Foto – Timurs Subhankulovs

Stājos aktīvā partijā. Saruna ar Rihardu Pīku 20

“Latvijas Avīzē” viesojās RIHARDS PĪKS – bijušais tautpartijietis, kultūras un ārlietu ministrs nolēmis atgriezties lielajā politikā un startēt Eiroparlamenta vēlēšanās ar 2. nr.  partijas “Latvijas attīstībai” jeb Repšes partijas rindās. Par Pīka kunga nodomiem sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Kā pieredzējis politiķis – diplomāts – ko teiksiet par Latvijas reakciju attiecībā uz Krieviju pēc notikumiem Krimā? Viedokļi svārstās no – jāpārtrauc attiecības līdz ­– jānogaida, ko darīs lielie. 


R. Pīks: – Speciāli pārtraukt neko nevajag, jo esam ES valsts un jārīkojas pēc kopīga lēmuma pieņemšanas. Taču par savu drošību gan jārūpējas. Militārā ziņā mums nebūs milzīgi bruņotie spēki, taču Latvijai visiem jādemonstrē vēlme un iespēja piedalīties kopējā aizsardzības sistēmā – NATO. Mūsdienās viens no svarīgākajiem valsts drošības elementiem ir arī energoneatkarība. Par to tagad daudz runā, bet es šo lietu sāku cilāt jau tad, kad Krievija ar Vāciju parak­stīja līgumu par “Nord­stream” gāzesvadu Baltijas jūrā. Pašlaik Latvija ir galapunkts atsevišķai gāzes “caurulei”, pa kuru notekošā plūsma ir ļoti maza daļa no Eiropas piegādēm. Ja vienā brīdī Maskavai kas nepatīk, šo plūsmu var arī apturēt, bet tas Latvijai vienīgais gāzes avots. It kā jau Inčukalnā uzkrāto gāzi ziemā novada arī uz kaimiņzemēm, tostarp atpakaļ uz Krievijas rietumu apgabaliem, taču ir dzirdēts, ka viņi Pleskavu, Novgorodu nodrošināšot ar tiešiem savienojumiem energonesēju piegādē. Līdz ar to Inčukalns krieviem nebūs nepieciešams, bet mēs paliekam tā kā uz adatas gala. To visu ņemot vērā, savulaik ieteicu veidot atzaru uz Liepāju no Baltijas jūras gāzesvada. Pret to nebija iebildumu nedz vācu pusei, nedz “Gazprom” pārstāvjiem, kad ar viņiem runāju kā toreizējais Eiroparlamenta deputāts. Protams, jautājums bija – kas par to maksās? Apspriežoties ar ekonomiku saprotošiem cilvēkiem, aptuvenais rēķins, ko vajadzētu uzņemties mūsu valsts budžetam, sanāca ap 20 miljoniem latu. Taču valdībā vai nu nebija laika, vai gribas nodarboties ar atzara izbūvi – tā tas arī palika. No energodrošības viedokļa “Nordstream” viens ventilis būtu mūsu krastā, un Liepājā neviens cits to nevarētu aizgriezt, jo pārtraukt piegādes Vācijai nozīmētu ļoti lielus saasinājumus divu Eiropas lielvalstu starpā.

CITI ŠOBRĪD LASA

E. Līcītis: – Vai jūsu stāsts ilustrē, ka gadiem ilgi dažādas Latvijas valdības, teiksim tā, energoneatkarības nodrošināšanas jautājumos vieglprātīgi pa gaisu – kamēr nu esam atsēdināti?


– Tā varētu secināt, ka izturējušās pārāk vieglprātīgi. Ir cilāts jautājums par sašķidrinātās gāzes termināļa būvi – arī ar apmēram 10 gadu vēsturi. Turklāt Lisabonas līgumā ir iekļauta solidaritātes klauzula un noteikta kopēja ES un dalībvalstu atbildība par enerģētikas politiku, kas paredz energotīklu starpsavienojumus. Diemžēl Latvijā tas palicis labas apņemšanās līmenī, tikmēr Klaipēdā, kā arī Igaunijā un Somijā gāzes termināļi būs. Sašķidrinātās gāzes resursi un pieejamība pasaulē paplašinās, un tā var būt garants valstu energodrošībai. Tāpat runu līmenī atstāts jautājums par Latvijas starpsavienojumiem elektroenerģētikā. Bijusi sapratne, ka to visu vajag, bet risinājumiem tuvojamies ļoti pasīvi.

– Tad Pīkam jāpārņem ārlietu resors un jārīkojas! 


– Kad izšķīros pievienoties partijai “Latvijas attīstībai”, mani piesaistīja konkrētu risinājumu esamība programmā. Tur nav vēlējumu formas – aktivizēt, palielināt, bet tas, ko un kā darīsim. Piemēram, veselības aprūpē. Circe­nes kundze kaut ko piedāvā, citas partijas par to runā, bet nav īsti saprotams, kā nodrošinās cilvēkiem kvalificētu medicīnisko palīdzību. “Latvijas attīstībai” piedāvā obligāto veselības apdrošināšanu, līdzvērtīgā mērā garantējot pakalpojumus arī veciem cilvēkiem, invalīdiem utt. Plānam klāt ir aprēķins, cik tas valstij izmaksās.

