Sports
Futbols

Pilna emociju gamma. Miksu Pātelainena misija Latvijā 16


Miksu Pātelainens spēles vada enerģiski un cenšas futbolistus motivēt pašaizliedzīgai cīņai jebkurā situācijā.
Miksu Pātelainens spēles vada enerģiski un cenšas futbolistus motivēt pašaizliedzīgai cīņai jebkurā situācijā.
Foto – Juris Kalniņš

Atvērts, prasīgs, ārēji stingrs, bet iekšēji allaž smaidot un mīl humoru – tāds ir Latvijas futbola izlases jaunais galvenais treneris Miksu Pātelainens. Futbola dinastijas pārstāvis, dzimis un audzis Somijā, bet kā futbola profesionālis nobriedis Skotijā. Tic, ka Latvijas futbolisti nav koka kluči un spēj parādīt pietiekami labas kvalitātes spēli. Vēl pirms sava debijas mača Pātelainens piekrita intervijai ar “LA”.

Jūsu īstais vārds ir Mika Mati Peteri Pātelainens, bet publiski tiekat saukts par Miksu. Kā jūs uzrunā tuvinieki un draugi?

Miksu. Somijā manu vārdu raksta ar “k” un “s”, Skotijā žurnālistiem ērtāk bija ar “x”, un arī man tas iepatikās. Īstajā vārdā mani sauca tikai vecvecāki.

Uzaugāt sportiskā ģimenē.

Tēvs spēlēja futbolu, bija Somijas izlases kapteinis un vēlāk arī treneris. Skatījos viņa vadītos treniņus, mani ņēma līdzi komandas autobusā. Izaugu futbola vidē, un jau kopš bērnības mans sapnis bija kļūt par profesionālu futbolistu. Toreiz Somijā bija tikai pāris profesionāļu, bet veiksme stāvēja man līdzās – 20 gadu vecumā devos spēlēt uz Skotiju un kopš tā laika esmu lielajā futbolā. Arī abi mani brāļi spēlēja, tostarp Skotijā, dēls arī dabiskā veidā nokļuva futbolā. Visi esam traki no šā sporta veida. Man ir divas meitas, bet viņas nav futbolā, pašas negribēja, un es arī neuzspiedu.

Kuru vietu šobrīd saucat par pirmajām mājām – Somiju vai Skotiju?

Šobrīd – Skotiju, bet visi mani radinieki dzīvo Somijā, meitas – Londonā. Regulāri dodos arī uz Somiju, tā ir mana dzimtene. Kaut kas mani visu laiku velk atpakaļ uz Skotiju. Kā spēlētājs aizbraucu uz turieni, tad – uz Angliju, atpakaļ uz Skotiju, tad uz Franciju un vēlreiz atpakaļ uz Skotiju. Līdzīgi vienmēr bijis arī trenera karjerā, vienīgais izņēmums – šoreiz pēc darba Taizemē nokļuvu Latvijā un esmu par to ļoti laimīgs. Skotija ir brīnišķīga vieta dzīvošanai, jo skoti ir lieliski cilvēki, allaž laba kompānija, godīgi, teicams humors.

Kur ir skaistāka pludmale – Jūrmalā, Skotijā, Somijā?

Jūrmalā pludmale ir brīnišķīga, bet grūti salīdzināt. Arī Somijā ir skaistas pludmales, tāpat Skotijā, bet ne tik jauks laiks – vējaināks. Vai esmu peldējies Jūrmalā? Vēl ne, bet ceru to izdarīt.

Šo gadu iesākāt Taizemē, taču komandai spēle negāja. Kāpēc tā?

Tam ir daudzi iemesli. Bija grūti strādāt tā, kā es vēlējos, tur pavisam citāda mentalitāte. Biju vīlies, bet arī tā ir lieliska pieredze, neko nenožēloju, jo gribēju kaut ko no Eiropas atšķirīgu, trenēt citā kultūrā, dabā.

Esat demokrātisks vai despotisks treneris?

Gan tāds, gan tāds. Man ir savi principi, no kuriem neatkāpjos, taču konsultējos un ņemu vērā arī citus viedokļus. Būtiski ir apzināties, ka treneri, apkalpojošais personāls un pārējie esam šeit spēlētāju, nevis sevis dēļ. Mums viņiem jāpalīdz, jāuzklausa. Bet – ne visam piekrītot.

Jums arī patīkot jokot.

