Mobilā versija
+14.4°C
Rudīte, Everts
Otrdiena, 22. augusts, 2017
7. decembris, 2016
Drukāt

Jaunajā “Oņeginā” nav “fašistu” un “mūsējo”. Pilnā saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju Kalniņu (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā “Jevgeņijs Oņegins” aicinās uz “romantikas, ilūziju un realitātes cīņu”. Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?

Ceturtdien, 8. decembrī, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera “Jevgeņijs Oņegins”. Iepriekšējo reizi šo operu redzējām 2010. gadā Andreja Žagara režijā, pirms tam – 1999. gadā Viestura Kairiša skatījumā. Pirmo reizi Latvijā “Jevgeņijs Oņegins” iestudēts 1896. gadā toreizējā Rīgas pilsētas teātrī, kur tagad atrodas opera. Pavisam šī P. Čaikovska opera Latvijā piedzīvojusi vienpa­dsmit iestudējumus, un parīt priekškaru vērs divpadsmitais. Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā.

– Tā kā iepriekšējais, Andreja Žagara, iestudējums bija gana spilgts, pirmajā mirklī rodas jautājums – jau atkal Oņegins?

Ainārs Rubiķis: – Es šajā vilcienā iekāpu pēdējais, Operas direktors Zigmars Liepiņš uzrunāja Rēziju, un viņa mani. Sākot pārrunas, piedāvājām arī citas Čaikovska operas, piemēram, “Cara līgavu”, “Ruslanu un Ludmilu” vai “Kņazu Igoru”, bet, Operas ieskatā, tieši šis Čaikovska darbs šajā brīdī šķita piemērotākais – vēlme ir palūkoties uz Oņeginu jauniem spēkiem, jaunām asinīm, iesaistot jaunos solistus. Tatjanas lomā debitēs Dana Bramane un Evija Martinsone, viens no Oņeginiem būs Ričards Mačanovskis, Olgu dziedās Laura Grecka un Oksana Volkova no Krievijas, Ļenski – Arsēnijs Jakovļevs no Maskavas Lielā teātra un mūsu Raimonds Bramanis.

Rēzija Kalniņa: – Tiešām, ir daudz jaunu solistu, kuriem šī varētu būt laba skola. Solistu noklausīšanās bija vairākas, viedokļi atšķīrās. Mums ar Aināru bija savas vēlmes uzaicināt arī kādu no Novosibirskas solistiem, un, ceru, varbūt kādreiz uz kādu izrādi tas arī piepildīsies, bet pašreizējais solistu sastāvs vairāk komplektēts no Operas vadības puses. Aktieru sastāvs ir ļoti labs, jo piedalās gan jaunie, gan apmēram puse ir iepriekšējo iestudējumu solisti – Andžela Goba, Kristīne Zadovska, Jānis Apeinis, kurš Oņeginu dziedās jau septītajā iestudējumā, Aira Rūrāne un citi –, kuri sākotnēji bija mazliet apmulsuši par mūsu koncepciju, bet nu ļoti labi tajā iekļāvušies, un viņiem pašiem ir interesanti. Vienīgi… iestudējuma laiks, salīdzinot ar citiem operu iestudējumiem, ir ārkārtīgi īss, nepilnas piecas nedēļas. Bet Operas specifika ir tāda, ka solisti, kuri vakarā dzied repertuāra izrādēs, no rīta uz mēģinājumiem nenāk. Tā nu vienā mēģinājumā ir viens solists, nākamajā otrs, grūti veidot tēlu attiecības, īpaši, ja tās nav ierastās… Rezultātā tagad lienam kā kamieļi caur adatas aci.

– Jūs esot pamainījuši operas saturu.

– Čaikovska mūzika ir zināma, Puškina romāns poēmas veidā un librets – arī. Bet mums mēģinājumu process sākās ar “galda posmu”, kad, neklausoties mūziku, gājām cauri tikai un vienīgi tekstam, un šī analīze sāka uzrādīt ārkārtīgi daudz atšķirību no standarta redzējuma. Mēs piesaistījām arī brīnišķīgo psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, runājām par arhetipiem, un atklājās ārkārtīgi daudz interesantu attiecību, savstarpējo attieksmju un neviennozīmīga redzējuma par to, ka Taņa ir “labā” un Oņegins “sliktais”, Ļenskis “labais”, bet Olga… Mūsu redzējumā nav nekā melnbalta, nav “fašistu” un “mūsējo”. Te katrs ir ar saviem putniem.

