Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. decembris, 2012
Drukāt

Pilsēta ar savu da Vinči kodu

Foto - Almants PoikānsFoto - Almants Poikāns

Alūksne ne vienreiz vien atradusies karu krustugunīs – un to dēļ vairākas reizes būvēta no jauna.

 

Bībeļu pasaule degvielas uzpildes stacijā

Par godu kādreizējam Alūksnes mācītājam Ernstam Glikam nosauktajā muzejā daudzstāvu plauktos izstādītas Bībeles – no Glika pirmā tulkojuma latviešu valodā, kas izdots 1694. gadā, līdz pēdējam mūsdienu veikumam. Latviski tulkotās Bībeles oriģināleksemplārs, kas atrodas muzeja krājumos, ir viens no divpadsmit, kas pasaulē vēl saglabājušies. Aplūkojot Svēto Rakstu izdevumus, interesanti vērot, kā gadsimtu laikā mainījusies mūsu valoda – katrs muzeja apmeklētājs var uzņemties izaicinājumu un, uzvelkot rokās īpašus cimdus, paņemt no plaukta kādu no daudzajām Bībelēm un sākt to lasīt – ne tikai latviešu valodā, bet arī japāņu, poļu un citās. Katru gadu Glika muzeju apmeklē daudz ārzemju viesu, nereti arī amatpersonas, kas tam dāvina Bībeles savas valodas tulkojumā. “Ernsta Glika muzeja ēka celta 1903. gadā un ir vienīgā būve, kas kopš tiem laikiem šeit saglabājusies. Savukārt muzejs dzimis 1990. gada 18. novembrī – pirms tam te bija tirgus paviljons un degvielas uzpildes stacija,” atklāj vēsturnieks Jānis Polis.

Turpat blakus muzejam atrodas luterāņu baznīca – pēc skata ir cēla un grandioza, taču pašlaik piedzīvo grūtus laikus. “Palēnām tiek veikti atjaunošanas darbi, bet kaut kas nogāja greizi – torņa smailes gailis ir nekvalitatīvi apzeltīts. Tagad domājam, vai celt to nost un pārtaisīt vai atstāt, kāds ir. Tomēr pati baznīca ir arhitektūras pērle, jo tās autors Kristofs Hāberlends luterāņu dievnamu klasisko veidolu ir apvienojis ar Krievijas impērijas oficiālo stilu.”

Pie mācītājmuižas var apskatīt paša Glika stādītos ozolus. Viens no tiem te aug kopš 1685., bet otrs iestādīts 1689. gadā – attiecīgi pēc Jaunās un Vecās Derības pārtulkošanas latvju mēlē. Pirms nepilniem trīsdesmit gadiem te uzstādīts arī piemiņas akmens par godu Bībeles pirmās daļas latviskošanas trīssimtgadei. Glika ozoli ir viena no Alūksnes tūrisma ikonām, kur bieži notiek Bībeles lasījumi un gadatirdziņi.

 

Nogremdētie precinieki

Alūksnē atrodamas vairākas mācītājmuižas, un to unikālā apbūve atgādinot par laikiem, kad pilsēta tikai sāka veidoties. Šur tur uz māju sienām var ieraudzīt vēl 19. gadsimtā tapušos reklāmzīmējumus krogiem un veikaliem. Daudziem namiem pamati saglabājušies no viduslaikiem.

Viens no zināmākajiem pilsētas simboliem ir ezers ar četrām salām – Cepurīti, Garo, Tīklu un Pilssalu, kurā saglabājušās Livonijas ordeņa pils drupas. Tā bija viena no lielākajām šāda veida būvēm Latvijā. Tur atrodams milzīgs sešu septiņu gadu tūkstošu vecs kultūrslānis un estrāde svētku atzīmēšanai. Cepurītes sala ir sena pilskalna virsotne.

“Teika vēsta, ka reiz šeit strauji cēlies ūdens līmenis, bet pirms tam divi vietējie jaunieši bija norunājuši precēties. Kad pienācis kāzu laiks, līgava pēdējā brīdī pārdomājusi un nolēmusi iziet pie bagātāka un skaistāka vīra. Pieviltais iecerētais raudādams devies pie Dieva, lūgdams, lai palīdz. Pēc uzklausīšanas augstākais spēks teicis: “Skrien mājās! Es par visu parūpēšos.” Tad nu Dievs uzlaidis kāziniekiem virsū milzīgu daudzumu ūdens, kā rezultātā šeit izveidojies liels ezers ar četrām salām, pāri palikusi vien līgavas šleife un līgavaiņa cepure.

Šo leģendu var uzskatīt par zinātniski pamatotu, jo latviešu pirmais hidroarheologs Jānis Apals skaidri norādījis, ka agrāk šeit bijusi pļava ar klasisku pilskalnu,” stāsta Jānis Polis.

Apmēram piecpadsmit kvadrātkilometru lielais Alūksnes ezers ir vienpadsmitais lielākais Latvijā un trešais plašākais Vidzemē pēc Lubāna un Burtnieka. Tā maksimālais dziļums sasniedz aptuveni piecpa-dsmit metrus. Vienā no ezera krastiem ir baltu smilšu pludmale.

 

Pašiem savs da Vinči kods

“Šī noteikti ir plašākā kapsēta ārpus Rīgas,” spriež Jānis Polis. Alūksnes kapi plešas trīspadsmit hektāru platībā un tos apskauj pāris gadsimtus seni akmens krāvuma mūri. Kapusvētku laikā cilvēku skaits Alūksnē pieckāršojoties.

