsvērtības indeksus (pienīguma, atražošanas, produktivitātes u. c.), lai būtu šķirnei raksturīga ķermeņa uzbūve un mierīgs temperaments, viegla atnešanās, daudz piena. Brāķētie dzīvnieki tiek nobaroti gaļai. No simts buļļiem vaislai der maksimums pieci buļļi.

– Vai visas vaislai derīgās teles atstājat ganāmpulka atražošanai?

– Mūsu mērķis ir popularizēt Latvijā Herefordas govis, tāpēc importējam teles no Dānijas un pārdodam gaļas ražošanas saimniecībām. Pērn iztirgojām arī savas teles un pat par augstāku cenu iegādājāmies jaunu šķirnes materiālu pašu saimniecībai. Dānija Eiropā tiek uzskatīta par valsti, kur Herefordas šķirne ir visizkoptākā.

– Kāpēc līdz šim Latvijā par herefordiem nav pats labākais viedoklis?

– Šie aizspriedumi radušies Baltkrievijas izcelsmes herefordu dēļ. Šīs līnijas govis tik tiešām ir ar izteiktu zemādas tauku slāni, tāpat kā govis pirms piecdesmit gadiem Eiropā.

Taču šodien šī šķirne ir izkopta, tauku vairs nav, bet cilvēki Latvijā bieži vien to nezina.

Katrai šķirnei ir plusi un mīnusi. Tie ir jāzina, lai varētu atbilstoši saimniecības vajadzībām un iespējām izvēlēties liellopus. Mēs izvēlējāmies herefordus, jo šai šķirnei, mūsuprāt, plusu bija vairāk nekā mīnusu.

– Saskaņā ar pārraudzības datiem Latvijā herefordiem salīdzinājumā ar šarolē ir mazāks pieaugums, arī atražošanas rādītāji sliktāki.

– Šarolē pieaugums dienā ir lielāks nekā herefordam un muskulatūras kvalitāte arī ir labāka. Līdz ar to Eiropā, kur novērtē gaļas kvalitāti, par šarolē kilogramu var saņemt augstāku maksu. Bet Šarolē nav ekstensīvai audzēšanai piemērota šķirne. Ja saimnieks grib iegūt kvalitatīvu gaļu un muskulatūru, bullim jādod desmit kilogrami graudu dienā. Ja šarolē baro kā herefordu, tad herefords pēc trīs mēnešiem to apdzīs, izaugs ātrāk un gaļas kvalitāte būs vienāda (kautuvē klasificēs kā R–3, tā ir vidējā bāzes cena).

Par limuzīniem ir tas pats stāsts, kas par šarolē. Lai gan, manuprāt, limuzīni ir labāki nekā šarolē, jo, pareizi organizējot ciltsdarbu un vaislai izmantojot dzīvniekus ar labdabīgu temperamentu, var agresivitātes gēnu no ganāmpulka izolēt. Limuzīniem atnešanās arī ir samērā viegla un pieprasījums pēc gaļas labs, taču man nepatīk temperaments un piebarošana ziemā. Jā, protams, ir saimniecības, kur limuzīni arī ziemā uzturas ganībās, viņi to var darīt, bet kādi šie dzīvnieki izskatās, kā tie jūtas?

– Ko sakāt par angusiem?
IMG_5111

– Es Latvijā ieteiktu audzēt vai nu angusus, vai herefordus. Angusi ir mežonīgāki, mūk no cilvēkiem, nav tik draudzīgi kā herefordi, bet angusam ir mazliet vairāk piena. Gaļai vislabāk audzēt herefordu un angusu krustojumus, tiem ir labāka gaļas kvalitāte, un tie ātrāk izaug.

– Krustošanai labāk izmantot Herefordas vai Angusa bulli?