V. Krustiņš: – Vai skolotājiem, pensionāriem, veselības sardzei nenāksies pastāvēt pie ratiem, ja par svarīgākiem virza bruņošanās izdevumus?


– Uz burvja mājienu politiķi miljonus no kabatas neizvilks, taču ir otrs iemesls, kamdēļ man simpatizēja partija “Latvijas attīstībai”. Proti, lielā vērība uzņēmējdarbībai. Šī domāšana dibināta uz secinājumu, ka budžetam naudu sarūpē un nodokļus visvairāk samaksā uzņēmīgie cilvēki, kas dod darba vietas, attīsta ražošanu, pelna un norēķinās arī ar valsti.

Reklāma
Reklāma

– Pag, uzņēmēji prasa, lai viņiem arī dod! Būšot zaudējumi, ja pret Krieviju lietos ekonomiskas sankcijas.


– Tādā veidā uzņēmējiem nav jādod budžeta līdzekļi. Kas attiecas uz “sankciju kariem”, tur var sekot korekcijas, kuras pašlaik ir grūti paredzamas.

E. Līcītis: – Kāpēc grūti paredzamas? Ja aizsardzībai vajag divtik vairāk naudas, ja grib labāku medicīnu, lielāku vecuma pensiju vai skolotāju algas – nodokļu slogs jāpalielina. 


– Praksē pārbaudīts, ka nodokļu likme jāpiemēro tik saprātīgi, lai uzņēmēju nenospiestu pelēkajā nodokļu nemaksātāju zonā. Un cita korelācija ir, ka nereti lielāks ievākums ceļas no tā, ka likmes pazemina, un uzņēmējam labāk ir maksāt, nevis nemaksāt. Viens procents aizsardzībai, protams, ir pārāk maz, taču šie izdevumi jāpalielina pakāpeniski, nevis vienā momentā jādubulto. Un mēs jau pārrunājām, ka valsts drošība ir pasākumu komplekss, ne tikai bruņošanās izdevumi.

V. Krustiņš: – Par Krieviju. Kā situācija varētu attīstīties?


– Domāju, ka prezidents Putins nebija gaidījis tik solidāru pasaules reakciju. Pirmajā intervijā Krimas sakarā viņš atļāvās ciniskus “jokus” par tēmu, kā puiši gājuši uz Krimu pastaigāties, ar tautiešiem aprunāties un pa ceļam ciema veikalā nopirkuši karavīru ekipējumu un jaunākā parauga ieročus. Tas neliecina par iekšēju pārliecību.

Kas notiek pašreiz? Investīcijas aizplūst no Krievijas, rubļa kurss krītas. Pie pagājušā gada nelielās izaugsmes 1,3% tas kaimiņvalsts iedzīvotājiem neko labu nesola. Izšķiroša nozīme būs energoresursu, pirmkārt, naftas cenām pasaules tirgū.

Kādreiz pāvests Jānis Pāvils II, domādams padomju sistēmu, teica: “…tikai bada maize piespiedīs Dievu mīlēt.” Liekas, ka viņam bija taisnība. Nezinu, vai Putina k-gs to zina un atceras. Ja viņš sekos pasaules vēsturē zināmu diktatoru agresīvai stratēģijai, sekas var būt traģiskas visiem.

– Var jau būt, ka Putins negrib neko sagrābt vai atjaunot PSRS, bet, protams, ka bez Ukrainas Krievija nav nekāda impērija, par kādu tiecas sevi uzskatīt. Diez vai jelkad Maskava atdos Ukrainu ārpus sava iespaida. Bet Latvija lai ir ES, kaut vai NATO sastāvā, kaut tikai Rīgā būtu draudzīga valdība! Nekritīs tak virsū ar bruņotiem vīriem?


– Nav izslēgts, ka tā Kremlī domā. Bet mēs zinām arī to, kas notika 1940. gadā. Šobrīd Putins un viņa plāni ir nepro­gnozējami. Ir redzams tas, cik viņam būtiski sevi pierādīt. Ja ekonomiskā situācija pasliktinās, viņam varbūt būs vajadzīgs vairāk pierādījumu ekspansionistiskai politikai. Katrā ziņā Kremlī vēro notikumu eventuālo attīstību Latvijā.

– Tad jāvaicā cita pro­gnoze. Vai jūsu partija rudenī nokļūs valdošajā koalīcijā?


– Te atbildi dos vēlētājs. Mums ir komanda ar pieredzi. Domāju, ka svarīgi, lai pēc vēlēšanām kopā sanāktu politiskie spēki, kas spēj savā starpā sarunāties un pēc tam noteikti rīkoties.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT