×
Mobilā versija
+8°C
Armanda, Armands
Svētdiena, 22. aprīlis, 2018
23. marts, 2018
Drukāt

Filmas “Turpinājums” dabas bērns Anastasija: Pilsētā dzīvot negribētu!

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Lai gan siltajās mājās ir droši un patīkami, Anastasija labprāt dodas laukā, lai izzinātu laukus un rūpētos par dzīvnieciņiem.

Izjādes ar zirgiem, vistu un kazu barošana, bezgalīgi meži tepat līdzās un skrējiens pa zilām vizbulītēm nosētu lauku basām kājām – tāda ir deviņgadīgās Anastasijas Rimšas ikdiena Stoļerovas pagasta “Zilajos kadiķos”. Šīs meitenes, tāpat kā vēl četru bērnu gaitas dažādās Latvijas malās filmā “Turpinājums” dokumentējis režisors Ivars Seleckis – ar mērķi atgriezties pie filmas varoņiem ik pēc septiņiem gadiem un arī turpmāk sekot viņu dzīves gājumam. Pieci dažādi bērni, kuriem kopīgs viens liels notikums – pirmais septembris pirmajā klasē.

Ceļojums nezināmajā

Pirms gandrīz trīs gadiem, kad tika uzņemta filma “Turpinājums”, Anastasija ļoti pārliecinoši stāstīja par vienradžiem, kuri kādreiz cēli esot cilājuši kājas arī pāri Latvijas laukiem. Tagad meitene neticīgi rausta plecus: “Toreiz man par to stāstīja krustmāte, bet tagad gan vairs nezinu, vai tādi vienradži ir…” Anastasija ir paaugusies, izpratne par pasaules kārtību un lietām pa šiem pāris gadiem ir mainījusies, bet man tāpat ir sajūta, ka pretī sēž meitene, kuru iepazinu, noskatoties sirsnīgo filmu – patiesa, nesamākslota, enerģiska. No Anastasijas plūst sirsnība, un, ja man kāds jautātu, kas ir dabas bērns, es nevilcinoties teiktu – viņa! Varbūt Anastasijas auru sajuta arī režisors Ivars Seleckis laikā, kad meklēja personāžus savai filmai. Viss noticis tik ļoti strauji un negaidīti, ka ne Anastasija, ne viņas mamma Diāna vairs īsti neatminas, kā nonākušas filmā un kādēļ režisors izvēlējies tieši Rimšu ģimeni: “Ivars braukāja pa Latvijas bērnudārziem, runājās ar bērniem, arī ar Anastasiju. Pēc sarunas viņš sazinājās ar mani, un tad jau strauji pienāca 1. septembris un pirmā filmēšana.”

Diāna atceras, cik viegli bijis sadarboties ar filmēšanas grupu: “Viņi strādāja ļoti profesionāli, mēs viņus nemaz nemanījām. Es nekur nejaucos, viņi ar Anastasiju visu kārtoja un darīja paši. Bet, ja es būtu zinājusi, ka viss notiks tik ilgi un ap šo filmu būs tāda ažiotāža, es laikam otrreiz nepiekristu. Tas viss aizņēma ļoti daudz laika, prasīja daudz uzmanības un spēka. Arī filmēšanas grupai nebija viegli, jo Ivars ir ļoti aizrautīgs cilvēks – kā sāka strādāt, tā varēja bez ēšanas iztikt visu dienu, līdz ar to cieta arī filmēšanas grupa – visi bija izsalkuši.” Anastasija atzīst, ka viņai pie kamerām pierast bijis grūtāk nekā mammai: “Sākumā ļoti kautrējos, nevarēju pierast. Tikai kādā ceturtajā filmēšanas reizē jutu, ka esmu nedaudz apradusi.” “Jā, viņa ir ļoti kautrīga, pirmajās reizēs vispār nevarēja neko izstāstīt, bet tad ar laiku pierada, atvērās, jo sāka visu filmēšanas komandu uztvert kā draugus. Domāju gan, ka tā būtu visiem bērniem,” Anastasiju papildina viņas mamma.