Es tikai izskatos nopietns, bet iekšēji visu laiku smaidu, smejos. Izbaudu savu darbu, ļoti patīk cilvēki, kuri ir ap Latvijas izlasi. Tev ir jāpatīk tam, ko dari, un tad ir arī lielākais efekts.

Vai esat futbolā 24 stundas diennaktī?

Jā, lai gan, protams, ir jāmāk iziet laukā no futbola. Skatos visas iespējamās spēles, patīk analizēt un pārspriest, strādāju UEFA. Futbols man ir asinīs, taču, ja domā tikai par to, tad zaudē asumu, viegli noslīkt. Jādod smadzenēm atpūta. Mana aizraušanās ir golfs un makšķerēšana, lai gan bieži neiznāk atrast laiku ne vienam, ne otram. Es pēc pirmajiem četriem trenera karjeras gadiem paņēmu pauzi no futbola. Daudz ceļoju, domāju, gribēju izveidot savu filozofiju, runāju ar treneriem dažādās valstīs. Tas bija lielisks gads, uzskatu, ka katram trenerim nāktu par labu šāds posms. Strādājot ar komandu, tu kaut kādā ziņā esi limitēts, jo ir konkrēti spēlētāji un viņu iespējas. Izejot no tā laukā, vari paskatīties plašāk, saprast savas kļūdas. Uzskatu, ka eju uz priekšu, lai gan ir bijuši arī soļi atpakaļ, piemēram, Skotijā nespēju “Dundee United” izglābt no izkrišanas uz zemāku līgu. Zināju, ka tur būs sarežģīti, taču, piekrītot strādāt, vairāk klausīju sirdij, ne prātam. Ticēju, ka visu nolikšu uz kājām, tomēr nespēju. Bet tagad esmu bijis tādā situācijā, un šī pieredze noderēs.

Bieži vairāk klausāt sirdi, nevis prātu?

Jā, varbūt nevajadzētu to darīt tik bieži, jo ir gadījušās kļūdas. Viss atkarīgs no situācijas. Izvēle nākt uz Latviju? To pieņēmu ar prātu. Ja baidies riskēt, nekad nedabūsi darbu. Vienmēr pastāv iespēja, ka kaut kas noies greizi. Reizēm jābūt trakam – to es nesaku saistībā ar Latvijas izlasi –, taču ar pārliecību jādara tas, kam tici. Centīšos spēlētājiem palīdzēt individuāli un kā komandai. Neviens negarantē panākumus, tomēr garantēju, ka atdošu no sevis maksimumu.

Kas nogāja greizi darbā ar Somijas izlasi, kur pirmie divi trīs gadi bija labi, bet 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā piedzīvotie zaudējumi jums maksāja amatu?

Reizēm tā notiek, robeža ir ļoti šaura. Tajā turnīrā spēlējām ļoti labi, lai gan kvalifikācijas grupa nebija viegla – mums bija visvairāk piespēļu, tostarp precīzu, bīstamu uzbrukumu, otrā vieta bumbas kontrolē. Radījām vārtu gūšanas momentus, tomēr nebija rezultāta. Uzskatu, ka komanda auga, es tajā iesaistīju daudzus jaunus futbolistus, kuri kopā spēlēt varētu desmit gadus. Biju ļoti lepns būt par savas valsts izlases galveno treneri.

Jūs savus vārtu guvumus svinējāt ar salto uzmešanu. Bijāt emocionāls spēlētājs?

Starp citu, viņi joprojām mēģina atdarināt manas kustības (smejas). Biju cīnītājs, nekad nepadevos. Arī kā treneris esmu līdzīgs – prasu no spēlētājiem, varu kļūt nikns, bet pēc minūtes smejos. Piemēram, treniņā manā sejā var redzēt pilnu emociju spektru.

Tiesnesis Alans Kroufords kādā intervijā teicis, ka reiz juties kā gaļa hamburgerā starp jums un Volteru Smitu. Vai atceraties šo situāciju?