– Herefordi ir mazliet lielāki, tāpēc labāk sākumā krustot Herefordas govis un Angusa bulli. Angusiem tāpat kā herefordiem ir vieglas dzemdības. Mums šogad februārī divu nedēļu laikā piedzima 15 teļi, un tikai dvīnīšiem vajadzēja cilvēka palīdzību.

– Tas ir labi, ka piedzimst dvīņi?

– Tā ir mūsu peļņa. Mums nevajag piena izslaukumu, mūsu mērķis, lai katra govs gadā iedod teļu. Ja teļa nav, nav peļņas, ja viena govs iedod divus, tā ir peļņa gandrīz dubultā. Tas, ka viņi ir mazāki, nav tik būtiski. Teļus var agrāk atšķirt un piebarot. Dvīņi jau nav katru gadu, no simta govju varbūt tikai dažām. Tas vienmēr ir patīkams pārsteigums.

– Pieskatīšana atnešanās laikā herefordiem nav vajadzīga?

– Vajag jebkurā gadījumā. 95% govju atnesas pašas, bet 5% ir problēmas, un iepriekš nav zināms, kuras tās būs. Var gadīties jebkas. Un tad šie 5% būs negūtā peļņa.

Šogad teļu dzimšanas laikā Latvijā bija pamatīgs sals, mēs palīdzējām govij teļu notīrīt un uz ausīm likām cepuri. Viena govs dzemdēja –32 °C salā uz lauka, divas gotiņas piegāja klāt un palīdzēja teļu nolaizīt ātrāk. Vispār barā ir tā saucamās auklītes, kas uzrauga teļus, kamēr mammas barojas.

Pirmā atnešanās ir divu gadu vecumā. Bulli pirmo reizi laižam klāt 15 mēnešu vecumā.

– Uz cik govīm ir viens bullis?

– Optimāli ir 40–44 govis uz vienu bulli. Visas taču uzreiz vienā dienā nemeklējas.

– Vai visas tiek aplektas?

– Gadās, ka ir problēmas, piemēram, iekaisums pēc atnešanās. Vienu vasaru bija ļoti karsts, un govis vai nu abortēja, vai vispār nemeklējās. 100% nav nekad. Es domāju, ka mēs trāpām 95–98% robežās.

– Ko darāt ar tām, kuras neapaugļojas?

– Pagaidām nevaram atļauties ļoti daudz brāķēt. Ja nevar aplekt, samainām bulli. Ja divus gadus pēc kārtas nav grūsna, tad gan brāķējam. Herefordi kā dabas dzīvnieki dzīvojas savā vaļā. Cenšamies pēc iespējas mazāk iejaukties procesos, netraucējam un lieki nestresojam. Protams, katru dienu cilvēks pie govīm pieiet, lai tās nekļūtu mežonīgas.

– No kāda vecuma Herefordas buļļus var laist pie govīm?

– No pusotra gada bullis var sākt strādāt, bet nedrīkst būt liela slodze. Jaunam bullim no sākuma jādod trīs četras teles. Kad bullis sasniedz divu gadu vecumu, tas var strādāt ar pilnu noslodzi un apkalpot arī visas četrdesmit. Jaunam bullim pieredzes nav, tas kāps virsū, vajag vai nevajag. Četrgadīgs bullis, ja nav pilnīgi skaidrs, virsū nekāps, sak, pagaidi, būsi gatava, tad darīsim.

– Cik ilgi buļļi pie jums dzīvo?

– Buļļi ir smagi, tāpēc, kāpjot pāri grāvjiem, birzītēs dažreiz satraumē kājas. Mēs uzskatām, ja bullim nav traumu, jāļauj strādāt līdz septiņu gadu vecumam. Pēc šī vecuma sasniegšanas palielinās risks, ka bullis vairs nespēs visas apkalpot. Mazākās saimniecībās var droši ar tādu strādāt, tāds ir spējīgs, bet mums ir pārāk intensīvs ritms. Mēs nedrīkstam riskēt.

– Vai visas ganības ir dabiskās pļavas?