Lauki uzvar pilsētu
Vienradžus Stoļerovas pagasta “Zilajos kadiķos” diemžēl nemanām, bet stalti poniji, kaziņas, vistas, tītari, kaķīši un sunīši, kuri sildās pavasara pirmajā saulītē, gan ir. Apkārt nevienas pašas mājas, pilnīgs klusums, mežs. “Jā, tāda ir lauku dzīve,” stāstu par savu lauku idilli iesāk Diāna, “uzreiz pēc augstskolas kopā ar bijušo vīru aizbraucām uz Angliju, lai pelnītu naudu. Nodzīvojām tur nepilnus divus gadus, un viņš izdomāja, ka grib atgriezties. Viņa vecāki ir no Latgales, tāpēc māju meklējām tieši šajā pusē. Tas bija pirms krīzes, tāpēc cenas bija, uhh, kādas! Te ir ļoti daudz vecu un pamestu māju, skaistu vietu, bet saimniekus šīs mājas neatrod. Mūs interesēja tieši šāds variants – kluss nostūris, apkārt mežs, tālu no ceļa. Tie nav lauki, ja māja atrodas ceļa tuvumā. Pirms mājas iegādes mums jau bija kucēns, govs un zirgi, māja nāca tikai pēc tam.”

Kādu laiku Diāna lauku sētā darbojusies viena – audzinājusi meitu, rūpējusies par dzīvnieciņiem, kas ir viņas dzīves aicinājums un sirdslieta. Šobrīd divus gadus “Zilajos kadiķos” viņi saimnieko trijatā – Anastasija, viņas mamma un mammas draugs Agris: “Ar Agri iepazināmies apmēram tad, kad sākās filmēšana. Tolaik viņš daudz nepiedalījās, taču tagad gan iesaistījies un dara visu. Es pati mājās esmu maz, jo strādāju netālajā fermā, palīdzu ar dzīvniekiem. Pēc profesijas esmu programmētāja, bet ātri vien sapratu, ka tas nav mans lauciņš. Gribēju mācīties par veterinārārsti, bet tolaik tas nebija iespējams, taču tagad zināmā mērā esmu piepildījusi savu sapni.” Anastasija gan neziņā groza galvu, kad runa ir par nākotnes plāniem – līdz tam vēl tāls ceļš ejams, taču viens ir skaidrs – lauki ir viņas vieta: “Neesmu izlēmusi, kas es gribētu būt, kad izaugšu, taču kā hobijs man ļoti patīk jāšana. Man patīk dzīvot laukos. Nekur citur neesmu dzīvojusi un arī negribētu. Pilsētā ir tik skaļi, mašīnas braukā šurpu turpu, bet laukos viss ir tik kluss un mierīgs. Uz Rīgu man patīk aizbraukt – pagājušogad tur biju pirmo reizi, bijām zoodārzā, palikām pa nakti viesnīcā, bet dzīvot gan es tur negribētu.”

Kāda mamma, tāda meita, un otrādi – arī Diāna, lai gan daudzus gadus dzīvojusi Madonā, priekšroku dod laukiem: “Es vairs nevarētu sevi iespiest četrās sienās. Domāju, ka mātes ar maziem bērniem pilsētā jūk prātā – tik vien kā iziet pastaigāties ar ratiņiem. Pat skaistajās Cēsīs parkos nav tā kā te pie mums – pavasarī vizbulītes kā paklājs – nav kur kāju likt – zilas, baltas, dzeltenas. Sēņu un ogu tik daudz! Daba mani ir valdzinājusi vienmēr – kamēr citas meitenes spēlējās ar lellēm, es staigāju ar suņiem, ar draugiem izložņājām visus pagrabus, meklējām pamestus kaķēnus, kucēnus – mazgājām, barojām, piedāvājām cilvēkiem pieņemt šos dzīvnieciņus.”

Bērni brīvāki, domas gaišākas

Mazās Anastasijas dienu veido mācības, dzīvnieku barošana, atbalsts darbos mammai un Agrim, kā arī īsta lauku brīvība un bērnības bezrūpība: “Es spēlējos ar kucēniem, skrienu pa mežiem, pastaigājos, ķemmēju ponijus, zīmēju, spēlēju sintezatoru, piedalos pulciņos. Man ir dažas ļoti labas skolas draudzenes, arī tādas, kuras mācījušās pie mammas jāt ar zirgiem, taču ikdienā ar viņām satiekos reti.” “Jā, tā ir neliela problēma, ka apkārt mums nav neviena bērna – daudzi Anastasijas skolasbiedri dzīvo vēl aiz Stoļerovas. Bieži saku meitai, lai pasauc ciemos kādu draudzeni, bet mēs, bērnu vecāki, tā kā dzīvojam tālu un nošķirti, nepazīstam viens otru, un cilvēki laikam neuztic savus bērnus citiem, negrib, lai paliek pa nakti kur citur. Pie mums ir bijuši Anastasijas klasesbiedri – jāja ar ponijiem, un viņiem visiem ļoti patika, tikai attāluma dēļ to nav sanācis atkārtot.”

