Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. decembris, 2012
Drukāt

Pilsētas centrā – bez kņadas un burzmas 


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Pusmūža kļavs kā tāds palaidnis puika iemet sārtu lapu man matos un klusiņām smīn rudajās ūsās. Zīdastes šūpojas irbenāja zaros kā lampiņu virtenes, pēkšņi satrūkstas, skaļi sirrinādamas uzspurdz gaisā un prom ir. Vien meža strazds knābā vientuļu ābolu un neliekas par mums ne zinis.

 

Tāds miers, ka gribas stāvēt un klausīties, kā elpo zeme un jūra. Bet vārtiņi sparīgi atveras un milzīgs melns Bernes ganu suns ir pārliecināts, ka esam šurp braukušas, nevis lai baudītu klusumu, bet rotaļātos ar viņu. Un tad jau klāt arī viņa smaidīgā saimniece Dace Vasermane un mīļi aicina mūs ienākt.

 

– Esmu dzimusi rīdziniece. Sākumā dzīvoju Pārdaugavā, pēc tam Mežciemā un pēdējos 20 gadus Blaumaņa ielā, – stāsta Dace, pēc profesijas inženiere elektriķe, visu mūžu nostrādājusi “Rīgas tīklos”, bet tagad nu jau vairākus gadus pensionāre.

Gribu zināt, kā Rīgas meitene var nokļūt Jūrmalā, pašā tās centrā.

– Šī man ir pirmā māja. Nelaiķis vīrs, Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes dekāns, gurds un enerģisks cilvēks, 2000. gadā nopirka šo zemes gabalu un vecu māju uz tās – 1900. gadā būvētu celtni, kas sākotnēji bija mācītājmāja, bet vēlāk krievu laikos te bija ierīkots pansionāts, kur pa vasarām brauca atpūtnieki no visās plašās PSRS.

Zinu, ka arhitektūras pieminekļu īpašniekiem neklājas viegli, jo ir daudz noteikumu un ierobežojumu, kas jāievēro. 
NamSaimn-ak

– Jā, viegli nebija. Gribējām pamatus celt augstāk, bet izrādījās, ka nedrīkst. Es būtu vēlējusies lielāku logu kāpņu telpā, taču arī to nedrīkstēja. Toties vannas istabu varēja izplānot tik lielu, kādu to vēlējos, un arī pirmajā stāvā sienu, kas nodalīja priekšnamu no dzīvojamās istabas, varējām aizstāt ar bīdāmām stikla konstrukcijām. Tāpēc tagad, kad māja nodota, varu teikt, ka kopumā esmu apmierināta ar rezultātu, – smaidot teic Dace un vedina mūs apskatīt arī otru stāvu un izbūvētos bēniņus jeb mansarda stāvu.

Kopš vīrs aizsaukts mūžībā, Dace te dzīvo viena, jo meitām jau pašām savi bērni un sava dzīve. Kā pati smej – viņas vienīgie kompanjoni tagad ir suns un divi kaķi. Tomēr nedēļas nogalēs un vasarā viss mainās. Tāpēc augšstāvu istabām dots katrai savs vārds – Annas istaba, Patrīcijas istaba un tad vēl Jolantas istaba un Renātes istaba. Dacei ir arī trešā meita Kristīne, mazmeitu Annas un Patrīcijas māmiņa, taču viņa te parasti nemēdzot nakšņot.

– Sākumā nevarēju pierast pie tā, ka pilsēta tik izstiepta, – lai tiktu līdz pastam vai veikalam, jādodas uz Dubultiem vai Majoriem. Toties pēc koncerta Dzintaru koncertzālē, kad visi skrien uz vilcienu vai dodas uz stāvvietu pēc saviem auto, es nesteidzīgi kājām varu nākt uz savu māju. Man te ir labi – gan ziemu, gan vasaru. Jā, jāpļauj zāliens, lapas jāgrābj, taču, kamēr varu, daru. Tas viss palīdz uzturēt formu. Un kur tad vēl brīnišķīgais gaiss un jūras tuvums, – atzīst Dace.

Bet es, pirms kāpju mašīnā, vēl dažus mirkļus gribu uzkavēties Jūrmalas sajūtā. Gaiss smaržo pēc miglas un vecām grāmatām. Kļavs piemiedz man ar aci – nāc, man ir vēl dažas lapas, ko tev uzdāvināt.

 

Uzziņa

Pārbūves arhitektes Irēna Pabērza un Īrisa Rozenberga

Mēbeļu meistars Viktors Žilins, SIA “InDesign”

Aizkaru dizainere Jeļena Ļisivņenko, SIA “Maison”

Margas darinājis metāla mākslinieks Rinalds Romanovskis

Lampas no veikala “Gaismas Plaza”

Virtuves tehnika no AEG

Interjera dizainu veidojusi Barbara Freiberga

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+