Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. februāris, 2013
Drukāt

Pīlēns: Kur citur latvietis radīsies, ja ne reģionos

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

“Latvijas Avīzē” viesojās uzņēmējs, viena no lielākajiem Latvijas eksportspējīga uzņēmuma saimniekiem, kompānijas “UPB” valdes priekšsēdētājs ULDIS PĪLĒNS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

E. Līcītis: – Mūsu iepriekšējā sarunā 2011. gadā vērtējāt Valdi Dombrovski kā “apstākļu gūstekni”, kuram jālabo iepriekš pieļautās kļūdas valsts pārvaldīšanā. Vai tagad paveiktais ir bijis “veiksmes stāsts”?

U. Pīlēns: – Tā kā izvirzītie mērķi par dziļāku integrāciju ES ir pareizi, jo tur ir mūsu ekonomikas, kultūras, politiskās mentalitātes telpa, tad varam vērtēt, vai šajā virzienā Dombrovska valdība turas pie pareizās stratēģijas, un jautājums ir, vai varēja darīt labāk. Kas ir samaksāts, izpildot SVF uzdevumus, – darba vietu skaita kritums, tūkstoši aizbraucēju. Uz pozitīvas nots izskan eksporta pieauguma skaitļi, taču tas ir panākums, no ļoti zemas bāzes atsperoties. Ar to gribu teikt, ka izaugsmei noteikti varēja piemeklēt labāku taktiku.

V. Krustiņš: – Visi gaida darbības no valdības – gandrīz vai kā sociālistiski sapņotāji. Kritizē no visām pusēm. Esat Eiropas mēroga uzņēmējs – sakiet, ko valdība reāli var dot?

– Daudz ko. Valsts varas ietvars ir maigās regulēšanas ietvars. Mūsu, “UPB” uzņēmumiem, kas iet eksporta tirgos un producē ap 100 000 latu kopproduktu uz vienu strādājošo, valdības atbalsts nav akūts, taču šādu uzņēmumu valstī nav daudz, ja skatāmies, ka vidējais kopprodukts uz strādājošo ir ap Ls 10 000. Protams, spēcīgākais vienmēr izsitīsies. Raugoties uz to no krīzes pārvarēšanas skatpunkta, Latvijā sabiedrībai, uzņēmējiem pateica – cīnieties paši un no valdības neko negaidiet. Un katrs mēģināja izdzīvot savu iespēju robežās. Tas, kurš māk staigāt meža takas, brist dziļus sniegus, tika cauri. Tas, kuram trūka iemaņu izdzīvošanai tik liberālā formā, visdrīzāk pakrita.

Ekonomiku kompresējot, saspiežot, cieš no tautsaimniecības impulsa centriem visattālinātākās teritorijas – ciemati, mazās pilsētas, lauku teritorijas “pakrita” uz daudz zemāku atzīmi – darba vietu skaitā u. c., un tagad ir vajadzīga nopietna valsts intervences politika reģionos.

– Jūs teiksiet, ka valstij ir reālas iespējas, bet tā neveic reģionālās intervences politiku?

– Protams. Pārdalot kaut vai ES līdzekļus un nosakot, kas būs prioritātes – izglītība, kultūra, satiksmes vai veselības infrastruktūra. Es redzu, cik lēni sokas šie Eiropas naudas projekti – kaut vai izglītībā pārāk lielas birokrātijas dēļ. Un pats pārliecinājos, cik strauji Austrumvācijā pēc apvienošanās bankas un apdrošinātāji ienāca mazpilsētās ar filiālēm, pat būvkonteineros. Līdzīgi mums vajadzētu saglabāt atbalstus reģionos, kur ir pievienotā vērtība, kur ir bāze dzimstības programmai, jo kur citur latvietis lielākoties radīsies, ja ne reģionos, kur, lai arī skarbākos apstākļos, tomēr dzītas dziļākas saknes. Saprotu, ka mazā ciematā vairs nevar atļauties simts vietu bērnudārzu, lielu skolu un slimnīcu. Taču kā risinājums būtu viena universāla būvniecības vienība – daļēji kā bērnudārzs un pamatskola, kā dzīvokļi skolotājiem, medpunkts.

– Nesen apspriesta tēma bija kāda banku analītiķa ieteikums – slēgt ciet Durbi, jo šī mazpilsēta nepavilkšot dzīvību. Jums kā liepājniekam varētu būt spriedums par Durbes un pārējās provinces dzīvotspēju.