– Katru gadu palielinām sēto zālāju platības, bet ir daudz krūmu un dabisko pļavu. Mēģinām sagrupēt tā, ka vecās govis ar teļiem vairāk staigā pa pļavām, jaunās teles un pirmpienes audzējam mazliet intensīvāk.

Lai izvēlētos, ko sēt, vispirms jāizvērtē augsnes kvalitāte – šeit ir gan kūdra, gan māls, gan smilts. Ir grūti nopirkt maisījumu, kas atbilstu mūsu vajadzībām, tāpēc tos taisām paši. Liekam visu, kas šajās augsnēs ir spējīgs augt, kam būtu masa. Āboliņš aug visur, ja ir labs gads, pat kūdrā, tāpēc to liekam klāt visiem maisījumiem.

Vienai govij ar teļu pietiek ar hektāru sētā zālāja gadā.

No sētā zālāja vispirms nopļaujam skābbarību (parasti tas notiek ap 1. jūniju). Dabiskās pļavas vispirms noganām, jo govīm pavasarī ir vienalga, ka tik kaut kas zaļš. Tās labprāt ēd visu, pat dadžus un latvāņus. Kad noganītās pļavas ataug, tajās pļaujam sienu. Ir arī mazākas pļavas, kur neatmaksājas dzīt lopus un ganīt, tās pļaujam arī trīs četras reizes.

Skābbarībai pļaujam pirmo zāli, tur vairāk proteīna, tādu ir izdevīgi tīt plēves rituļos. Zāli pirms tīšanas vītinām, ūdeni nepresējam. Dabiskās pļavas pļaujam tikai sienam.

Audzējam arī lucernu augu maiņai, tā ielabo augsni, bagātinot ar slāpekli. Pēc lucernas audzējam auzas, katru gadu apmēram 100 hektārus.

Bioloģiskā saimniecībā kviešus izaudzēt ir diezgan nereāli. Raža maza, augi jutīgi pret slimībām. Savukārt auzas ir konkurētspējīgas ar nezālēm un no viena hektāra var nokult vidēji līdz 3 tonnām graudu. Pērn, piemēram, nokūlām 2,5 tonnas.

Audzējam šķirni ‘SW Kerstin’, šī nav lopbarības šķirne, ja ir kvalitatīva raža, varam pārdot kā pārtikas graudus. Ja ir sējumi, kuros nezāles pārmākušas auzas jeb izbradājušas meža cūkas, lai lieki netērētu kombaina resursus (viena hekt­āra nokulšana izmaksā Ls 40–50), auzas nopļaujam un satinam rituļos. Sanāk ideāla lopbarība. Vienīgi laikus jāpieņem lēmums – pirms dzeltengatavības iestāšanās.

– Kuras govis un kad piebarojat?

– Tikai nobarojamos buļļus, kad atšķiram no mātēm. Lai pieradinātu pie graudiem, esam uztaisījuši īpašas barotavas uz lauka, kas pieejamas tikai teļiem. Dodam placinātus auzu graudus, 30–40 teļiem rēķinot trīs spaiņus. Ar šo daudzumu tiem pietiek divām dienām. Pamatbarībā ir zāle un piens, graudi ir tikai papildu bonuss.

Ziemā buļļi saņem skābbarību, sienu un graudus. Zāles lopbarību, cik var apēst, graudi ir normēti – apmēram 3 kg dienā. Govis saņem sienu.

– Herefordas govis esot lielas, bet piena maz. Vai tā ir tiesa?

– Nevar teikt, ka maz piena. Salīdzinot ar citiem, ir mazāk, bet herefordiem ir kāda īpatnība: teļš var izsūkt māti sausu. Citu šķirņu zīdītājas, jūtot, ka pasliktinās forma, lai pašsaglabātos, dod mazāk piena, hereforda mamma darīs visu, lai teļu izbarotu. Tādēļ audzētājiem jābūt uzmanīgiem un šis faktors jāņem vērā. Šī iemesla dēļ pirmpienēm teļus, kad tie sasnieguši četru piecu mēnešu vecumu, nošķiram. Nav izdevīgi pēc tam pa ziemu govi piebarot, lai tā atgūtu formu. Izdevīgāk ir piebarot teļu, tas ir vieglāk un lētāk.

– Cik viena govs atnes teļus?

– Ja govij ir viens teļš gadā, tad saimniecība strādā ar peļņu. Tas ir ideālais scenārijs. Ja govs savā mūžā atnes piecus teļus, tad ganāmpulka atražošana ir atmaksājusies, lai gan Herefordas govis var atnest 10–11 teļus. Arī mūsu ganāmpulkā ir govis no pašiem saimniecības pirmsākumiem, kurām tagad ir jau deviņi gadi.

– Vai teļi dzimst neatkarīgi no sezonas?

IMG_5102– Govis cenšamies aplecināt aprīlī, lai atnešanās būtu februārī. Lai gan govis sāk meklēties jau trīs nedēļas pēc atnešanās, bulli viņas dabūs tikai aprīļa beigās. Tas tāpēc, lai teļi maksimāli izmantotu ganību zāli un mums tos nevajadzētu papildus piebarot.

Ja govs atnesīs teliņu novembrī, kad zāles vairs nav, tad tā būs intensīvi jābaro, lai būtu piens. Ziemā ir auksti, lai govij būtu enerģija, vajag ekstra barību. Ja tai jāizbaro teļš, tad barības deva dubultojas. Vairs nav nekāda ekonomiskā pamatojuma, teļš sanāk pārāk dārgs.

Ja govs atnesas februārī, tad teļam pirmos divus mēnešus pilnīgi pietiek ar pienu, ko govis saražo, ēdot sienu. Aprīļa beigās, maijā, kad ir pirmā zāle, teļš sasniedzis vecumu, kad var baroties patstāvīgi. Buļļus nobarojam gadu pusotru, kautuvēm nododam, kad tradicionāli ir augstākā iepirkuma cena – no februāra līdz aprīlim.

– Vai herefordus var izmantot krustošanai ar piena govīm?

– Ja Herefordas bulli izmanto krustošanai ar Latvijas brūno vai kādu citu piena šķirnes govi, krustojuma buļļi aug labi, taču jārēķinās ar to, ka pirmās pakāpes krustojuma teles varēs izmantot vienu divas laktācijas, jo govīm palielinās tesmeņi. Trešajā ceturtajā pakāpē tesmeņi vairs netraucēs.

– Vai vaislas dzīvniekus pārdodat turkiem vai realizējat tepat Latvijā?

– Uz Turciju vēl neesam pārdevuši. Latvijā par herefordiem maksā tādu pašu naudu kā par šarolē.

Gaļas liellopiem šobrīd ir laba cena. Pirms trim gadiem es braucu pie uzpircējiem un lūdzos, cik maksās, tik būs labi, tagad situācija ir mainījusies uz pretējo pusi. Tagad uzpircēji lūdzas, lai pārdod, par cenu vispār nav diskusijas. Ja vajag, tad maksā. Un viņiem vajag.

Eiropā gaļas lopkopība kā nozare nekļūst lielāka, bet pieprasījums pēc gaļas produkcijas visu laiku kāpj. Īpaši liels pieprasījums ir pēc Baltijas valstīs ražotas gaļas, jo mēs vēl neesam izdomājuši, kā liellopu intensīvi nobarot. Rietumeiropieši saprot, ka mums ir tīra manta, un labāk izvēlas mūsu gaļu, nevis Holandes, lai gan tur tā ir pat lētāka. Holandieši intensīvi nobaro ar kukurūzu, dažādām piedevām, bullis izaug ātri, bet gaļas kvalitāte no tā labāka nekļūst.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+