– Ieviests arī Tatjanas tēva gars šūpuļkrēslā…

– Jā, un arī Larina – Tatjanas un Olgas māte – sēž uz skatuves pēdējā ainā. Klusējot. Bet tas ir ļoti konceptuāli. Jebkurš no mums nāk no savas vides un audzināšanas ar saviem nerakstītiem likumiem, kuri mūs vada. Varam tiem – kā Olga – atklāti pretoties vai – kā Tatjana – akli pakļauties, bet mūsos ieaudzina redzējumu par mīlestību un attiecībām. Un tad dzīvē cenšamies otru pārveidot, kā mēģinot uzvilkt kleitu vai uzvalku pēc savas piegrieztnes, kas vienmēr galā ir ļoti liela vilšanās. Kā Tatjanai attiecībā uz Oņeginu, jo meitene neierauga vīrietī viņu pašu, bet tikai pati savu fantāziju… Tāpat Olgas un Ļenska tēvi jau abu savu atvašu bērnībā nolēmuši, ka jaunajiem jāapprecas. Un jaunie nolemj, ka tēvu gribas dēļ viņiem vienam otru būs mīlēt. Tā, lasot libretu, mēs ar Aināru nonācām pie galvenās saknes, ar ko arī sākas izrāde. Ar to, ka Larina runā, šajā gadījumā – dzied par to, ka viņa kādreiz bijusi iemīlējusies, bet tad apprecināta ar cilvēku, kuru nemīlēja un kuru nevis iemīlēja, bet pie kura vienkārši pierada un ka pieradums ir laimes aizstājējs. Bet, ja tu kā bērns visu laiku dzīvo kopā ar māti, kura nekad nav bijusi laimīga, tā ir programma, kuru ieliek nākamajai paaudzei, tā ir arī Tatjanai un Olgai.

– Olgas un Oņegina attiecības jūsu iestudējumā pārkāpjot sabiedrībā pieņemtās normas, pie kādām esam pieraduši…

– Nezinu… domāju, mēs, sabiedrība kopumā, visu laiku pārkāpjam kādas robežas – kad parādās grābēja instinkti, “man vajag” instinkti. Bet arī Olgu var saprast. Viņa jūt, ka Ļenskis viņu nemīl, ka grib būt mīlestībā, bet pakļaujas tēvam. Ne velti Oņegins, dzīves pieredzējušāks vīrietis, Ļenskim saka – ja es būtu dzejnieks, es izvēlētos to otru, es izvēlētos Tatjanu…

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Opera ir nolaista tik tālu, ka zemāk vairs nevar. Ir jāsaņemas un : 1) Jāpatriec mākslinieciskā vadība – Veismanis, Ozoliņš, un Liepiņjuniors un jāaizliedz viņiem kādus 3 gadus diriģēt, kamēr nopietnu apmācību neiziet diriģēšanā no pamatiem 2) Jāieliek Liepiņseniora vietā pārvaldnieks, kam nav dēls, kam vajadzētu tikr diriģēt 3) Rēzijai ar Rubiķi aizsūtīt strādāt uz Daugavpili un ar pienākumu tur iziet bakalauru kursu mūzikā 4) Operā radīt tikai baletus un operu koncertversijas, atlaist dziedātājus, kas tur savilkti pilnīgi neadekvāti, iekrāt naudu un lēnām būvēt visu no jauna.

  2. Man tiešām trūkst vārdu. It kā starptautiski pieprasīties un Krievijas dziļumos pāris gadus nostrādājušais diriģents A. Rubiķis saka: “piedāvājām arī citas Čaikovska operas, piemēram, “Cara līgavu”, “Ruslanu un Ludmilu” vai “Kņazu Igoru”. Nudien nezināju, ka visas trīs nosauktās ir Čaikovska operas. Man līdz šim likās, ka “Cara līgava” ir Rimska-Korsakova, “Ruslans un Ludmila” ir Gļinkas un “Kņazs Igors” Borodina opera. Vai arī cienījamais direktors nezina, ka bez Čaikovska ir vēl vairāki krievu komponisti, kas arī ir komponējuši operas? Pietiek, ka vienu, pašu slavenāko, krievu operu komponista vārdu iemācās, un lieta darīta… Bet tas taču ir apmēram tas pats, kas pateikt, kā, piemēram, piedāvājām arī citas Verdi operas – “Normu”, “Tosku” un “Zemnieku godu”. Vai tad tā var, pat, ja tā ir bijusi tikai pārteikšanās?

    • Patiešām kronis visam!Ja diriģents tiešām ir tā teicis,kā te rakstīts.Pārlasīju trīs reizes.Nezinu,smieties vai raudāt par šādu tekstu.

  3. Es savā mūžā esmu piedzīvojis 5 Oņegina iestudējumus!Pat kairiša murgs bija sakarīgāks par šito,Dekorācija nav apkalpojama.Kamēr stāv uz vietas,labi.Kas notiks kad tā būs jāizjauc,jāaizved uz noliktavu,jāatved,jāsamontē atkal?!Vismaz,reizi mēnesī…Totāli murgi.Un izskatīsies pēc suņa.Scenogrāfi un režisori nez kāpēc domā ka viss notiek uz burvja mājienu,tas diriģentiņš arī,mūzikai ir ritms!Nevar visu sterbelēt lai iegūtu pāris sekundes kas pārbūvei neko nedod!Dīvaini,režisore to saprot,muzikālais vadātājs ne!Nav brīnums ka pat no ģerevnjas padzina!

  4. Pilnā saruna… pillā.

Jaunajā sezonā vairākos teātros būtiskas izmaiņas štatā (2)Jauna teātra sezona vienmēr raisa interesi – kādi autori ieraudzīs skatuves gaismu, kuriem režisoriem tiks uzticēti iestudējumi un par ko teātris tajā runās.
Draugiem Facebook Twitter Google+