– Ne Durbe, ne arī citi līdzīgi pilsētciemi nav bezcerīgi. Pasaulē, protams, pastāv liberālās ekonomikas modelis par urbanizēšanos, kur cilvēki pulcējas lielās aglomerācijās un kur katrs atrod sev vietu. Mums ļoti jūtīgi jāizturas pret lietām un tradīcijām, ko esam saņēmuši mantojumā. Tas attiecas uz ģeopolitisko situāciju ar attiecīgu darbaspēka izvietojumu, struktūru, iemaņām un tradīcijām. Tam visam saimniekošanas pamati likti 20. gados ar zemes dalīšanas politiku pēc neatkarības iegūšanas ar izvērstu, Eiropā par veiksmīgu atzītu tautsaimniecības, izglītības modeli. Līdz neatkarības atjaunošanai mūsdienās tas turpinājies kā agrāri industriāls modelis ar Rīgu kā centru, dažām lielākām pilsētām un virkni saimnieciski aktīvu teritoriju. Tagad jārada augstāka iedzīvotāju mobilitāte, jo, piemēram, Durbē neveidosies augsto tehnoloģiju vai mašīnbūves industrija.

Taču uz vietas nodrošināt dzīvošanu ar visā Latvijas teritorijā saturīgu un saprātīgu sociālu programmu – tas ir jāparedz valdības plānos. Tās ietvaros – ātrajai palīdzībai valsts teritorijā jāsasniedz slimnieks īsā laikā, skolu autobusiem jākursē, bērnudārzam jābūt pēc iespējas sasniedzamam, ir jāatrod veids, kā iedzīvotājiem dotēt attālumu līdz darbavietai un kā uzņēmējus ieinteresēt radīt darba vietas lauku teritorijās.

Lūk, uzdevums, nevis pateikt, ka Latvijā pamatstruktūra neatbilst globalizācijas laikmeta apstākļiem un viss jāiznīcina. No valdības vadītāja šobrīd nedzirdam par šādiem uzdevumiem. Izskan viedokļi, ka labākais variants ir visu salikt Rīgā – vienā aglomerācijā, taču tas nav valstisks risinājums! Konfūcijs pamāca – tauta jānodarbina atbilstoši laika apstākļiem. Tulkoju – atbilstoši cilvēku spējām, iemaņām, tradīcijām. Ja gribam paziņot, ka, dzīvojot vienā no apmežotākajām Eiropas valstīm ar ārkārtīgi augstu lauksaimniecisko potenciālu, tas nav mūsu spēku pielikšanas punkts, tad par to rodas neizpratnes jautājumi. Pasaulē miljardu mutēm trūkst pārtikas, ir nepietiekami mežizstrādes produkti, bet mēs gribam “uzdot” tos lauku atbalsta punktus, kur šobrīd pietiktu ar saprātīgi dozētu intervences politiku, kurpretī vēlāk atjaunošanā nāktos guldīt fantastiskas summas. Valstis, izvirzot pamatmērķus, vadās no aprēķina, ka jānotur ģeogrāfiski politiskā un sociālā struktūra, ko tās uzskata par optimālu. Man neliekas, ka Latvijā optimālais variants ir tik sapresēta ekonomika, ka visiem jādzīvo Rīgā un nelielā rādiusā ap galvaspilsētu.

– Dedzīgas diskusijas noritēja ap NAP, un plāna veidotājs Mārtiņš Krieviņš, redakcijā ielūgts, daudz stāstīja, cik bijis modeļu un fantāziju par attīstību, cik daudz ko nācies atteikt. Kā vērtējat NAP galaiznākumu?

– Ar piesardzīgu, bet ne iznīcinošu kriticismu. Tēzēs plāns ir pareizs. Dokumentam jāpievieno analītiski matemātiskā bāze, kas laika gaitā droši vien atspoguļosies pieņemtos precīzākos uzstādījumos, budžeta un pārējos ciparos. Pagaidām tā ir literatūra, pirmais mets, pēc kura jāsāk projektēt, pievilkt tehniskos tīklus, izbūvēt pamatus utt.

– Vai īstenošanai pietiek ar premjera biroja jaudu, ar premjera aizmuguri attīstības “arhitektam” Krieviņam?

