Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. augusts, 2012
Drukāt

Pilnīgi atklāti: Krustiņa atzīšanās ģenerālprokuroram un citiem


Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Nesen kādā vēstniecībā pirms norunātās intervijas ar ārvalstu vēstnieku mani lūdza piesūtīt intervētāju žurnālistisko darba gaitu aprakstu, tā saucamo curriculum vitae. Par sevi es kaut ko safantazēju, taču par Voldemāru Krustiņu mans ieraksts bija tik īss un lakonisks, cik vien iespējams, – visu mūžu redaktors. 


Pirms divdesmit pieciem gadiem arī “Lauku Avīzes” redaktors šodien nosmailinājis vai, precīzāk, noapaļojis sava mūža gājumu līdz 80 gadiem. Kas gan saskaitīs, cik interviju viņš noturējis un cik artiķeļu uzrakstījis, kopš ņēma spalvu rokā, lai piepelnītos kā ārštatnieks citā ērā padomju studentu avīzē, taču man kā pastāvīgam galvenā intervētāja partnerim gan lasītāji, gan uzlūgtie laikraksta sarunistabas viesi šad tad ir jautājuši: vai ķersies klāt pie katras zilbes, vai Krustiņš vienmēr tik nikni tricina tos politiķus kā pratināšanā?

Dižajam notikumam par godu mazliet pavēršu viesistabas durvju spraugu. Intervija “Latvijas Avīzē” nekad nav nedz ar vēršu cīņas, nedz tīģeru dresēšanas elementiem, un te netiek šķirots, kādā politiskā krāsojumā ciemiņš atnācis, vai tas frakots un laķenēs, vai atčāpojis kedās un nātna džemperi mugurā. Pārmēru neiedziļināsimies sarunu istabas privātumā, jo viss ir izlasāms laikrakstā, un daudzi lasītāji saka – jā, intervijas ir spēcīgs jūsu avīzes trumpis. Šoreiz “visu mūsu galvenā redaktora” astoņdesmitajā jubilejā visas augstākā labuma kārtis ieliekam rokās tiem, kas ne reizi vien sēdējuši atbildētāja lomā redakcijā, – desmit intervētajiem piedāvājam unikālu iespēju – mainīties lomām un kļūt par Voldemāra Krustiņa intervētājiem.

Atbild VOLDEMĀRS KRUSTIŅŠ.

 

Jautā Ministru prezidents Valdis Dombrov
skis: – Kā visefektīvāk nodrošināt, lai līdz Latvijas simt gadiem visā sabiedrībā un mediju telpā izveidotos vienota izpratne par Latvijas nacionālajām vērtībām un to nozīmi?

V. Krustiņš: – Godīga atbilde būtu tāda: man šķiet, ka līdz Latvijas valsts pirmajiem simt gadiem vienota vērtību izpratne diezin vai tiks sasniegta; drīzāk, ka to nedarīs. Kā domā valdošajās politiskajās aprindās, tās varētu rūpēties un darboties šajā virzienā, bet pilnīgi noteikti – kamēr pastāvēs daži mediji Latvijā, vienota izpratne šo mediju vidū netiks sasniegta. Un paliks nesasniegta tāpēc, ka mediji runās katrs savā politiskā valodā un pēc savas saprašanas. Nezinu nevienu līdzekli, atskaitot to, ja premjerministrs gribētu slēgt visus izdevumus un atstāt varbūt tikai vienu “valdības kanālu”, veidošot apvienoto televīziju un radio, lai rastu saskaņu un izpratni.

 

Domāju, ka šīs “kopējās vērtības” Latvijā ir pārāk lielu, pārāk neizsmeļamu diskusiju avots, tāpēc diezin vai pirmajos simt gados izdosies panākt vienošanos. Atliksim to uz otrajiem simt gadiem, tad varbūt pēc pirmajiem 25 gadiem kaut kas izdosies.

 

Jautā Valsts prezidents Andris Bērziņš: – Kuru pasaules līmeņa politiķi jūs gribētu intervēt, ja būtu tāda iespēja?

