Kultūra
Māksla

“Vajag pareizos tranzistorus”. Pilna saruna ar mākslinieku Aivaru Vilipsōnu 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Aivara Vilipsōna vārds garantēti nav svešs nevienam mākslas mīļotājam. Pats saskaitījis, ka viņam varētu būt bijušas kopumā ap 30 izstādēm. Šobrīd vienlaikus apskatāmas divas – vēl tikai līdz piektdienai Ventspils Galvenajā bibliotēkā atklāta izstāde “Diagnosis”, savukārt Čaka muzejā līdz pat 3. septembrim apskatāma izstāde “Čaks un V-sōns”. Tāpat viņš piedalās festivāla “Lampa” izstādē “Patiesība ir jokā”, kuras darbi izlikti apskatei Rīgas ielās – ja vēlaties redzēt tieši Vilipsōna karikatūru, jānoiet gar Dzirnavu ielu 30.

Vilipsōnu intervēt gan ir, gan nav viegli. Viegli, jo viņš šķietami gatavs stāstīt visu – no pirmās erotiskās pieredzes līdz dzimtas vēsturei. Bet aiz vīpsnājošā paziņojuma “man jau tas liesais IQ”, azartiskiem stāstiem par piedzīvojumiem, sapni, kurā Vaira Vīķe-Freiberga cenšas viņu paglābt no atkārtotas iesaukšanas armijā, un sulīgās, visnotaļ necenzētās valodas slēpjas mākslinieks, kurš vēro, izdara secinājumus un iemieso tos savos darbos. Īsto Vilipsōnu meklējiet tur. Intervijā ir tikai viņa publiskais tēls. Un Vilipsōna tā dēvētā “liesā IQ” dēļ – diezgan daudz piezīmju iekavās, lai nebūtu ilgi jāprāto, uz kādu kultūrvēsturisku parādību viņš atsaucas.

– Izstāde Čaka muzejā atklāj 15 gadus ilgu sadarbību. Kā tas viss sākās?

A. Vilipsōns: – Ar Čaku viss sākās ļoti interesanti. Man liekas, viss tomēr ir rakstīts zvaigznēs. Kad biju maziņš, dzīvoju Stabu un Tērbatas ielas stūrī, un man bija onkulītis, kurš bija pazinis Čaku un kopā ar viņu un Sudrabkalnu pat braukuši uz “Jautro odu” (restorāns, starpkaru periodā iecienīta radošās inteliģences satikšanās vieta Jūrmalā; tagad vēsturiskajā ēkā izvietota Ķemeru nacionālā parka administrācija. – L. K.), un koduši arī tepat netālu (Vilipsōns dzīvo Akas ielā. – L. K.) krodziņā, koka ēkā, kas tagad nojaukta. Interesanti, ko ilgi nezināju – krogs te bija tāpēc, ka Rīga te vēl nebija riktīgi sākusies. Saimnieki brauca uz Rīgu, zirgi bija izslāpuši, paši zemnieki arī, un te bija izraktas ļoti daudzas akas.

Bet – mēs taču sākām ar Čaku. Andra Konste strādāja Rakstniecības, mūzikas un teātra muzejā un uzrunāja mani, kad taisīja Ādamsona un Ķempes sarakstei veltītu grāmatu. Tā bija pirmā. Pēc tam viņa bija Čaka muzeja direktore, uzrunāja mani, ka vajag Ziemassvētku kartīti, uztaisīju to, pēc tam vēl divas, tad mainījās direktore, atnāca Antra Medne, kura sāka suvenīru līniju – tajā ir auduma soma, pildspalvas, blociņi…

– …svece, kuru žēl dedzināt…

– …starp citu, tā degot 120 stundas. Tad Nacionālā bibliotēka teica, ka vajagot uztaisīt bērniem krāsojamo grāmatu. Man riebjas krāsojamās grāmatas, kur jāizkrāso kaut kāds kvadrāts vai biete, gribas, lai ir pievienotā vērtība. Tobrīd strādāju pie grāmatas “Debesu dāvana” vāka, man mētājās uz galda skices, nodomāju – un tā arī priekšvārdā uzrakstīju – ka gribu, lai bērni iepazīstas ar brīnišķīgu latviešu dzejnieku. Tā tapa “Reiz dzīvoja Čaks”. Vēlāk varbūt kāds lasīs Čaka dzejoļus un atcerēsies, ka bija tāda grāmata. Bibliotēkā gan laikam bija domājuši, ka būs kaut kas citādāks. Nekas, tagad taisīšu nākamo grāmatu, kur cilvēki ar normālu IQ kaut ko raksta (Čaka konferences priekšlasījumu apkopojumu. – L. K.), būs arī Čaka krūzīte.