– Skārāt labu tēmu, jo nelaime ir tā, ka šāda augstākā ranga dokumentu veidotāju atpazīstamība ir tikai ierēdniecības līmenī. Slimniekam interesē tas dakteris, kurš atbildīgi apietas ar viņa ķermeni, lai veselība atgrieztos, nevis medicīnas vidējais līmenis. Tas nozīmē, ka sabiedrībā atzītām autoritātēm jābūt tuvu stāvošām ekspertīzēm un plāniem par sabiedrības vidējā termiņa attīstību. Šobrīd tas ir zināmais Krieviņš un papildus visai anonīmu autoru grupa, par kuru grūti saprast viņu līdzšinējos sasniegumus un pozitīvās atsauksmes, ja tādas ir. Jā, apaudzēt kaulus ar audiem un ādu ir ierēdniecisks darbs, bet par pašu pamatkonstrukciju, par vīziju vajadzēja nākt autoritātēm, kuras uzņemtos autorību. Arhitekts parakstās zem skices un, kad ēka gatava, tā nenotiek, ka par projekta autoriem uzdod XY vai nezin ko.

E. Līcītis: – Pretstatā sašutumam par Rungaiņa kunga ieteikumiem mūsu lasītāji būs patīkami iepriecināti par jūsu neatlaidīgajiem padomiem valdībai tomēr veidot reģionālo politiku. Taču var tiktāl piekrist skeptiķiem par lauku nākotni, ka neba būs tik daudz naudas, lai visu pastutētu. Cik dziļai vajadzētu būt šai intervences politikai?

– Paskatīsimies uz šo “nav naudas” no diviem galiem. Dombrovskim var pārmest, ka viņam nav izdevies radīt valdību kā vienotu komandu. Redzam Sprūdža individuālo slalomu, “one man show”, tas pats Ķīlim.

Ja nav saliedēta valdības kopēju lietu un prioritāšu virzība, tādos apstākļos procesus un prioritātes nosaka publiskās telpas aktīvisti, turpretī valsts vadītāju viedoklis par vērtībām un modernas Latvijas valsts vīziju globālā pasaulē nav dzirdams, izņemot Vīni, Briseli un droši vien Davosu. Taču arī Latvijas cilvēkus interesē mūsu līderu viedoklis par šīm lietām.

Ja uzņēmējs nesaka darbiniekiem, kāds ir bijis gads, kādi ir nākotnes plāni, ir daudz grūtāk orientēt un motivēt komandu uz kopīgu rezultātu.

V. Krustiņš: – Piekrītam, ka vajag vairāk noteiktības, bet tad atkal pretī skanēs runas par autoritārismu.

– Noteiktu vīziju vajag. Bez tās nācijas, valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Par to brīdināju intervijā jūsu avīzē 2008. gadā, un vēl aizvien esam ceļā uz šīs valsts pazaudēšanas iespēju.

– Vai nav spēcīgi teikts?

– Runāju par iespējamību. Objektīvu apstākļu dēļ esam nodevuši suverenitātes daļu Eiropas Savienībai un, ja kādreiz iedzīvosies federatīvas Eiropas modelis, notiktu vēl vairāk suverenitātes atdošanas. Tas gan ir maz ticams, jo ir dažādas valstis ar dažādu attieksmi pret tālāku federalizāciju…

– … ar dažādu gatavību atdoties?

– Jā, un arī mazām valstīm ir dažāda attieksme, bet Latvijā par to ir ļoti maz diskusiju. Ļaujam ierēdņiem Briselei nodot aizvien vairāk – sākot ar lemšanu banku sektorā, par budžetu. Tā vietā mums, mazai zemei, laikus būtu jāpauž Briselē mūsu redzējums – kā Latvija gribētu izskatīties globālā pasaulē. Mani interesē moderna, nacionāla valsts, kurai ir uzstādījums, – un tādai ir iespējams pastāvēt. Mani ļoti mulsina Latvija kā reģionāls posms federālā, bezdefinīcijas Eiropas Savienības modelī, jo līdzīgā situācijā esam eksistējuši kā viena no 15 republikām citā savienībā. Vairākums latviešu tomēr neizklīdīs pa pasauli kā jaunie uz Briseli pārcēlušies ierēdņi, kuri pamazām kļūst kosmopolītiski un arī viņu karjera neizstiepsies visa mūža garumā.

Tās ir iedomas, ka veidosies “Eiropas pilsoņi”, jo nācijai ir iekšējais genofonds, kuru jācenšas glabāt.