– Ļoti interesants un, manuprāt, patiešām pasaules mēroga politiķis bija Francijas prezidents ģenerālis de Golls. Protams, viņu intervēt vairs nav iespējams, bet nevar teikt, ka arī pavisam ne. Mājās man ir vairākas aforismu grāmatas ar dažādu politisku darbinieku izteikumiem. Nereti tie ir ārkārtīgi trāpīgi – pašiem par savu aicinājumu, talantu, darbību un grūtībām. Mūsu lasītāji droši vien nevar pat iedomāties, ka šie lielie līderi bijuši itin nesaudzīgi un pašironiski par savu darbību, reizēm pat visai ciniski pret to, ko paši dara. De Golls bija viens no izcilākajiem, viņš runājis ļoti atklāti un asprātīgi. Man patīkami palasīt, ko pats de Golls teicis par politiku un ko par de Gollu teikuši tie, kas ar viņu politikā saskārušies. Kāds izteiciens cēlies pēc tam, kad žurnālists taujājis franču prezidenta uzskatus par tādu un tādu lietu. De Golls atbildējis – nevaru atbildēt, jo vēl neesmu izlasījis šārīta avīzes! Domāju, ka šis francūzis bijis savdabīgākā personība, kaut bijuši citi gudri politiķi ar!

 

Jautā Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs: 
– Vai bieži ir tā, ka pēc politiķa intervēšanas jums sabrūk visas ilūzijas par šo cilvēku? Kad jūtat, ka politiķis atklāti melo, – vai nav gribējies viņam pateikt acīs, lai pārstāj, vai arī iepļaukāt?!

– Ar politiķa godīgumu vai melošanu ir tā, ka man gandrīz vienmēr radies iespaids, ka viņi paši tic tam, ko saka. Tāpēc es nevaru politiķus turēt aizdomās par tīšiem meliem un maldināšanu.

 

Jautā Saeimas deputāts Raivis Dzintars: – Ja jums būtu iespējams vienpersoniski pieņemt vienu likumu, kas nebūtu grozāms un būtu spēkā Latvijā uz mūžīgiem laikiem – kas tas būtu par likumu, un ko tas saturētu?

– Jāsaka tā – tas būtu likums par Latvijas valsts ģeogrāfiskās un politiskās suverenitātes koordinātām uz pasaules kartes. Tas ir, ka Latvija atrodas tādos un tādos platuma un garuma grādos, tādā un tādā vietā, to sauc par Latviju, un tā tur nedalāma bija, ir, būs un paliks.

 

Jautā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs: – “Latvijas Avīzi” un Latvijas Banku vieno tas, ka visus darbības gadus mūsu vērtību priekšgalā bijusi stabilitāte, ko mēdz saukt arī par konservatīvismu. Cik lielā mērā šī īpašība mājo jūsos pašā, un ko tā jums dzīvē devusi?

– Jādomā, ka devusi diezgan daudz.

 

Nodzīvot astoņdesmit gadus galu galā ir arī konservatīva dzīvesveida panākums un iznākums. Bet, runājot žurnālistiskā mērauklā, konservatīvisms ir vismaz divu veidu. Tam tāpat kā automobilim ir vairāki pārslēdzami ātrumi. Konservatīvisms var būt lielāks un mazāks. Jāteic, ka es vienmēr šos ātrumus redaktora darbā esmu centies ievērot un variēt.

 

Izrādās, labi vien bijis, jo, kā man reizēm šķiet, arī mūsu lasītāji lielākodaļ ir konservatīvi. Tādējādi mūsu ātrumi sakrīt. Vai gan citādi “Lauku Avīzes” labākajos metiena gados būtu sasniegts pāri par 300 000 eksemplāru metiens?

 

Jautā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers: – Nav noslēpums, ka pastāv tā sauktā pasūtījumu žurnālistika. Šajā sakarā – vai jums ir gadījies gatavot aprakstus vai intervijas ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem pēc iepriekšēja pasūtījuma? Kāda ir jūsu attieksme pret šādiem pasūtījuma rakstiem?