– Kā ir: kad zīmējāt Čaka grāmatām ilustrācijas, viņa dzeju pārlasījāt, vai arī tā palikusi prātā no skolas?

– Kad mani uzaicināja taisīt “Poēmu par ormani” un “Umurkumuru”, sākumā atteicos, jo man likās, ka ­Strunkes darbs ir kvintesence (Niklāvs Strunke zīmēja ilustrācijas poēmas “Umurkumurs” pirmizdevumam, kas iznāca 1932. gadā. – L.K.), ka labāk nevar uztaisīt.

Patiesībā es tos izlasīju gan vēlreiz, bet jau biju lasījis, kad mācījos lietišķajos. Mēs ar draugu pirkām vienu aliņu uz diviem, sieru, sald­skābmaizi, sēdējām Grīziņkalnā un lasījām Čaka dzeju. Kad man bija jāzīmē tās grāmatas, nav tā, ka būtu zinājis no galvas, bet lasot zināju nākamo rindiņu. Tieši šie divi Čaka darbi man arī vismīļākie, tāds – uh!

Starp citu, es arī taisīju goda nozīmītes, kuras katru gadu pasniedz vienam vai diviem (Čaka balvas ieguvējiem. – L. K.) – man arī pašam tā ir (Vilipsōns Čaka balvu saņēma 2015. gadā par dzejnieka daiļrades popularizēšanu. – L. K.).

Galerijas nosaukums


– Čaka balvas nozīmīte jau nav vienīgā balva, kuras dizainu esat veidojis…

– Jā, taisīju arī Krodera balvu…

– …Arhitektūras balvas bronzas ananasu, rokas atlējumus veiksmīgākajiem uzņēmējiem. Tā balva gan laikam beigusies.

– Jā, tās vairs nav, un varbūt labi vien, ka tā, jo cik tad mums to uzņēmumu ir, visu laiku deva vieniem un tiem pašiem. Es reiz vienam laureātam pajautāju, vai viņam varbūt kreisās rokas atlējumu uztaisīt, jo labās jau ir. Un vēl es taisu pelīti labākajiem datoristiem (Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas balva “Platīna pele”. – L. K.).

Kad biju maziņš, mācījos lietišķajos un vispār vēl neko nesapratu, jau tad domāju: izaugšu liels, uztaisīšu vectēvam – viņš bija izsūtītais – pieminekli. Tolaik par to pat īsti nevarēja domāt, kur nu vēl runāt, bet es tomēr to izdarīju – sanāca piemineklis Šķirotavā, ne tikai vectēvam, bet visiem represētajiem. Tā ka pa lielam mana misija uz šī bumbuļa jau ir paveikta.

– Vectēvs atgriezās?

– Ne tak! Viņš bija atsūtījis tēvam dzejolīti no turienes, bet pats neatgriezās. Es, protams, raudu, bet nebija ko dibināt Mežotnes pērkoņkrusta šūniņu, tad arī nekur neaizbrauktu. Tur jau bija vesels storijs: mans vectēvs bija kondženē mācījies, onkulis stāstīja, ka gājis pie Vītola (komponists Jāzeps Vītols, Latvijas konservatorijas pirmais rektors. – L. K.) lūgties, lai nemet ārā, ka tas Vilipsons vairs nedzers un konservatoriju nebastos. Man ir bilde, kur vectēvs spēlē arfu. Vēl viņš ir labi zīmējis, bijis viens no “Fraternitas Vesthardiana” dibinātājiem, beidzis Teoloģijas fakultāti un bija Mežotnes baznīcā pērminderis. Savukārt vecātēva tēvs bija Skaistkalnes vidusskolas direktors, un no viņa ir palicis Triju Zvaigžņu ordenis. Vienreiz pālī aizgāju uz Ozīrisu (kafejnīca “Osiris”, kur mēdz pulcēties 21. gadsimta latviešu radošā inteliģence. – L. K.) ar Triju Zvaigžņu ordeni pie T-krekla, jūtu – visi kaut kā jocīgi skatās… Tikai pēc tam uzzināju, ka tā laikam nedrīkst nēsāt; tagad arī Čaka balvu spraužu tikai pie uzvalka.

Bet par vectēvu: jātaisa Šķirotavā tas piemineklis. Tur ir ceļš, sliedes, pa kurām viņi vesti, un es izdomāju, ka tur būs vagons – siena norūsināta, lodziņš kā cerība. Tad bija tikšanās ar represētajiem, kur rādīju skices. Viens tantuks teica, ka vajadzētu vēl sarkanarmiešus, jo viņus taču apsargāja… Visiem tu tāpat nevari izpatikt, katram savs stāsts, izsūtīšanas pieredze. Es jau tā abstrahējos.