Anastasijai, beidzot pirmo klasi, tika pasniegta Zelta liecība, kuru viņa bija nopelnījusi par izcilām sekmēm. Meitene joprojām mācās labi, taču atklāj, ka uz skolu iet vairs negribas tik ļoti kā pirmās klases laikā. Nav noslēpums, ka daudzas lauku skolas slēdz ciet nepietiekamā bērnu skaita vai neatbilstošas izglītības kvalitātes dēļ. Anastasijas mamma Diāna skaidro, ka viņu skolai tas vismaz pagaidām nedraudot: “Šobrīd Anastasijas klasē mācās 19 bērni, kas Stoļerovas pamatskolai ir ļoti daudz. Skaidrs, ka izglītības līmenis nav tik augsts kā, piemēram, Rēzeknes ģimnāzijā, uz kuru, visticamāk, pēc 9. klases absolvēšanas mācīties ies arī Anastasija. Ir dzirdēts, ka, pārejot uz to skolu, bērniem klājas grūti, atzīmes uzreiz ir zemākas, bet es šā vai tā uzskatu, ka mums ir laba skola un, slēdzot lauku skolas, valsts tikai zaudē. Saprotams, ka nav rentabli, bet ne jau viss ir mērāms naudā.”

Pēc Diānas domām, laukos bērni jūtas brīvāki, nav tik nomākti un pārslogoti: “Nekur citur neesmu redzējusi tik daudzus bērnus pēc stundām dodamies uz pulciņiem kā mūsu Stoļerovas skolā. Bērni parasti traucas uz mājām, bet šeit – uz pulciņiem. Divpadsmitos beidzas stundas, bet Anastasija mājās ir tikai četros. Man tas ļoti patīk – visi bērni dzied, dejo, spēlē teātri, neviens netiek šķirots. Bērni ir tik atbrīvoti, un viņiem interesē kas vairāk par planšetēm un telefoniem.”

Filmā “Turpinājums” vērojams izteikts kontrasts starp pilsētu un lauku bērniem – pilsētniekus vecāki aiz rokas ieved klases telpā un nosēdina solā, bet Anastasija no Stoļerovas katru rītu un vakaru vico cauri tumšam mežam uz autobusa pieturu: “Nē, man nav bail. Es esmu pieradusi. Pa ceļam reizēm satieku stirniņas, ne lāči, ne vilki, par laimi, nav gadījušies.” Diāna uzskata, ka pilsētās cilvēki lietas pārspīlē, uztver pārāk nopietni: “Mēs laukos, arī mūsu bērni, to iešanu cauri tumšam mežam neuzskatām par kaut ko biedējošu. Pilsētās bērniņi nereti tiek piespiesti dzīvot pēc kaut kāda konkrēta modeļa. Cilvēki tur uzvedas kā roboti – iet uz darbu, atnāk mājās, sieviete taisa ēst, vīrs noguļas dīvānā. Šeit laukos tā nenotiek. Protams, nav arī tā, ka tu atnāksi uz laukiem un tava dzīve automātiski sakārtosies – pie tā visa ir jāstrādā, bet nevajag sevi un bērnus iespiest kaut kādās noteiktās robežās.”