Tāpēc atpakaļ pie 
reģionālās politikas plašākā nozīmē. Katrai ministrijai ir sava sīkpolitika ar saviem uzstādījumiem, bet, ja saliktu resursus kopā vienā koordinētā valsts intervences politikā, tad veidotos sinerģija ar maksimālo ieguvumu no katra ieguldītā lata. Pašlaik pastāv liela disproporcija starp maksātspēju reģionos un reģionu kā labas dzīvesvietas telpas potenciālu. Jā, tas prasa daudz augstāku labklājības līmeni, lai laukos sasniegtu mūsdienīgus standartus, taču, ja pēc tā netiecamies un pat pazaudējam laukus, tad zaudējam ļoti daudz un kļūstam vēl ievainojamāki. Organismā ik ķermeņa daļai ir sava funkcija – bez nierēm, bez smadzenēm tas nedarbosies. Un no kurienes mēs visi lielākoties esam nākuši? Visi – darbarokas, inteliģence cēlušies paaudzēs no reģioniem.

E. Līcītis: – Man patīk jūsu prognoze, ka pēc 25 gadiem viens tagad mudīgs Briseles ierēdnis, pēc izcelsmes latvietis, mūža novakari gribēs sagaidīt Durbes veco ļaužu pansionātā dzimtenes balto bērzu ielokā.

– Domāju, ka lielākā daļa gribēs atgriezties turp, no kurienes nākusi, kur apkārt skan dzimtā valoda.

V. Krustiņš: – Tas, ko sakāt, neizbēgami satur nacionālo momentu, nacionālo saglabāšanos.

– Obligāti. Bez šī nacionālā komponenta nekādi nevar. Savulaik “UPB” uzņēmumā bija devīze – domā globāli, rīkojies lokāli. Mērogu un domāšanas ziņā mums jābūt integrētiem eiropeiskā domāšanā, bet lokāli jārīkojas pašiem savā Latvijas modelī. Katrs mēģina tālabad kaut ko darīt, bet valstiski to vajadzētu labāk, racionālāk un efektīvāk.

– Cilvēki taisnīgi sašuta, kad viņam liedza “latvietības” ierakstu pasē, jo kur tad ir tās cilvēktiesības un identitātes apliecinājums, ja tev nav pasē brīv apstiprināt, ka esi latvietis. Tas neesot būtiski. Nu kā gan nav būtiski, tāpat kā jautājums, kur ir mūsu vieta Eiropā – ekonomiski, kulturāli?

– Izklīduši, bez kodola, mēs nevienu neinteresēsim. Bez profila, bez nācijas neesam nekas.

Būsim palikuši kaut kur pa ceļam transformācijas procesā. Pašlaik ārpus Latvijas ir diezgan daudz labi izglītotu, gudru, jaunu cilvēku, kuri neredz ne pietiekamu Latvijas integrāciju Eiropā, ne valsts virzību uz stabilitāti un labklājību, lai atgrieztos un te meklētu savu vietu.

Strādājot ārējos tirgos, “UPB” uzsver, ka esam no Latvijas. Slēdzot līgumus Itālijā, pretī sēdošie uzņēmēji dažkārt brīnās par manu Latvijas pasi, jo tur darbojos kā “UPB” vācu uzņēmuma vadītājs, taču ar to mēs apstiprinām, ka esam gatavi konkurētspējai, neslēpjoties aiz vācu, zviedru vai “Eiropas pilsoņa” pases. Ar kompetenci esam pierādījuši spējas, un ir svarīgi signalizēt piederību reģionam, norādes uz sakņošanos, patriotismu. Šobrīd par to maz runā politiskie spēki, jo darbakārtībā nav ilgtermiņa plānošana. Iespējams, ka krīzes diktētās straujās, milzīgās pārmaiņas, kad vienubrīd bija jādomā, kā savākt kopā šo teritoriju, novērsa ceļu uz tālākiem mērķiem, taču tagad tas vairs nevar būt par attaisnojumu. Arī pa straujupi braucot, nedrīkst pazaudēt orientierus, galapunktu, ko gribam sasniegt, dodoties uz priekšu. Mācītājs Juris Rubenis bieži vien piesaka vērtības, piekodinot tās neaizmirst, – un tā vis nav konkrētās baznīcas propaganda.