– No kurienes nāk idejas?

– Varbūt cilvēki ar lielāku IQ kaut ko paši izdomā, bet man liekas – un es te nepasaku neko jaunu –, ka informācija cirkulē ap to bumbuli, uz kura dzīvojam, un, ja tu cmuki (Vilipsōns konsekventi lieto tādu šā vārda formu. – L. K.) uzvedies, tu tam laukam kaut kā pievienojies vai arī tas tev pats kaut kā iedod informāciju, un tad arī vari kaut ko radīt. Ja nesmuki uzvedies, nekur nepievienosies. Vēl trakāk – pievienosies ne tur, un tad pats būsi nelaimīgs. Tāpēc jau uzreiz nevajag domāt, ka pats esi baigais džeks. Vajag uzvesties cmuki. Alkohols, protams, arī palīdz. Un tranzistorus vajag pareizos.

Kādreiz man bija tāds niķis: sēdēju Ozīrisā savā vietā, paņēmu savus 50 gramus un tad telefonā sūtīju dzejoļus īsziņās. Rēķins bija baigs, toreiz jau vēl nebija nekāda tarifa “Brīvība”. Es tās saucu par haikām, bet Ozīrisā nāca tāds haikists Pētersons (Jānis Pētersons, haikas popularizētājs Latvijā. – L. K.), kurš teica, ka manējās nav nekādas haikas. Labi, tad es nosaucu par haikām laikām, bet, kad Ikstena teica, ka vajag izdot, Konste, pirmā, kam tos dzejoļus sūtīju un kas tos datorā bija saglabājusi, nodēvēja par sunetiem. Kad lasīju, daži man patika, daži bija tādi, par kuriem brīnījos: vai tiešām es tos esmu rakstījis?!

Protams, biju bēdīgs, ka man neiedeva “Zelta ābeli” (balvu par skaistāko grāmatu. – L. K.), jo Katrīna (grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska. – L. K.), manuprāt, visas grāmatas taisa vienkārši ģeniāli.

Tagad es vairs nedzeru, bet arī nerakstu. Nesen gan vienu dzejolīti uzrakstīju, bet pilnīgi skaidrā un to nemaz nenožēloju.

– Vai māksla ir vairāk nopietnība vai joks?

– Es sevi vairāk biju uzskatījis par grafiķi, bet cilvēki no malas man saka: nē, tā nemaz nav, vairākums domā, ka tā grafika man tikai pa jokam. Un tā ir, tēlniecība ir nopietnāka. Man paveicies, esmu laimīgs cilvēks – ja apnīk zīmēt, aizeju uz darbnīcu paveidot. Tēlniecība jau tas pats zīmējums vien ir, jo zīmējums sastāv no līnijas, un līnija ir miljonā daļa skulptūras. Principā veidojot es zīmēju un zīmējot veidoju. Varu gan to, gan to, un tādam mazam cirslītim kā es tā ir Dieva dāvana. Debesu dāvana, Čaka vārdiem izsakoties.

Izstādei “Diagnosis” viss sākās ar to, ka Indra (Vilipsōna sieva, Dailes teātra mārketinga un komunikācijas direktore Indra Rubene. – L. K.) mani nofotografēja, kad es te, pie galda sēžot, urbināju degunu. Pielikās klāt skulptūra, viena glezna – nē, par saviem darbiem es nekad nesaku gleznas, gleznas ir Borisam Bērziņam un Jāzepam Pīgoznim, man ir bilžuki.

Saistītie raksti

Bet, kad vācu materiālus albumam (pērn iznāca albums “Vilipsōns. Grafika”. – L. K.), es apskatījos – ***, kādas 150 grafikas, esmu nopietni pastrādājis, varu gulties smiltājā. Ingrīda Burāne uzrakstīja priekšvārdu, kad izlasīju, gribējās raudāt – bāc, ar šito cilvēku es gribu iepazīties…

Un tad vēl nejauši atklāju, ko nemaz nezināju – fāters bija krājis visus manus zīmējumus, kurus es metu ārā. Starp tiem bija viens no bērnudārza laikiem, pirmais akts, ko tiku zīmējis, par to vēl viņus ar mammu izsauca uz bērnudārzu. Skaidri atceros, kā zīmēju to sievieti, kā viņu krāsoju, vēl uzpilēja divi miesaskrāsas pilieni, domāju – pārtaisīšu par cālīšiem, bet nepārtaisīju. Iedomājies – bērnudārzā, vienkārši brīnos, ka es toreiz zināju, kur kas atrodas. Un es to zīmējumu – caps! – ieskenēju un ieliku par grāmatzīmi albumā.

LA.lv