Biju komandas “Hibernian” treneris, pretinieks ar taisnām kājām ielēca mana spēlētāja kājās. Tas notika pie manas tehniskās zonas, kliedzu savējam, lai neatbild, lai pretinieks saņem sarkano kartīti. Smits, absolūts džentlmenis un lielisks treneris, iedomājās, ka es apvainoju viņa spēlētāju – stadionā bija 55 tūkstoši skatītāju, neko apkārt nevarēja dzirdēt. Pieskrēja pie manis, prasīju – ko tu dari manā zonā? Tā mēs tur plosījāmies kā rotveileri, tiesnesis stāvēja starp mums. Smitu aizraidīja uz tribīnēm. Skotijā ir tradīcija, ka pēc spēles mājas komandas treneris uzaicina viesu treneri uz vīna glāzi. Aizgāju, bailīgi pavēru durvis, biju jauns treneris, viņš – pieredzējis un respektējams. Viens otram atvainojāmies, un viss bija kārtībā.

Kas bijis labākais komandas saliedēšanas pasākums jūsu karjerā?

Anglijā, kad spēlēju Bol­tonas komandā “Wanderers”, treneris mums sarīkoja ģimenes dienu, kam bija fantastisks efekts. Obligāti bija jāierodas sievām, bērniem, varēja ņemt līdzi arī vecākus, vecvecākus. Sākumā spēlētāji bija skeptiski noskaņoti, jo svētdiena parasti ir brīvdiena. Pirmajā reizē dāmas vairāk pētīja citu somas, kurpes un frizūras, īpaši daudz nesarunājoties, bet nākamajā jau bija lielāka komunikācija, un visi pamazām sadraudzējās. Bērniem bija izklaides, gards ēdiens. Arī komanda kļuva vienotāka, un izveidojās lieliska ķīmija. Mēs togad uzvarējām “Championship” līgā un iekļuvām premjerlīgā, no tās izkritām, bet nākamajā sezonā atkal atgriezāmies.

Vai trenera karjerā ko tādu esat realizējis?

Varbūt te Latvijā (smejas)? Ir daudzi veidi, kā saliedēt komandu. Bet sievas un bērni spēlētājiem ir ļoti svarīgi.

Starp citu, mazliet jocīgi šķiet tas, ka izlasē parasti komanda visu nedēļu dzīvo kopā, un ir spēlētāji, kuri atbrauc no ārzemēm un pie savas ģimenes nemaz netiek.

Izlasē tas ir sarežģīti, lai gan vakaros var satikties. Mums laiks ir ļoti ierobežots, tāpēc jāizdara maksimālais, lai labi sagatavotos. Pēc spēlēm sievas vajadzētu uzaicināt kopējās vakariņās, un mums ir iespēja tās organizēt.

Pirmajā preses konferencē sacījāt daudz laba par Latvijas futbolistiem. Žurnālistiem, reizēm vērojot treniņus, jāsaķer galva, jo var uzskatāmi redzēt brāķus tehnikā. Vai joprojām esat tikpat optimistisks par Latvijas izlases iespējām?

Mums ir labi futbolisti – tas skaidrs. Protams, neesam Madrides “Real” vai Vācijas izlase, bet spēlētāji ir kvalificēti, un viņi var spēlēt labu futbolu. Svarīgākais, lai visi cenšas par simt procentiem. Man nav pieņemams mīksts futbols, necenšanās. Esiet stipri, uzvariet divcīņas – ja to panākam, esam jau pusceļā. Tikai neprasiet, uz kurieni.

Latvijā liela problēma ir tā, ka mums ir tikai divas futbola halles. Vai zināt, cik to ir Somijā?

Saistītie raksti

Ap 80, katrā lielākā pilsētā. Varbūt ne pilna izmēra, bet 80 x 50 metri, kur jaunieši var trenēties. Esmu pārsteigts, ka Latvijā to tik maz. Tas ir ļoti svarīgs faktors spēlētāju attīstībai. Tāpat Somijā ir daudz apsildāmu laukumu, kur arī ziemā līdz mīnus 15 grādiem var trenēties uz laba seguma.

Vizītkarte. Miksu Pātelainens

* Dzimis: 1967. gada 3. februārī Helsinkos.

* Profesija: futbola treneris.

* Futbolista karjera: uzbrucējs, spēlējis Somijas, Skotijas, Anglijas un Francijas klubu komandās, pirmais somu futbolists Anglijas premjerlīgā. Somijas izlasē – 70 spēles, 18 vārti.

* Trenera karjera: Skotijas, Somijas, Taizemes klubu komandās, Somijas izlasi vadījis 44 spēlēs – 17 uzvaras, 11 neizšķirti un 16 zaudējumi.

* Ģimene: trīs bērnu tēvs.

LA.lv