– Atsevišķi cilvēki, biedrības mēģina, turoties pie vērtībām, domāt par Latvijas nākotni, taču tas nav temats mūsu politiskajiem spēkiem. Šķiet pat tā dīvaini skatīties uz politiķi, kurš uzkāps tribīnē un runās “divus soļus uz priekšu”.

– Redziet, tā Eiropas kopādzīvošana ir diskusija. Jāpafilozofē, vai vajag “vairāk” vai “mazāk” Eiropas. Jā, domāšanā varbūt der eiropeizēties, bet integrācijā, iespējams, perspektīvas paveras reģionalizācijā. Šobrīd viss likts uz Briseles ierēdniecības kārts – monetārajā, reģionālajā, suverenitātes atdošanas politikā. Ar to zaudējam daļu pašidentitātes. Mums jāsāk definēties. Tam nav obligāti jānotiek politisko partiju ietvaros. Reģiona identitāte ir pozitīvs lielums. Ka esam no Baltijas, ka esam Austrum-eiropas, ka esam piederīgi ziemeļeiropieši, galu galā – ka esam latvieši.

E. Līcītis: – Ko gribam uzsvērt, to parādot? Ka no šejienes nāk samērā labi izglītoti cilvēki, mūsdienīgi, bet nacionāli?

– Man ir svarīgi, ka nāku no Latvijas, un tikpat svarīga ir identitātes uzturēšana visos līmeņos. Jālepojas ar mums raksturīgo redzējumu, kas nav tāds pats kā britiem vai spāņiem.

– Kā šai kontekstā raugāties uz izglītības reformas motoru Ķīli, kurš saka, ka stagnātiskie spēki pretojas nodomātajām pārmaiņām? Jūsu uzņēmumā droši vien bieži saņem darbiniekus – profesionālās un augstākās izglītības sistēmas “augļus”, tāpēc varat spriest par to.

– Par reformām vai nu runā, vai tās nopietni plāno un veic. Ķīlis izvēlējies vairāk runāt. Taču pateikt, ka reformas nevajag, šodien būtu muļķīgi. Mums ir vajadzīgas labākas programmas un augstāka konkurētspēja, bet vai reģionam ir vai nav vajadzīga augstskola, pat ja to neierindo starp 100 Eiropā labākajām? Ir jāsabalansē kvalitātes un bāzes infrastruktūras kritēriji.

Gribēt labāko iespējamo, kā esmu sapratis Ķīļa pozīciju, ir OK. Bet jau šodien “deg” profesionāltehniskā izglītība pašos pamatos un ir jāķeras to reformēt ar skubu. Vidējās izglītības – vidusskolas bāzes līmenis, manuprāt, Latvijā joprojām ir labs, bet tas nav uz mūžu nolikts.

Arī vispārējā profesionālajā inženierizglītībā tas pats, bet pietrūkst inženiertehnisko zināšanu, kuras nodrošina jauno tehnoloģiju materiāltehniskā bāze, ko varbūt nekad mūsu skolās pilnā mērā neradīsim. Cilvēki būs jāsūta papildināties tur, kur tas ir iespējams. Taču ir jāmainās – jāmaina profesūra, lai mēs būtu integrēti augstākajā līgā, vienlaikus saglabājot pamatelementus, kas mums bijuši spēcīgi. Gribu teikt, ka summāri nav pavisam traki ar Latvijas izglītību. Mūsu inženieri ar Jelgavas lauksaimniecības vai Rīgas Tehniskās universitātes izglītību, izrādās, ir ļoti konkurētspējīgi ar kolēģiem Zviedrijā. Tas pierādīts praksē. Vācu inženieri ir stipri šaurajā specialitātē, bet viņiem nepiemīt universalitātes elements, kas raksturīgs mūsējiem. Ir situācijas, kad vācieši kļūst bezpalīdzīgi bez atbalsta. Mūsu modelis, kas varbūt cēlies no dzīves stila, ir vērts, lai tā labākās iezīmes kultivētu. Bet negribu būt pārāk pašslavinošs par mūsu tikumiem. Reizēm liela nelaime ir apstāklī, kas arī tiek kultivēts, – cik esam lieli, gudri un vareni. Visās nācijās ir lieli, gudri cilvēki, un pasaule ir tik sarežģīta, ka ne mirkli nedrīkst paštīksmināties.

– Vai tad vairāk nav apnikusi mūžīgā činkstēšana, ka mēs neko nevaram, cik viss ir slikti?