Mazā, lielā, dažādā Latvija

Vienā no filmas epizodēm Anastasija kopā ar klasesbiedriem uz globusa cenšas atrast Latviju. Viens puisītis iesaucas: “Meklē pie Klusā okeāna, tur jābūt!” Anastasija pavisam nesen uzzinājusi, cik tālu no Klusā okeāna mēs patiesībā atrodamies un cik mazi uz pārējā pasaules fona esam: “Dabaszinībās mums iedeva lielās kartes, un es ieraudzīju, cik Latvija ir maziņa! Iepriekš tā nelikās.” Anastasijas mamma Diāna ir redzējusi un pieredzējusi daudz – dzīvi pilsētā un laukos, kā arī dzīvi ārpus Latvijas. Kā izsakās viņa pati – katrai valstij un vietai ir sava enerģija, un Latvija, kaut arī tā savos fiziskajos izmēros ir necila, var būt patiesi dažāda: “Cilvēki Latvijā mēdz būs skaudīgi, noslēgti sevī, un agrāk domāju, ka tādi ir visi, taču tad pārcēlos uz laukiem un satiku tik daudzus atvērtus un pozitīvus ļaudis – biju izbrīnīta! Un viņi visi šeit ir tik stipri un spēcīgi! Manuprāt, tas spēks nāk no gruntsūdeņiem, ūdeņiem, ko cilvēki lieto. Kad sākām šeit dzīvot, es daudz sarunājos ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri man stāstīja par dažādiem seniem notikumiem, tāpat daudz jāju ar zirgiem un atklāju, ka šajā apgabalā ir ļoti daudz ezeru – vesela sistēma – viens ar otru saistīti. Pat deviņdesmitgadnieki šeit ir aktīvi, dažs labs ar kāju vainām vienā rokā piesietu tur govi, otrā zirgu – ja arī nokrīt, ceļas un iet tālāk. Arī dzērāji dzīvo ilgi, neskatoties uz to, ka dzer jau vairākus gadu desmitus. Kaut kas šajā vietā ir citāds, īpašāks.”

Ne Anastasija, ne Diāna filmu, kurā pašas iepazīstina ar savu ikdienas dzīvi, vēl no sākuma līdz beigām nav redzējušas: “Pagaidām saturam esmu tikai aši pārskrējusi pāri, izskatījusi pāris epizodes. Anastasija vēl nav redzējusi neko. Iesim uz pirmizrādi gan Rīgā, gan tepat Rēzeknes koncertzālē “Gors” un tad jau skatīsimies, kas būs sanācis. Mana pirmā piezīme – gribējās, lai filma ir garāka, jo daudz kas no tā, ko viņi visa mācību gada garumā pie mums filmēja, nav iekļauts. Starp citu, mēs tikai nesen uzzinājām, ka tiksim filmētas vēlreiz pēc pieciem gadiem un tad atkal pēc septiņiem, kad Anastasija jau būs beigusi skolu, – tas bija pārsteigums, uz ko nebijām īsti gatavas.” “Jā, vismaz pagaidām īsti neesmu gatava filmēties vēlreiz, bet tad jau redzēs, kā būs,” aši iestarpina Anastasija. “Bet mēs to cenšamies uztvert pozitīvi, pie mums vienmēr ir braukuši daudzi cilvēki – draugi, draugu draugi, tūristi –, tieši tāpat ir ar filmēšanas grupu – viņi pie mums bija gandrīz katrās brīvdienas, tas ne ar ko neatšķiras no mūsu iepriekšējās dzīves pieredzes,” pasmaida Diāna.

“Turpinājums” ir viena no Latvijas simtgadei veltītajām filmām, tāpēc pašsaprotami runājam arī par patriotisma tēmu. Abām meitenēm patīk dzīvot Latvijā, jo viņas ir atradušas savu vietu, savu māju, kurā justies droši un labi. Lai gan Diāna nedomā atgriezties Anglijā, viņa tomēr uzsver grūtības, ar kurām nākas saskarties ikdienā, dzīvojot Latvijā: “Te ar katru gadu dzīvošana kļūst arvien dārgāka. Laukos vēl var kaut ko izaudzēt, bet ir citas problēmas – ziemā dažkārt grūti iedarbināt mašīnu, tikt augšā pa ledainu kalnu, izbraukāt uz darbu – visam savi mīnusi. Anglijā, piemēram, tu vari dzīvot, kā gribi, pirkt ko vēlies, atrast darbu teju jebkur, bet tā arī ir savā ziņā ierobežota dzīve, pakārtota darbam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi strādāt tādu darbu, kas sagādā prieku, jo tam tomēr esi piesaistīts veselas piecas dienas nedēļā. Es reizēm domāju, vai Anastasijai vispār vajag augstāko izglītību… Manuprāt, bērns 18 gados nekādā veidā vēl nevar zināt, kādu profesiju izvēlēties. Varbūt labāk trīs četrus gadus apdomāties, pastrādāt, atrast ko tādu, kas dod iedvesmu un sagādā prieku. Kāpēc daudzi cilvēki nav patrioti? Es teiktu, ka cilvēki ir nevis valsts, bet savu māju, ģimeņu patrioti. Arī mēs tādi esam. Man patīk dzīvot laukos, jo šeit es daru to, kas man patīk. Pati izaudzēju kaut ko, tas izaug un ir mans, es par to priecājos. Tā ir mana zeme, mana māja.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+