Blakus kapiem esošais meža ceļš ved uz Tempļa kalnu, kas ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis. Uz kalna atrodas neliels uzbērums, kura virsotnē slejas templis. Tā grīdas viducī ir sava veida da Vinči kods – punkts, kas norāda precīzu svētkalna ģeogrāfisko centru. No tā paveras burvīgs skats uz Alūksnes ezeru, bet kalna pakājē ierīkotas tūristu atpūtas vietas, uzbūvēts Saules tilts.

 

Saulriets akmenī
DSC_1651

Ja esat Alūksnē, vērts doties uz dabas muzeju Vides labirints, kas atrodas Jaunajā pilī. Tur apskatāmi tiešām interesanti un reti eksponāti, par kuriem visu izstāstīs tā vadītājs un dibinātājs, profesionāls gids Aldis Verners, informāciju sniedzot amizantā manierē. Šo objektu noteikti nevajag laist garām!

Ikvienam, kurš ieradies muzejā, ir iespēja palūkoties mikroskopā un pašam iepazīt bites un lapsenes uzbūvi. Lai pārbaudītu savas zināšanas un izceltos starp citiem, var uzspēlēt prāta spēli, atbildot uz datora uzdotiem jautājumiem par dažādiem dabas procesiem. Tik vien atliek, kā uz skārienjutīgā ekrāna izvēlēties pareizo atbildi. Muzejā ar īpašas audiosistēmas palīdzību iespējams arī klausīties dažādu dzīvnieku – ne tikai Latvijas – izdvestās skaņas un mēģināt uzminēt, kam tās pieder.

Muzeju vada entuziasti, vairums stendu un ierīču tajā darinātas pašu rokām un arī liela daļa eksponātu ir pašu savākti gan Latvijā, gan ārzemju braucienos, piemēram, tropu mežos atrasti lielie taureņi. “Par dabu esmu interesējies jau kopš skolas laikiem – vienmēr bija iekšējs dzinulis visu zināt! Ar laiku tajā iesaistīju ģimeni, un nu muzejs kļuvis par mūsu dzīvesveidu,” stāsta Aldis Verners. Kolekciju muzejam viņš sācis vākt, jau mācoties vidusskolā.

Iztēli rosinoši ir ahāti, kurus pārzāģējot, var ieraudzīt dabas veidotus zīmējumus – ainavas, piemēram, saulrietu, pludmali vai jūras horizontu. Tos apskatot, katram var rasties citādākas asociācijas, bet divu vienādu ahātu nav – ikviens ir unikāls dabas radīts mākslas darbs.

Te var vērot arī īpašu fluorescento minerālu priekšnesumu. Minerāli mūzikas pavadījumā tiek apstaroti ar ultravioletajiem stariem, kas tos iekrāso dažādos toņos – zilā, zaļā, sarkanā, oranžā… Šī ir Baltijā visplašākā fluorescento minerālu kolekcija.

 

Bānītis ar bāru

Jaunajā pilī atrodas arī Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejs, kur piedāvā pastaigu pa Senču istabu. Tajā ikviens var apsēsties 19. gadsimta skolas solā un burtnīcā uzvilkt kādu ķeburu, kā arī apskatīt tā laika Bībeli, sadzīves priekšmetus un apģērbu. Muzejā tiek rīkotas dažādu mākslas darbu izstādes.

Noteikti izmēģiniet braucienu ar bānīti. Tas līdz Gulbenei aizčunčina pusotrā stundā. Katrā vagonā ir ērti klubkrēsli, bet pēc īpaša pasūtījuma var tikt pie iespējas braukt ar bāru un dzērieniem aprīkotā vagonā un rīkot ballīti, ko nereti izvēloties ciemiņi no ārzemēm. Bānīša mašīnists Ivo stāsta, ka visvairāk brauktgribētāju ir tūrisma sezonā – tad nereti kopā tiek sakabināti trīs četri vagoni. Šoreiz lokomotīve velk tikai vienu, tomēr brauciens padodas lēzens un patīkams.

 

Derīgi zināt!

* No Rīgas līdz Alūksnei pa A2 šoseju jāmēro aptuveni 201 km.

* Lai izstaigātu un apskatītu kapsētu, vēlams apaut laikapstākļiem atbilstošus apavus.

* Dabas muzejs Vides labirints atvērts otrdien, trešdien, piektdien un sestdien. Ieejas maksa skolēniem un pensionāriem ir Ls 1, bet pieaugušajiem Ls 1,5. Par Glika muzeja apskati jāmaksā Ls 1.

* Pilsētas slēpošanas un biatlona trase ziemā atvērta ikvienam slēpotgribētājam. Ziemas mēnešos Alūksnē pārgalvīgie sacenšas skijoringā, uz ezera ledus notiek arī autosacīkstes.

* Alūksnes tūrisma informācijas centra tālrunis 29130280.

* Pieteikties braucienam ar bānīti var pa tālruni 64473037.

 

Ko vēl apskatīt

* Uz ziemeļrietumiem no Alūksnes (54 km attālumā) atrodas Gaujiena. Tur apskatāmas viduslaiku pils drupas, Gaujienas muiža, komponista Jāzepa Vītola muzejs, kā arī skaistā Zvārtavas pils. Pa ceļam uz Gaujienu der iebraukt arī Apē, aiziet līdz Grūbes ūdenskritumam un uzkāpt Dēliņkalnā.

* Ar bānīti nonākot Gulbenē, varēsiet ne tikai izstaigāties pa pilsētu un iegriezties novada vēstures un mākslas, bet arī Kāzu muzejā. Tie atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā.

 

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturē (1)Jā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+