– Jā, tas ir ģenerālprokurora jautājums. Ļoti kompetents, ļoti pārdomāts un, es teikšu, ļoti āķīgs. Prasa tūlītēju atzīšanos. Atklāti sakot, lielumlielā daļa interviju mums bijušas sabiedrības vai situācijas pasūtījuma darbi. Mēs gluži neiztaujājam cilvēkus nezināmas intereses vai ierosinājuma dēļ. Lai notiktu saruna, to diktē un rosina situācija, sabiedrības interese un tās pieprasījums. Reizēm arī mode. Sabiedrībā ir mode uz dažādiem cilvēkiem, kurus tā vēlas dzirdēt noteiktā laikā un noteiktā brīdī. Nu, piemēram, pašlaik uz Sudrabas kundzi ir pieprasījums, bet drīz mode varētu mainīties, un tad radīsies pieprasījums pēc Pabrika kunga. Tā ka mēs esam atkarīgi arī no pieprasījuma. Par tā sauktajām samaksātajām intervijām, man jāatzīst, ka tādas nav notikušas. Es pieņemu, ka vienkārši neesmu piemērots cilvēks tāda darba veikšanai. To darot, tomēr ir jābūt profesionālai gatavībai, pieredzei, specializācijai un iemaņām, kas ir jau praksē pierādītas.

 

Tiesa gan, pirms ļoti daudziem gadiem man tika signalizēts, vai par diviem tūkstošiem dolāru mēs neņemtos aprunāties ar kādu pazīstamu darbinieku. Toreiz ilgi domāju, kā lai delikāti, neaizvainojot šo pazīstamo personu, to nedarītu? Tad es starpniekam pateicu, ka divi tūkstoši – tas ir par maz.

 

Starpnieks atbildēja – jā, es saprotu, jo pasūtītājs varētu maksāt arī vairāk. Ar to šis pasākums beidzās, un pēc tam neviena tamlīdzīga gadījuma nav bijis.

 

Jautā vēstures profesors Inesis Feldmanis: – Latvijas vēsture ir mūsu nacionālā bagātība. Kādas Latvijas vēstures pamatvērtības uzskatāt par nozīmīgākajām, un kā “Latvijas Avīze” ir iecerējusi tās turpmāk popularizēt savās slejās?

– Profesora jautājumu es saprotu tā atbildamu, ka, manuprāt, pati vērtīgākā vērtība ir tautai piemītošā nacionālā pašcieņa un nacionālā pašapziņa, kas pēdējos gados diemžēl ir manāmi izšķērdēta un plakusi. Bet pašcieņa un pašapziņa ir īpašības, lai saglabātu tautu un visu mūsu nākotni.

 

Jautā kardināls Jānis Pujats: – Grēciniekam dzīve īsa, bet sods mūžīgs ellē. Kā tā var būt?

– Es Viņa Eminencei atbildētu: jā, grēcinieka nākotne ir ļoti baiga, bet, cik es pazīstu Dievu To Kungu, viņš ir žēlīgs. Viņš piedod grēciniekiem. Mūsu izpratnē varētu piemetināt, ka katram grēciniekam par mierinājumu kalpo apziņa, ka uz elli ir ļoti liela rinda priekšā. Bet es tiešām paļaujos uz to, ka Tas Kungs ir žēlīgs, vismaz tā zinājuši teikt cienījamā kardināla kolēģi.

 

Jautā komponists Raimonds Pauls: – Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu rokmūziku, un vai to klausāties?

(V. Krustiņš kļūst nemierīgs, saminstinās). – Es domāju, ka labas attiecības. Normālas attiecības.

 

Varu droši teikt, ka nekādu konfliktu ar rokmūziku un rokmūziķiem manā redaktora praksē nav bijis. Godīgi sakot, man labpatiktu, ja dažkārt paskaidrotu priekšā, vai pašlaik atskaņo rokmūziku vai kādu citu. Vai tā būtu tā, kur stipri sit bungas un spēlē diezgan paskaļi? Vai Godmanis ir rokmuzikants? Pareizi?

 

Jautā ilggadējais laikraksta lasītājs Edgars Vimba: – Ir anekdote par diviem suņiem, kuri sarunājas, kā klājas jaunajos laikos. Viens žēlojas, ka putras bļodiņu saimnieks tagad liek retāk, bet otrs priecājas, ka nu var riet, uz ko vien patīk… “Latvijas Avīzē” bieži ir vērtīgi žurnālistu un lasītāju ierosinājumi. Cik no tiem patiešām ir realizēti dzīvē? Un kas būtu jāmaina likumos, lai cilvēku priekšlikumos ieklausītos?

– Man jāatzīst, ka tādu pašu jautājumu esmu uzdevis arī augstām amatpersonām. Viņi man atbildējuši, ka ir saprotoši un ka, iespējams, ir jāveido darba grupa. Skaidrs, ka pēc tam vajag panākt, lai iedala finansējumu.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+