– Protams, tas arī, bet nevar braukt no viena grāvja otrā. Pasaule ir tik atvērta, interesanta, konkurētspējīga ar mums. Jādomā pretī modernās, nacionālās kategorijās. Un vēl viena vaina, manuprāt, ir tā, ka varas konstrukcijā – parlamentā, valdībā, prezidenta kancelejā – mums ir pārāk maz nācijas līmeņa autoritāšu. Tas atstāj nospiedumu uz šā laika politiku, rada deficītus šajā garīgajā plāksnē.

– Šodienas iezīme ir apšaubīt jebkuru autoritāti.

– Jā, bet laiks ar savām asimetrijām, disproporcijām lēnām izceļ dienasgaismā autoritātes vai deficītus. Tas ir kā organisms, kas pats meklē un atrod vit-
amīnus, kad tos vajag.

– Pīlēna kungs, kas vēl nav līdz galam izskaidrots par eiro? Mums tas jāievieš 2014. gadā, jāgaida?

– Skaidrs, ka esam ceļā pēc eiro un par to nobalsojām 2003. gadā. Taču ir secība, vai vispirms jādod klepus zāles vai jāveic operācija? Šajā gadījumā, vai ir uzbūvēta Latvijas konkurences spēja, izmantojot monetārās politikas instrumentus? Vai tas bijis primāri pret to, ko tagad stāsta – drošība, NATO, vienota ekonomiskā telpa, aizsardzība pret valūtas spekulantu uzbrukumiem? Sabalansētām un rīcībspējīgām ekonomikām valūtas spekulanti nemaz tik vienkārši neie
drīkstētos uzbrukt. Vajadzēja izdiskutēt par struktūrpolitikas pamatnēm, un tikai pēc tam – par eiro ieviešanas termiņiem, riskiem, blaknēm.

Šobrīd ejam iekšā lielā nezināmajā. Iespējams, citas izvēles nemaz nav, ņemot vērā, cik tālu esam tikuši. Taču jāsaprot, ka Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas modelis, kāds tas ir ar  daudzajiem sociālā pabalsta ņēmējiem, bezdarbniekiem, ar ļoti daudziem aizbraucējiem, ar zemu iedzīvotāju teritoriālo blīvumu un vāju infrastruktūru, ar importa dominēšanu pār eksportu un ar pārāk dārgu pārvaldi, esam nolemti nepieciešamībai saņemt transfertmaksājumus, t. i., dzīvot no ES subsīdijām.

Pēc būtības šobrīd palīdzam glābt Eiropas ideju un kopvalūtu. Tas ir labs, stratēģisks darbs, negribu neko sliktu teikt, taču neesam veikuši mājasdarbu, lai pasargātu sevi globālajā pasaulē. Piedalāmies lielajā spēlē, atbalstot konkrētu, mūsu pašu izvēlētu ģeopolitisko modeli, bet, neizvērtējot savu spēku, iespējas un sekas. Mums bija A variants, ko lieto čehi un poļi, – uzbūvēt augstāku konkurētspēju un tad pievienoties eirozonai, neesot vairs pastarīši. Ja pievienojamies nesagatavoti, mums jāsaņem atbalsts, izlīdzinājuma maksājumi, kā Latvijā spēcīgākie novadi maksā mazākattīstītajiem – par to, ka nodarbojamies ar eirozonas idejas stiprināšanu. Taču tagad, steidzoties pa galvu pa kaklu uz eirozonu, šāda diskusija ir novēlota. Jāstājas 2014. gadā iekšā. Vienīgi jāapdomā – ja neies labi, kādi tad būs risinājumi.

– Ko runā Eiropas biznesa aprindas par šaubu pilno situāciju dienvidos? Riski saglabājas?

– Finansiāli situācija neizskatās tik traģiska kā pirms gada. ECB pielikusi milzu pūles, lai nomierinātu finanšu pasauli, taču sociālajā, politiskajā plaknē asimetrijas saglabājušās. Tas raisa daudz sociālu un politisku risku, daudz populisma. Nekad nav bijis tik daudz dažādu redzējumu par Eiropas monetāro savienību, par divu ātrumu Eiropu, par reģionālo autonomiju, tagad arī Lielbritānijas jaunais separātisms. Pašreiz ļoti daudz kas atvērts vaļā un redzēsim, kā atvērsies vēl citas tēmas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+